normālisti
Pēc diviem kokteiļiem ar upeņu balzāmu, manas nervu šūnas sāk stabilizēties pēc negaidīta vīramātes apciemojuma. И так. Es te nesen aizdomājos par mums cilvēkiem, par mūsu paaudzi un to, kā mēs te kuļamies. Bija uznākusi kaut kāda nostaļģija pēc laika, kad mēģināju piesisties metālistiem, jo toreiz subkultūras likās kaut kas ievērības cienīgs. Lai arī millēniumā lielākā daļa subkultūru piedzīvoja savu norietu, tādās nomaļākās pasaules vietās, kā Viļāni un pēcāk Preiļi, šādus tādus alternatīvās kultūras pārstāvjus vēl varēja identificēt. Panki, metāla cienītāji, bohēmisti-vēsturnieki, goti u.c. atšķīrās, patiešām, tā, ka ejot pa ielu un redzot kādu no tiem varēja saprast, vai ar šo cilvēku labprāt iedzertu aliņu kādā pagalmā vai nē. Tolaik zāle likās zaļāka(kā jau allaž), bet ne tikai. Viss bija spilgtāks, pilnāks ar kontrastiem, konkrētāks un patiešām dīvaināks. Un tas likās fakin kruta. Toreiz atļauties pārkāpt normalitātes normas bija izaicinājums un man tas tik ļoti sagādāja baudu, zināt, ka skolas Z-svētku pasākumā es vienīgā būšu ar grebeni un kedās un lielākā daļa noteikti būs sašutusi. Bet pat ne par to īstenībā sāp. Šķiet šobrīd liela daļa cilvēku ir pazaudējusi savu īsteno aplauzto dvēseles atzaru, kurā skaistākais ir tik ļoti netverams, nepieradināts, citiem nepazīstams, bet tik ļoti šarmants, jo ir pavisam, pavisam īsts. Tas pat varēja nebūt nekāds īpašs talants, varbūt vienkārši māksla apbrīnojami neveikli krist, valkāt sarkanu bereti, spēlēt vijoli nakts vidū uz ielas vai vēl kas. Bet tagad..Sajūta it kā. Visi visādi visiem visu ir parādījuši un pastāstījuši. Un visi ir pārspējuši paši sevi tiecoties pēc kaut kāda izcilības kalngala. Ir šobrīd kāda tiešām ievērojama subkultūra? Hipsteri neskaitās. Tie man liekas kā sīkie, kas kopīgi saskatījušies kādu seriālu, sadalījuši lomas un tipa attēlo kādu tēlu oldskūlīgās šmotkās un ar nesaprotamiem hobijiem. Vēl kas? Brīdī, kad it kā iestājās visatļautība, visi tik ļoti centās atšķirties, ka beigās kļuva par tādu kā biomasu ar lielā mērā standartiski nokomplektētu īpašību kopumu ar visu veselīgo dzīvesveidu un fitnesiem, vegāniski, antiglutēnisku noskaņojumu, vissaprotošu demokrātisku skatījumu, harmonisku izpratni par skaistumu u.t.t. Viss apkārt šķiet tik nosvērts un visaptverošs un vēl...garlaicīgs. Mums ir pārāk daudz laika redzēt, dzirdēt un iespaidoties,(kā izrādās, ja ņem vērā soc. tīklos pavadīto laiku), ka mēs sākām cildināt un pārslavēt absolūti dabiskas un rutīniskas lietas. Tagad visapkārt ir kaut kāds bērnu psiholoģijas un vecākošanās kults, iešanas mežā kults, skriešanas un sportošanas kults, DIY kults un vēl un vēl, tik ļoti, ka acis vairāk vairs nevar ieplest brīnoties par notiekošo. bet izslēgt datoru var gan, izraut visu no rozetēm, atslēgt telefonu var, nedaudz iekūņoties sevī un atrast savu skaisto lūzuma vietu bez pārspīlējumiem un liekvārdības, izcelt plīsumu un nesmukumu gaismā un ieraudzīt sevi pašu krustu šķērsām sapinušos un nesaprastu, garlaicīgu un tik ļoooti normālu.