Gaidīšana iesūc. Reizēm tik ļoti, ka gaidāmais notikums jau ir garām, bet tu pat nepamanīji to. Neizbaudīji. Teju divus gadus es gaidu šo PĀRVĀKŠANOS un tagad tas NOTIEK. Un šoreiz esmu noķērusi mirkli, kad gaidāmais pārtop tagadnē, šajā brīdī un esmu to saķērusi. Atceros, kā gaidīju 12. klases izlaidumu. Katru reizi ejot uz vecāko klašu izlaidumiem un skatoties uz tiem, kas stāv uz skatuves mani pārņēma tik lieliskas emocijas un es domāju "cik gan pacilāti viņi laikam šobrīd jūtas" un brīdī, kad pati spiedu roku direktorei un saņēmu atestātu nejutu neko. Kaut gan jutu. Izsalkumu, nogurumu un vēlmi ātrāk kaut ko iedzert, bet galīgi ne to, par ko biju domājusi iepriekš. Un tā notiek bieži, jo raizes, nogurumus un satraukums dara savu. Bet šoreiz tas ir tā nopietni, laikam. Mainīt dzīvi uz 180 grādiem, pamest Rīgu un beidzot justies kā mājās, savā mazajā dzimtenē. Pirmo reizi iebraucot jaunajā pagalmā mani tik ļoti pārņēma sajūta, ka šajā vietā es jau dzīvoju. Tā it kā es gadiem tur liktu savu mašīnu un spiestu kodu uz kāpņu telpas durvīm. Vispār jau visiem mājokļiem, kuros kādreiz esmu pavadījusi kādu savas dzīves laiku, piemīt sava atmosfēra un, neskatoties uz to, ka tādu ir bijis daudz, es tos visus lieliski atceros. Sākot no istabiņas pie babiņas, kuru īrējām 12. klasē. Tur vienmēr savādi oda, jo večiņai patika visādas zāļu vannītes. Tā kā babiņa bija puskurla, viņa nekad nedzirdēja mūsu tusiņus un vispār bija apbrīnojami labsirdīgs cilvēks. Piedāvāja savas asins desas un zupu. Vispār man viņas bija ļoti žēl, jo atceros, ka viņa krāja tās kulītes, kuras mēs izmantojām kā miskastes maisus. Vēl viņai nepatika, ka smēķē un mēs to centāmies slēpt absolūti stulbā veidā, ejot pīpēt uz beniņiem. Smaka tik un tā koridorā stāvēja un tad viņa domāja, ka kāds cits laikam smēķējis kāpņutelpā un mums pa durvju spraugu ir sasmirdējušas vējjakas. Omulīgais stūris ar matraci zem loga. Un tad vēl mana bijušā dzīvoklis ar ziliem aizkariem virtuvē, kur mēs skūpstījāmies pie loga, vanna, kurā dzēru vīnu un mīlējos, mazā melnā kaķene un tumšā guļamistaba. Vēlāk sākās koju laiks Rīgā. RTU kojas - pilnīgs haoss iekšā un absolūts miers ārpusē, man ļoti patika klīst gar Ķīšezeru, taču tās man likās par tālu. Tad pirmais komunālais miteklis ar studiju biedriem. Bez apkures. Decembrī, bļe. Mēs dzērām ļoti daudz karstvīna un mēdzām sēdēt virtuvē, darbinot gāzes plīti uz pilnu klapi, lai vismaz kaut kā sasildītos. Es tur izturēju divas nedēļas un tad džeki atrada jaunu dzīvokli Ģertrūdes ielā. Man bija tik maza istabiņa, bet tik ļoti mana, pilna ar cigarešu dūmiem un kafijas krūzēm. Tur bija ļoti maza virtuvīte un vēl kurilka ar dīvānu, kur mēs ar dzīvokļa biedriem mēdzām pavadīt vakarus brīžos, kad vajadzēja sabiedrību. Tur es iemīlēju aizmigt absolūtā tumsā un klusumā, jo tas bija liels retums. Tad es pirmo reizi bēgu no Rīgas un uz vasaru atgriezos pie tās pašas babiņas Preiļos. Tad sekoja divi dzīvokļi Daugavpilī jau kopā ar A. No pirmā atceros padomju matraci uz grīdas, kas bija mūsu buduārs pirmo pusotru mēnesi un galdautu šaha dēļu krāsā, kuru nopirkām paši. Otrs dzīvoklis bija plašs un diezgan jauks. Kad aizveru acis, pirmais, ko redzu ir manas grandiozās veco laiku klavieres "Белорусь". Joprojām sāp sirds, ka nācās tās pārdot. Un tad atkal vākšanās uz Rīgu, otrais dublis. Maskačka, ar devītā stāva paradīzi uz lodžijas, Jugla, fantastiskākā vieta, kur man ir nācies dzīvot un nu beidzot gandrīz Mārupe, kur palikusi pēdējā nedēļa. Lielie logi, dzeltenās krāsnis, it kā privātmāja, it kā dzīvoklis. Balkoniņš un daudz zaļuma apkārt. Pirmās mazā cilvēka mājas, un viņš par tām uzzinās no nostāstiem. Jo visur, visur tiek atstāta daļiņa mūsu, ja ne dvēseles, tad sūdiņu noteikti..)