kad miglojas acis
Kurš bija tas mirklis, kad sāku novecot? Bez pārspīlējumiem...Nevis pieaugt, bet novecot? Vai arī pārmērīga tieksme dzīvot kvalitatīvi un ar lielu atdevi iekļauj sevī šo bonusu, sirmu matu, labotu pārlabotu zobu un nebeidzama noguruma izskatā? Nē, man nav 50, nav 40 un pat nav 30 gadu slieksnis pārkāpts. Kurā brīdī es savā mugursomā ar banti esmu iekrāvusi tik daudz atbildības, ka pleci ir noberzti no smaguma un elpa sitas ciet? Varu izklausīties pēc lupatas, bet bērna ienākšana ir bijusi diezgan smaga visos aspektos. Tas ir viens no fantastiskākajiem notikumiem manā dzīvē, tik lielisks, ka reizēm prātā iebrien domas par vēl vienu, taču atrofējoties no emocijām un pievēršoties fiziskajam stāvoklim, nesaprotu, kāpēc jūtos tā it kā katru nakti tieku ielikta maisā un dauzīta pret sienu, bet no rīta čupiņa no manis ir izberta uz palagiem. Un ir jāsavācas. Jāsaliek sevi pa daļām, jāieskrūvē vietā rokas, jāsatausta acis un ar čīkstēšanu jāplēš vaļā plaksti, lai sameklētu muti un aiznestu to līdz vannasistabai nomazgāt. Līdz vakaram viss grab un čarkst, kā neiesildīta mašīna, bet naktī vairs nevar iemigt, jo beidzot var vienkārši padomāt. Neviens vairs neprasa no manis bezgalīgu uzmanību un mīlestību, temps norimst un domas plūst kā rāma upe. Esmu sapratusi vienu, kamēr divi mīloši cilvēki ir divi vien, tas ir pāris, mīlnieki, mīļākie, dajebkas, bet tiklīdz šajā duetā parādās bērns ir jākļūst par komandu. Var mīlēt viens otru līdz nelabumam, bet ja nav komandas, tad viss iet pa pipelēm. Komandā visiem ir skaidri spēles noteikumi, pienākumi un lomas. Ja no tā atkāpjas, spēle tiek zaudēta. Mūsdienās tik daudz tiek runāts, ka ģimenes šķeļas ar bērna ienākšanu u.t.t. Tās nav nekādas ģimenes, ja tajās nav bērnu, jo vārdam "ģimene", manā skatījumā, ir tikai viens sinonīms - "komanda". Kā basketbolā, kā futbolā katram spēles dalībniekam ir skaidrs ko viņš dara spēles laukumā - uzbrūk, aizsargā vārtus u.t.t. Taču spēlē "mums būs bērns" noteikumi nav izstrādāti un bieži vien izskatās tā, ka vārtsargs ir pazudis zilajās tālēs un uzbrucējs jūk prātā, skraidot ar bumbu rokās un kliedzot "neatdošu nevienam un nedomā tuvoties vārtiem, tu lops".
Cilvēks tik ļoti tiecas pretendēt uz personisko brīvību, savu teritoriju, domu lidojumu, ka pat esot attiecībās, mēdz uzvesties tā, it kā būtu viens uz šīs pasaules un ar to var sadzīvot, ja vien tev pēkšņi ar šo cilvēku nav jākļūst par komandu. Laika gaitā var tikt pie skaidrības un izgudrot savus spēles noteikumus, bet reizēm tik ļoti gribas izvilkt sarkano kartīti, atstāt uz galda viesistabā un pazust.