Nupat pabeidzu skatīties "Romu". Šķiet nedaudz esmu pārņemta ar to blondi-rudo kareivi, kurš "paņēma" mani ar savu vīrišķību. Taču siekalas tek līdz tam brīdim, kamēr saproti, cik fakin nereāli būtu dzīvot ar tādu. Šāda taisnīguma un cieņas paraugstunda завораживает un biedē vienlaikus mūsdienu nenoteiktībā. Viņš gandrīz nemaz nejoko un tas ir tikpat šausminoši kā restorāns, kurā neskan mūzika. Ar šādu vīrieti ir ērti ieslīgt depresijā un pamazām pārklāties ar pelējumu, paralēli audzinot n-tos bērnus un lepojoties ar vīra godprātību. Manā skatījumā šādi vīrieši radīti, lai tos apbrīnotu no attāluma un paslepus sapņotu kādu nerātnu sapni par tiem, bet ne vairāk.
Меня накрывает.Хочется маленький отпуск от материнства.