skaista bilde
Šovakar ciemos bija atbraukusi bērnības draudzene un mēs sēdējām uz soliņa, atspiedušās pret pirtiņu manās dzimtajās mājās un runājām visu ko. Tādos brīžos prāts vai arī atmiņu departaments smadzenēs atsviež tajās vasarās, kad tik bezrūpīgi varēja pavadīt ik vakaru negaidot neko īpašu. Viss īpašais notika pats no sevis, nemaz nedomājot un neiekārtojot tam īpašu atmosfēru. Spontāni. Daudz runājām. Es pat iedzēru aliņu.
Pavadīju draudzeni, atvēru datoru un ieraudzīju kaut kādu sēriju ar skaistām bildēm, kur mātes baro bērnus ar krūti. Apskatījos. Skaisti. Atcerējos kā tas notika man un sagribējās raudāt. Jo starp to, ko var redzēt visās tajās skaistajās bildēs un realitāti ir как до Пекина раком. Un tur tas ir. Tāpēc tik ļoti daudziem все через жопу. Bildei tik reti piemīt īsta smarža, garša, emocija, skaņa. Bet visi tik rij iekšā un cenšas savu pussakropļoto apziņu iebāzt skaistos rāmjos, lai atrādītos. Tāpēc vēlāk dzemdē bērnus, jo kamēr to nebija tik ļoti gribējās un, kad tie parādās izrādās, ka tie ir jābaro, jāvāc pēc tiem kakas un jāmazgā dibens, reizēm tie atvemj uz tevis un vēl daudz kas jautrs atgadās, bet likās, ka varēs vienkārši gulēt blakus ar bērniņu un būt skaistai. Nu bļatj. Man šķiet, ka bildēm ir jābūt tieši tādām kā no veco laiku miļnicas. Kā sanāca tā sanāca. Jo jebkuru situāciju var inscinēt skaisti un radoši, bet ne jebkuru dzīves situāciju tā var atrisināt. Lai kādreiz nesanāk tā, ka soctīklos popularitāti iegūst līdz ārprātam gaumīgi servēta sūda bilde un visiem sāk gribēties to pagaršot, kaut gan iespējams es kaut ko no tā visa nesaprotu.