Лето кислорода's Journal

10:06pm: Apbrīnojami silta nakts. Sēžu uz lieveņa, smēķēju sienāžu pavadībā un domāju, cik lieliski tagad būtu aizbrist kaut kur un paklaiņot, nedomājot par rītdienu.
Pēc pilsētas svētkiem Preiļos sapratu, ka man tomēr nedrīkst dzert. Būtībā drīkst, bet pavisam minimāli. 2 glāzes vīna. Tālāk labāk turpināt ar minerālūdeni. Un vēl jo vairāk nedrīkst kratīt galvu rokkoncertos. Pavisam nē. Spranda man saka "paldies" jau ceturto dienu.
Un vēl es šodien ar sīko biju Spicē. Nezin kāpēc piefiksēju diezgan daudz pusaudzenes ar netīriem matiem un nodomāju, nu kamoon, vai tas ir tik ļoti sarežģīti, nu izmazgāt matus. Un tad, jau ejot prom, piefiksēju milzīgu reklāmas baneri ar čali un meiteni, kurus centās iegrimmēt un satērpt a ļa panku stilā, ar uzzīmētiem tetovējumiem uz kakla un spilgti melnām acīm. Un tai meitenei uz reklāmas banera bija totāli netīri mati! Nu tā it kā būtu ar galvu eļļainā pannā iebraukusi. Un tad es nodomāju, vai tiešām, tiešām ir pienācis tas brīdis, kad netīri mati ir topā???
Vai arī es neiebraucu.

10:38pm: Staigāju bez apakšbiksēm. Radās sajūta, ka tās mani ierobežo.

4:01pm: Šķiet, ka visa vibrēju un tur dziļi iekšā atvēries zieds pilnīgi svilst. Nejauši sastaptā strādnieka kailā mugura uz mirkli atsvieda mani tādā slow motion, ka tajās pāris sekundēs, ko gāju garām paspēju iedomāties pārāk daudz. Tā mugura bija tik sulīga, pilna spēku, ar vieglu patīkamu iedegumu, tik simetriskām līnijām un lāpstiņām, karstās saules apspīdēta, ka es pilnīgi aizmirsos un nevarēju pārstāt blenzt. Iedomājos kā pirkstu gali ieurbjas siltajā ādā, kājas apvij augumu un... Šādās dienās tik ļoti kārojas pēc stingra, neremdināma un mīloša locekļa.
Reizēm, kad sarakstos ar viņu, mēdzu kļūt mikla. Pat runājot par vissadzīviskākajām lietām. Vienā mirklī ir tāds siltuma vilnis, kas šļācas ārā no iekšām. Un tad man paliek mazliet kauns, bet reizēm acu priekšā kā diafilma pārskrien saraustītas iedomas vai drīzāk atmiņas par kādreizējo kaisli. Kaisle laikam bija vienīgais, kas saturēja tās attiecības. Reizēm šķiet, ka no kaisles ir grūtāk tikt vaļā kā no tādas mīlestības. Kaisle ir samērā divkosīga un neprognozējama kuce, kas mēdz raustīt nervu galus un aizsiet acis prātam.

2:42pm: Bērns ir kļuvis pavisam neciešams. Caurām dienām čīkst bez apstājas. Laikam zinu kāpēc naktī raustījās acs. Mācamies ēst ar karoti. Prasa titānisku savaldīšanos un dzelzs nervus.

10:39am: Aizvadītas lieliskas un beidzot pilnvērtīgas brīvdienas ar braucieniem uz Bābelītes ezeru un zoodārzu. Ciemos bija atbraucis A. Reizēm man šķiet, ka mūsu trijotne saaug kopā. Kā varēja gadīties kaut kas tik ironisks. Kādreiz es biju kopā ar A., vēlāk izšķīrāmies un es sagājos ar viņa labāko draugu un tā arī palika. Pagāja, protams, ilgs laiks kopš attiecības ar A. normalizējās un pārauga draudzīgās, bet nu vīri pirms tam jau paši visu bija izrunājuši un devuši viens otram svētību, kā izrādījās. Reizēm man šķiet, ka ja viņi abi saplūstu kopā un paliktu par vienu veselu cilvēku, tas būtu visai ideāls vīrietis. A. ir tāds kā jaunākais vīrs. Kādreiz ar Lapu jokojāmies, ka manas draudzenes, kuras mēdza dzīvoties pie mums kādu laiciņu, paliek par jaunākajām sievām. Beidzot kāds paliek par jaunāko vīru. Es laikam tīri labi varētu pieciest daudzvīrību. He. Bet A. tiešām prot rūpēties un vēl kādreiz tas bija lieliskākais sekss, par kuru nu jau diemžēl esmu aizmirsusi. Es domāju, ka arī viņam bija vērtīgi nedaudz iedzīvoties ģimenē ar bērnu. Tāds neliels test drive. Viņš jau dīc, ka grib ģimeni un bērnu u.t.t. Lai jau paskatās kā tas notiek realitātē. Bet kāda jau viņam tur ir aiz apvāršņa. Rādīja bildes. Tīri mīlīga un smuķiņa, ļoti līdzīga dziedātājai Adelei. Būtu priecīga, ja viņiem kaut kas izdotos, jo tāds vīrietis nedrīkst palikt novārtā.
Vispār esmu ieslēgusi pastiprinātu pašsaglabāšanās politiku mājās. Gan lieli, gan mazi vīrieši tomēr ir spējīgi uzkāpt uz galvas un man bija palicis par smagu. Ne jau darīšanas ziņā, bet apjausmā, ka vīrietis man blakus sāk palikt vārgāks. Man to nevajag. Мой удел ir smalkā jūtu pasaule, estētiskās baudas, harmonija, rūpes par bērnu, miers un kārtība mājās u.t.t. Bet ar pārējo lai notiek kas notikdams.

10:45pm: Jūtos veca kā pasaule. No pieraduma viss šķiet zaļām mūžameža sūnām pārklājies. Pārdzīvoju atgriešanos Rīgā. Tam bija nepieciešamas četras dienas, no kurām trīs nerunāju ar Viņu. Nu kā nerunāju. Да, нет и до свидания. Vienīgais prieks, ka piemājas Elvikā atradu Rocky Valley vīnu. Ne visur tādu puslīdzsuslu var atrast, bet garšo vēl kopš trakajamiem D-pils laikiem. Man šobrīd šķiet, ka bērns jau ir veselu mūžību. Un ka mums vairs nav par ko runāt. Agrāk jau sen pati būtu sākusi par kaut ko pļurkstēt, bet šoreiz tīri labi esmu iedzīvojusies tādā kā komunālā dzīvokļa kaimiņienes lomā, tipa, вот моя кровать, вот твоя, но толчек увы общий. Kamēr viņš ir mājās no rīta un vēlu vakarā, paspēju atslēgties no bērna, lai viņš neaizmirstu to prieku.
Pēkšņi aprāvās visas domas. Tā it kā iekšā kaut kas mutuļo svešvalodā, kuru it kā jūtu, bet nesaprotu.
Aprauju sevi, jo visi mani necilie notikumi pa dienu ir tik nenozīmīgi, lai šķiestu taustiņpieskārienus uz to. Bet tas ir viss, kas man šobrīd pieder. Izmazgāti trauki, izmazgāta veļa, kārtība mājās, iepazīšanās ar kaimiņieni, kurai arī ir bērns (o bože), pastaiga ar bērnu, simtiem ķērienu, lai neapsistos un buču...vīns, cigaretes. Uz nakti viss paliek mīļāks. Temps norimst, gaiss attīrās, noreibstu...

11:11pm: skaista bilde
Šovakar ciemos bija atbraukusi bērnības draudzene un mēs sēdējām uz soliņa, atspiedušās pret pirtiņu manās dzimtajās mājās un runājām visu ko. Tādos brīžos prāts vai arī atmiņu departaments smadzenēs atsviež tajās vasarās, kad tik bezrūpīgi varēja pavadīt ik vakaru negaidot neko īpašu. Viss īpašais notika pats no sevis, nemaz nedomājot un neiekārtojot tam īpašu atmosfēru. Spontāni. Daudz runājām. Es pat iedzēru aliņu.
Pavadīju draudzeni, atvēru datoru un ieraudzīju kaut kādu sēriju ar skaistām bildēm, kur mātes baro bērnus ar krūti. Apskatījos. Skaisti. Atcerējos kā tas notika man un sagribējās raudāt. Jo starp to, ko var redzēt visās tajās skaistajās bildēs un realitāti ir как до Пекина раком. Un tur tas ir. Tāpēc tik ļoti daudziem все через жопу. Bildei tik reti piemīt īsta smarža, garša, emocija, skaņa. Bet visi tik rij iekšā un cenšas savu pussakropļoto apziņu iebāzt skaistos rāmjos, lai atrādītos. Tāpēc vēlāk dzemdē bērnus, jo kamēr to nebija tik ļoti gribējās un, kad tie parādās izrādās, ka tie ir jābaro, jāvāc pēc tiem kakas un jāmazgā dibens, reizēm tie atvemj uz tevis un vēl daudz kas jautrs atgadās, bet likās, ka varēs vienkārši gulēt blakus ar bērniņu un būt skaistai. Nu bļatj. Man šķiet, ka bildēm ir jābūt tieši tādām kā no veco laiku miļnicas. Kā sanāca tā sanāca. Jo jebkuru situāciju var inscinēt skaisti un radoši, bet ne jebkuru dzīves situāciju tā var atrisināt. Lai kādreiz nesanāk tā, ka soctīklos popularitāti iegūst līdz ārprātam gaumīgi servēta sūda bilde un visiem sāk gribēties to pagaršot, kaut gan iespējams es kaut ko no tā visa nesaprotu.

12:46pm: Вата фак?
Nupat atgriezos no Preiļiem, kur divas dienas ciemojos pie vīramātes. Esmu fiziski un emocionāli izsūkta. Šie braucieni ir kļuvuši samocīti, jo ir taču jāatrāda mazdēls. Un varbūt es par daudz gribu, bet viss šis pasākums nav tāds, ka man no tā būtu vieglāk, jo ar bērnu auklējas vecmamma. Esmu piesieta pie svešas mātes ar to pašu slodzi, kas ir parasti, tikai bez iespējas pasākt to, ko gribētos man. O bože. Pastaiga ar vīramāti un viņas māsu ir tik ļooooti AAAAAAAAAAA. Neskatoties uz to, ka man ir ļoti labas attiecības ar viņām, bet iešana gliemeža ātrumā, jo tante jau ātrāk nevar paiet un pusotra stunda ar sarunām "paskaties, kā viņš sarauj deguntiņu. Kādi viņam zobiņi! Paskaties, kā viņš sit plaukstiņas u.t.t." ir nāvējoši!!!Es skatos uz to bērnu 24 h diennaktī. Vai tiešām viņš var izdarīt kaut ko tādu, ko es vēl nebūtu redzējusi. Viss, kas man atliek, ir набратся наглости un, noliekot bērnu gulēt uz nakti, aizdoties uz pāris stundām pie draugiem, lai iztemptu šampja pudeli un papriecātos par sabiedrību, kuras tik ļoti trūkst jau gadu.
Atgriežos mājās un neko nevaru paspēt. Sīkais brēc, jātaisa viņam ēst, jāizpako maisi ar mantām un viss it kā ir ierasti, bet kā jau dzīvam cilvēkam ar neideālu dvēseli sāk grauzt tas, ka ir 12:00 dienā un aiz istabas durvīm joprojām rāmā miegā guļ māsa. Un es saprotu, ka tas man bojā noskaņojumu. Tad manī kā vienmēr ieslēdzas iekšējais advokāts, kas aizstāv un liek priekšā visus attaisnojumus cilvēkiem, par kuriem mēdzu ne tā domāt vai strīdēties. Tas parasti notiek kā tāds dialogs,
- Bet tu taču arī viņas vecumā gulēji līdz vieniem un diviem dienā vasarās.
- Jā, bet viņa tikai to vien dara, kā sēž pie datora un tad guļ.
- Jā, bet tu arī sēdēji pie datora līdz saullēktam.

Hmm..Tā bija, bet tad es nolēmu detalizētāk atcerēties, ko gan es darīju tovasar, kad man bija 16. Pirmais, ko es izdarīju, aizlaidu ar draudzeni stopiem līdz Ogrei uz ATB koncertu. Naudu biļetēm kaut kā pašas sakrājām. Tad es aizbraucu pirmo reizi uz Rīgu, uz mēnesi, lai strādātu MEGO un nopelnītu naudu savai personīgajai baltajai ģitārai. Dzīvoju pie kaut kādas radinieces, kuru līdz šim nebiju zinājusi. Gatavoju sev pati, karoju ar viņas kaķeni, blandījos vakaros pa Maskačku, jo nenojautu kas tas par rajonu, lasīju "Dziedoņus ērkšķu krūmā", jo tur man nebija ne teļuka, ne datora, ne interneta un pirmo reizi nolēmu pīpēt. Atgriezos Viļānos pēc mēneša, nopirku ģitāru un vēl visādu pedāļus un citus muzikālus nieciņus. Райский рай. Aptuveni pēc divām nedēļām es atkal sāku strādāt jauniešu darbā pašvaldībā Viļānos un tas turpinājās mēnesi. Cēlos 5 no rīta un gāju tīrīt tirgus placi no vēmekļiem un alus pudelēm, toties atlikusī diena bija brīva. Sapelnīju naudu arī drēbēm un pirmajām krutajām firmas botēm, kuras nonēsāju gadus divus pārlaimīga. No vasaras bija palikušas divas nedēļas, kurās tusēju vai nu ar Viļānu vai nu ar Preiļu draugiem. Iespaidu, smieklu, atmiņu un pieredzes dabūju ar maisu :) Šovasar esmu nodzīvojusi jau gandrīz pusi vasaras dzimtajās mājās un ne reizi neesmu redzējusi māsu gatavojam ēdienu, sauļojamies pagalmā, labprātīgi ēdot ogas dārzā, lasot liepziedus tējai, kaut vai pārnākam pālī no tusiņa. Nē, režīms ir pārāk strikts. Datorspēles + miegs.
Убейте меня.

9:53am: sapņi
Tā gadās. Nav, nav un tad saņem ar uzviju. Šonakt sapņoju par to, kā mēs ar Lapu ejam uz Viļānu dzimtsarakstu nodaļu, lai apprecētos. Apkārt viss tāds drūms un nekāds, mēs esam parastās drēbēs, kaut kādās džinsu biksēs un baikās. Vienīgā skaistā lieta bija balts, neliels pušķis manās rokās. Un tad mēs nonākam līdz zagsam un es attopos, ka esmu viena, jo Lapa kaut ko bija aizmirsis un solījās mani panākt. Tā nu es ienāku zagsā, kas izskatās kā maza aizpīpēta komunalkas istabiņa, kurā sēž paresna sovjetstila bāba, kas saka "Девушка, вам чего?". Saku, ka gribu apprecēties, bet topošais vīrs būs nedaudz vēlāk. Varam sākt arī bez viņa. Un tad viņa sāk kārtot papīrus, bet man paliek kauns par to, ka viss atkal notiek tā un sapnis apraujas pats no sava bezjēdzīguma.
Un dublis divi. Sapnī attopos, ka man uz rokām ir dvīnīši, pavisam maziņi, puika un meitene un es saprotu, ka galīgi neatceros dzemdības. Jo pārsvarā mana asinis stindzinošā fobija ir dzemdības, kuras sapņos esmu pārdzīvojusi visdažādākajās variācijās. Taču šoreiz ir vienkārši bērni. Un tad es baroju mazo puiku, kas laimīgs ēd no krūts, bet meitenīte nepārtraukti guļ un tā viss, ko es daru ir ar tiem diviem bērniem uz rokām. Kaut kur skraida arī pirmais sīkais. Un sapņa beigās es saprotu, ka esmu DAUDZBĒRNU māte un mani tas dzen izmisumā! No bezspēka es bļauju uz Lapu, ka izmetīšu planšeti, ja vēl kaut reizi viņu redzēšu sēžam pie tās mājās.

Analizējot sapņu tematikas, kas ar zemapziņas palīdzību tiek apspēlētas visdažādāko žanru ietvaros, var spriest, ka lai arī dzemdības ir un laikam paliks bailes Nr. 1, tomēr kāzu iespējamība joprojām neatpaliek.

9:55am: как же я задолбалась!

11:38pm: insomnia
Sīkais jau negaidīs kamēr izgulēšos, bet manī tik fakin daudz enerģijas ieplūst tieši uz nakts pusi. Un rīti ir graujoši. Mani jau pavisam nopietni sāk biedēt tas, ka pamošanās septiņos no rīta sagādā tik lielas mokas. Sajūtas ir tādas it kā mani laistu cauri gaļas maļamajai mašīnai, smērētu uz sienām un tad tādu sakaltušu skribinātu nost. Neesmu es rīta cilvēks un laikam nekad nebūšu. Lūdzu visus dievus, lai sīkais kādreiz arī kļūst par pūci, bet šobrīd izskatās, ka pilnīgi atsities tēvā. Izberzu visus traukus, visas virsmas, lai no rīta elpojas vieglāk.
Tik ilgs laiks ir aizvadīts mājās un tas mani sākt nomākt. Vēl vairāk nomāc doma, ka tas turpināsies vēl tik pat plus sazin cik, kamēr varēšu sākt domāt par kādu darbu, nodarbi. Es tiešām nesaprotu kā jaunās māmiņas, sēžot ar bērniem mājās sāk nodarboties ar biznesu un kaut ko radīt. Kāaaa? Pa kuru laiku, jautāju es, kura uzrakstīja bakalaura darbu ar tikko dzimušu bērnu. Brīnumainā kārtā es to izdarīju, bet pēc trim mēnešiem drukāšanas ar jaundzimušu zīdaini uz rokām biju tuvu nāvei.
Vēl es nesaprotu mājsaimnieces. Mani beidz nost šī amata ātrgaita un bezjēdzība. Katru rītu viss sākas no jauna - kārtošana, mazgāšana, gatavošana, bērna pieskatīšana un kāds ir gala rezultāts vakarā? Pilnīgi nekāds!!! Ēdiens ir apēsts, māja izvandīta un viss kolosālais darbs, kas paveikts pa dienu ir nozudis miglā. Pilnīgākā bezcerība. Esmu tik ļoti pieradusi pie ilgstošiem projektiem, kuri velkas veselu mūžību un procesa laikā ne reizi vien tiek nolādēti, bet iznākumā ir milzīgs gandarījums un kaut cik sajūtams vai SATAUSTĀMS rezultāts, kā piemēram, tiesības vai augstskolas diploms, kursos apgūts amats, projekti u.t.t. А это какой-то пиздец.

11:04pm: Nupat pabeidzu skatīties "Romu". Šķiet nedaudz esmu pārņemta ar to blondi-rudo kareivi, kurš "paņēma" mani ar savu vīrišķību. Taču siekalas tek līdz tam brīdim, kamēr saproti, cik fakin nereāli būtu dzīvot ar tādu. Šāda taisnīguma un cieņas paraugstunda завораживает un biedē vienlaikus mūsdienu nenoteiktībā. Viņš gandrīz nemaz nejoko un tas ir tikpat šausminoši kā restorāns, kurā neskan mūzika. Ar šādu vīrieti ir ērti ieslīgt depresijā un pamazām pārklāties ar pelējumu, paralēli audzinot n-tos bērnus un lepojoties ar vīra godprātību. Manā skatījumā šādi vīrieši radīti, lai tos apbrīnotu no attāluma un paslepus sapņotu kādu nerātnu sapni par tiem, bet ne vairāk.
Меня накрывает.Хочется маленький отпуск от материнства.

7:53pm: Čīkstēšana
Reizēm iezogas tāds smagums un sajūta, ka viss ir slikti. It kā būtu noticis kaut kas drausmīgs, bet šoka dēļ aizmirsts un palikusi tikai tā sajūta, ka kaut kas taču ir noticis, bet tu neatceries kas. Un tādas skumjas liekas dumjas un nepamatotas. Staigāju īgna un nepateicīga. Viss, ko es gribu - pārvākties prom no tās šizofrēniskās šļuhpilsētas, kurā viss šķiet tik sarežģīts un nepārdomāts kopš piedzimis Marks. Nekad nebiju sajūsmā par Rīgu, bet ar bērna piedzimšanu sapratu, ka šī pilsēta ir katastrofa. Kā tādi качевники ar sīko raujamies starp vientuļajām ikdienām lielpilsētā un komandējumiem laukos pie mātes. Skatos seriālu "Roma" un pārāk pārdzīvoju par visu tur notiekošo. Tā notiek vienmēr. Kad seriāls man tiešām patīk, es pieķeros tēliem tā, it kā tie būtu mani tuvākie draugi un mīļākie un jūtu līdzi visam, kas ir paredzēts scenārijā. Jūtu, kā mani krāpj, jūtu, kā mīl un drāž, jūtu, kā mani pamet. Nesaprotu kāpēc viss tik ļoti jālaiž caur sevi. Reizēm jūtos kā siets, kuram šauj cauri.

11:10pm: sapņi без задней мысли
Kādreiz man būs māja. To ieskaus augļu koki un sulīgs zālājs. Es iekāršu kokos šupuļtīklu. Markam būs savas šūpoles. Apkārt būs gaisa puķupodi ar ziediem. Pagalmā būs lapene vai terase ar galdu un dārza krēsliem. No rītiem es pagalmā dzeršu kafiju un smēķēšu, klausoties putnus un vērojot dabu. Es audzēšu zaļumus un tomātiņus, arī zemenes. Rudenī mēs kopīgi grābsim lapas. Iespējams mums būs suns. Ļoti mīļš un jautrs. Mājā būs daudz koka elementu un dabisku krāsu. Tā būs plaša un gaiša. Tur noteikti būs vanna, kuru es pildīšu ar siltu ūdeni un burbuļbumbām. Vakaros tajā es dzeršu vīnu. Virtuve būs apvienota ar viesistabu. Tajā būs daudz vietas mums un mūsu draugiem. Mums noteikti būs omulīgs mansards un tajā būs guļamistaba. Guļamistabā būs mūsu lielā, mīkstā gulta. Iespējams kādreiz man būs darbistaba, kurā vietu atradīs manas klavieres un ģitāra. Tajā būs milzīgs darba galds, pie kura es šūšu mugursomas. Šī istaba varētu būt austrumniecisku krāsu toņos ar daudziem sarkaniem akcentiem. Sarkanā krāsa iedvesmo un tirda. Tur mājos mana mūza un tiks radītas lietas no sirds. Arī Markam būs sava istaba, veidota viņa ērtībām. Daudzas lietas mājās mēs veidosim savām rokām. Taisīsim paši visu, ko vien var. Mājā noteikti jābūt krāsnij vai kamīnam, kur smelties siltumu un mieru ziemas vakaros. Es ceru, ka manās mājās nekad nebūs televizora, bet būs projektors, lai varētu rīkot filmu vakarus. Manās mājās mājos mīlestība un harmonija.

1:14pm: Pārdzimšana
Tas notika spontāni un histēriski. Ilgais ceļš uz pār-dzimšanu fiksēts pāris atpakaļejošos datumos.

18. marts 2014. (3. grūtniecības mēnesis)

Reizēm mani pārņem kaut kādas bezgalīgas šausmas. Gribas to kādam izkliegt, bet pati esmu distancējusies no visiem, lai iespējams, slēptu visu savu pārdabisko baiļu cēloni. Pazaudētības sajūta un iekšējā pātaga nerimsies. Mana laiva ir ļāvusies tecējumam un es vairs neizprotu notiekošā gaitu. Brīvais gars ir nopuņkojies, vāējš un slims, moka mani un man tuvāko. Tā gribētos sirdsmieru, tādu svētlaimīgu pohujismu, bet man ir līdz vemšanai bail un es nesaprotu par ko pārvēršos un kur pazūd visas tās lietas, par kurām ir tik patīkami atcerēties. Joprojām nevaru saprast, vai nu par daudz vai nu par maz no sevis prasu. Es joprojām neapzinos to, kas ar mani ir noticis. Man grūti to izrunāt, uzrakstīt. Man ir bail no tiem vārdiem.

21 марта 2014

Какое-то добровольное, неосознанное само-заключение. Болезни. Я в их власти.
- Расставайся с ничтожеством.
Ничтожество живет во мне и шепчет на ухо каждый день какие-то гадости. Я устала. Устала даже от самых обычных вещей...Зубная щетка, унитаз,еда...пораждают желание просыпаться каждое утро в другом месте. И хочется только курить. И беззаботных летних каникул.

17. aprīlis 2014. (4. grūtniecības mēnesis)

Esmu pavisam viena. Citā pasaulē, uz kuras nav nekā izņemot mani, manas domas. Iekšā viss tik sadrumstalots. Raudāšana ir vienīgais veids kā izrunāties. Viss ir noticis par agru. Visi mani iekšējie ritmi un pulksteņi вышли из строя. Kustos pa savu vientuļo orbītu, kuru nekas nešķērso. Es jau nomiru, bet vēl nepaspēju piedzimt no jauna. Es gribu atpakaļ savu iepriekšējo dzīvi.

6. maijs 2014. (5. grūtniecības mēnesis)

Joprojām viens un savrup, ar izteiktu vēlmi patvērties no visiem, no visa un no sevis, no aizliegumiem, no vainas apziņas, no jautājumiem, no skatīšanās uz vartiņiem, jo diena sākas tad, kad pa tiem tu aizej un beidzas, kad ienāc atpakaļ.

22. maijs 2014.

Neparasta vienatnes nedēļa. Laikam tā man ir trūcis visu šo laiku. Palikt ligzdā vienai. Bez pieskatīšanas iemēģināt spārnus un ļaut sevī atmosties spontanitātei. Tā it kā kopā ar viņu no pilsētas tiktu izvests spiediens, pulsējošs spiediens deniņos, kas tikšķ kā pulkstenis un neliek mieru dienas brīvajam tecējumam. Kad diena vairs nav piesieta vakariņu gatavošanai, atklājas pavisam jaunas šķautnes. Istabā uzplaukst ceriņi un maijpuķītes. No rītiem mani modina šo ziedu smarža, vilina ezers un pastaigas gar kanālu. Lietas sāk atrast mani un pildīt ar domām, sajūtām, emocijām. Tāds smaržīgs kokteilis ieplūst vēnās un izdziest robežas starp nakti un dienu. Kā smaržo gaiss īsu brīdi pirms uzaust rīts? Kāpēc man par to ir jāaizmirst, kad esam kopā? Nemaz vairs nenāk asaru plūdi un gardi smieties var arī vienatnē, baudot kino. Es gribu to visu paturēt vienmēr. Es negribu izšķīst kā aspirīns ūdenī, lai glābtu kādu no galvassāpēm.

4. augusts 2014. (8. grūtniecības mēnesis)

Kādreiz īpašu baudu sagādāja skolas piederumu pirkšanas rituāls. Lai gan vasara ritēja pilnā sparā, iekšā jau kaut kas prasīja pēc jaunām burtnīcām, tīriem, baltiem zīmēšanas blokiem un svaigas tintes pildspalvās. Tā it kā ar tipogrāfijas smaržu vēl neiesāktajās burtnīcās katru gadu atnāktu jauna dzīve. Jauns gads sākas septembrī. Jauni dzinumi, jauna iedvesma un piedzīvojumi. Šogad mani tirda līdzīga sajūta, tikai daudz lielāka. Es pērku mazmazītiņas cepurītes, rāpulīšus, autiņus, ratiņus un cimdiņus. Sāksies jauna dzīve. Šogad rudenī kādam no pavisam baltas un tīras lapas sāksies dzīve. Maza un jauna radībiņa, kuru es ļoti, ļoti gaidu atnāks pie manis.

4. septembris 2014. (9. grūtniecības mēnesis)

Šorīt es pamodos ar apziņu, ka pavisam drīz pienāks TAS rīts. Lai arī cik banāli tas neizklausītos, bet pēc ŠĪ rīta, visi nākošie būs pavisam citādāki nekā pirms. Būs Lielais sprādziens. Manas dzīves lielākais radošais veikums. Nekas nav lielāks par jaunu, gaišu dzīvību. Par pirmo skābekli, kas aizceļo līdz plaušām, par pirmo rokas stiepienu pretī dienas gaismai. Es vairs nesteidzinu laiku. Jauns cilvēks dzīvo manī. Es gribu baudīt to sajūtu, kad dienas plūst kā smiltis caur pirkstiem, jūtot neapturamo laika spēku un raksturu. Nevajag laiku paātrināt, nevajag to dzīt vai kavēt. Tas vienmēr būs tik nepielūdzams, un tāpēc mirkļi un domas ir tik skaisti savā gaistošajā dabā.
Rudens mostas man uz pleciem. Tik skaistā laikā es tevi iepazīstināšu ar pasauli, kas koķeti būs ietērpusies savā krāšņākajā tērpā.

20. septembris 2014.

Saprotams no kurienes rodas dzemdētāju trulums. Gaidīšana ir mokas, neredzams monstrs, kurš izsūc no manis visu enerģiju. Tāda tukša, pliekana un, tiešām, trāpīgāk nepateiksi - trula. Neko negribu, esmu pārgurusi, nevaru atrast sev vietu. Tāda gaidīšana noindē jebkādu iedvesmu. Negribu ar tādu noskaņojumu dzemdēt. Vakuums.

1. oktobris 2014.

Dzerot rīta kafiju un vērojot samtaino rudeni aiz loga, mani pāršalca un aizpildīja līdz malām šī sajūta. SIEVIETE. Beidzot. Esmu tā pa īstam. Kā nošpaktelēta, izlīdzināta pilnība.

Laime atnāca 23. septembrī