Mirtante
Tik skumjus sapņus kā šonakt sen nebiju sapņojusi. Redzēju, ka aptuveni pēc nedēļas man ir jāmirst. Kaut kāds mistisks ārstu slēdziens. Centos pa nedēļu satikt dažādus cilvēkus, lai tā teikt, atvadītos. Bija kaut kāds mistisks salidojums, kur riebīgs čalis salauza manu telefonu, vienkārši izspieda ekrānam caurumu un tad es sapratu, ka man būs vēl grūtāk sazināties ar cilvēkiem. Bet visskumjāk man bija par to, ka sīkais savos divos gados būs palicis bez mammas un es sapratu absolūto savu bezspēku šajā situācijā. Tad es mēģināju iedomāties kāda būs tā miršana un man uznāca paniskas bailes, ka mani ieliks dzīvu zārkā un apglabās. Tad es sāku cerēt, uz to, lai man vienkārši ievada indi. Un jo vairāk es par to domāju, jo vairāk nevarēju saprast kāpēc man tagad ir jāmirst, ja es jūtos tik labi. Visa noslēgumā mani pārņēma visaptverošs žēlums pret sevi, es raudāju līdz bezspēkam un centos izdomāt kā lai nobīda miršanas dienu. No tādas raudāšanas arī pamodos. Absolūti samulsusi un nesaprašanā.