Pārdzimšana
Tas notika spontāni un histēriski. Ilgais ceļš uz pār-dzimšanu fiksēts pāris atpakaļejošos datumos.

18. marts 2014. (3. grūtniecības mēnesis)

Reizēm mani pārņem kaut kādas bezgalīgas šausmas. Gribas to kādam izkliegt, bet pati esmu distancējusies no visiem, lai iespējams, slēptu visu savu pārdabisko baiļu cēloni. Pazaudētības sajūta un iekšējā pātaga nerimsies. Mana laiva ir ļāvusies tecējumam un es vairs neizprotu notiekošā gaitu. Brīvais gars ir nopuņkojies, vāējš un slims, moka mani un man tuvāko. Tā gribētos sirdsmieru, tādu svētlaimīgu pohujismu, bet man ir līdz vemšanai bail un es nesaprotu par ko pārvēršos un kur pazūd visas tās lietas, par kurām ir tik patīkami atcerēties. Joprojām nevaru saprast, vai nu par daudz vai nu par maz no sevis prasu. Es joprojām neapzinos to, kas ar mani ir noticis. Man grūti to izrunāt, uzrakstīt. Man ir bail no tiem vārdiem.

21 марта 2014

Какое-то добровольное, неосознанное само-заключение. Болезни. Я в их власти.
- Расставайся с ничтожеством.
Ничтожество живет во мне и шепчет на ухо каждый день какие-то гадости. Я устала. Устала даже от самых обычных вещей...Зубная щетка, унитаз,еда...пораждают желание просыпаться каждое утро в другом месте. И хочется только курить. И беззаботных летних каникул.

17. aprīlis 2014. (4. grūtniecības mēnesis)

Esmu pavisam viena. Citā pasaulē, uz kuras nav nekā izņemot mani, manas domas. Iekšā viss tik sadrumstalots. Raudāšana ir vienīgais veids kā izrunāties. Viss ir noticis par agru. Visi mani iekšējie ritmi un pulksteņi вышли из строя. Kustos pa savu vientuļo orbītu, kuru nekas nešķērso. Es jau nomiru, bet vēl nepaspēju piedzimt no jauna. Es gribu atpakaļ savu iepriekšējo dzīvi.

6. maijs 2014. (5. grūtniecības mēnesis)

Joprojām viens un savrup, ar izteiktu vēlmi patvērties no visiem, no visa un no sevis, no aizliegumiem, no vainas apziņas, no jautājumiem, no skatīšanās uz vartiņiem, jo diena sākas tad, kad pa tiem tu aizej un beidzas, kad ienāc atpakaļ.

22. maijs 2014.

Neparasta vienatnes nedēļa. Laikam tā man ir trūcis visu šo laiku. Palikt ligzdā vienai. Bez pieskatīšanas iemēģināt spārnus un ļaut sevī atmosties spontanitātei. Tā it kā kopā ar viņu no pilsētas tiktu izvests spiediens, pulsējošs spiediens deniņos, kas tikšķ kā pulkstenis un neliek mieru dienas brīvajam tecējumam. Kad diena vairs nav piesieta vakariņu gatavošanai, atklājas pavisam jaunas šķautnes. Istabā uzplaukst ceriņi un maijpuķītes. No rītiem mani modina šo ziedu smarža, vilina ezers un pastaigas gar kanālu. Lietas sāk atrast mani un pildīt ar domām, sajūtām, emocijām. Tāds smaržīgs kokteilis ieplūst vēnās un izdziest robežas starp nakti un dienu. Kā smaržo gaiss īsu brīdi pirms uzaust rīts? Kāpēc man par to ir jāaizmirst, kad esam kopā? Nemaz vairs nenāk asaru plūdi un gardi smieties var arī vienatnē, baudot kino. Es gribu to visu paturēt vienmēr. Es negribu izšķīst kā aspirīns ūdenī, lai glābtu kādu no galvassāpēm.

4. augusts 2014. (8. grūtniecības mēnesis)

Kādreiz īpašu baudu sagādāja skolas piederumu pirkšanas rituāls. Lai gan vasara ritēja pilnā sparā, iekšā jau kaut kas prasīja pēc jaunām burtnīcām, tīriem, baltiem zīmēšanas blokiem un svaigas tintes pildspalvās. Tā it kā ar tipogrāfijas smaržu vēl neiesāktajās burtnīcās katru gadu atnāktu jauna dzīve. Jauns gads sākas septembrī. Jauni dzinumi, jauna iedvesma un piedzīvojumi. Šogad mani tirda līdzīga sajūta, tikai daudz lielāka. Es pērku mazmazītiņas cepurītes, rāpulīšus, autiņus, ratiņus un cimdiņus. Sāksies jauna dzīve. Šogad rudenī kādam no pavisam baltas un tīras lapas sāksies dzīve. Maza un jauna radībiņa, kuru es ļoti, ļoti gaidu atnāks pie manis.

4. septembris 2014. (9. grūtniecības mēnesis)

Šorīt es pamodos ar apziņu, ka pavisam drīz pienāks TAS rīts. Lai arī cik banāli tas neizklausītos, bet pēc ŠĪ rīta, visi nākošie būs pavisam citādāki nekā pirms. Būs Lielais sprādziens. Manas dzīves lielākais radošais veikums. Nekas nav lielāks par jaunu, gaišu dzīvību. Par pirmo skābekli, kas aizceļo līdz plaušām, par pirmo rokas stiepienu pretī dienas gaismai. Es vairs nesteidzinu laiku. Jauns cilvēks dzīvo manī. Es gribu baudīt to sajūtu, kad dienas plūst kā smiltis caur pirkstiem, jūtot neapturamo laika spēku un raksturu. Nevajag laiku paātrināt, nevajag to dzīt vai kavēt. Tas vienmēr būs tik nepielūdzams, un tāpēc mirkļi un domas ir tik skaisti savā gaistošajā dabā.
Rudens mostas man uz pleciem. Tik skaistā laikā es tevi iepazīstināšu ar pasauli, kas koķeti būs ietērpusies savā krāšņākajā tērpā.

20. septembris 2014.

Saprotams no kurienes rodas dzemdētāju trulums. Gaidīšana ir mokas, neredzams monstrs, kurš izsūc no manis visu enerģiju. Tāda tukša, pliekana un, tiešām, trāpīgāk nepateiksi - trula. Neko negribu, esmu pārgurusi, nevaru atrast sev vietu. Tāda gaidīšana noindē jebkādu iedvesmu. Negribu ar tādu noskaņojumu dzemdēt. Vakuums.

1. oktobris 2014.

Dzerot rīta kafiju un vērojot samtaino rudeni aiz loga, mani pāršalca un aizpildīja līdz malām šī sajūta. SIEVIETE. Beidzot. Esmu tā pa īstam. Kā nošpaktelēta, izlīdzināta pilnība.

Laime atnāca 23. septembrī