Jūtos veca kā pasaule. No pieraduma viss šķiet zaļām mūžameža sūnām pārklājies. Pārdzīvoju atgriešanos Rīgā. Tam bija nepieciešamas četras dienas, no kurām trīs nerunāju ar Viņu. Nu kā nerunāju. Да, нет и до свидания. Vienīgais prieks, ka piemājas Elvikā atradu Rocky Valley vīnu. Ne visur tādu puslīdzsuslu var atrast, bet garšo vēl kopš trakajamiem D-pils laikiem. Man šobrīd šķiet, ka bērns jau ir veselu mūžību. Un ka mums vairs nav par ko runāt. Agrāk jau sen pati būtu sākusi par kaut ko pļurkstēt, bet šoreiz tīri labi esmu iedzīvojusies tādā kā komunālā dzīvokļa kaimiņienes lomā, tipa, вот моя кровать, вот твоя, но толчек увы общий. Kamēr viņš ir mājās no rīta un vēlu vakarā, paspēju atslēgties no bērna, lai viņš neaizmirstu to prieku.
Pēkšņi aprāvās visas domas. Tā it kā iekšā kaut kas mutuļo svešvalodā, kuru it kā jūtu, bet nesaprotu.
Aprauju sevi, jo visi mani necilie notikumi pa dienu ir tik nenozīmīgi, lai šķiestu taustiņpieskārienus uz to. Bet tas ir viss, kas man šobrīd pieder. Izmazgāti trauki, izmazgāta veļa, kārtība mājās, iepazīšanās ar kaimiņieni, kurai arī ir bērns (o bože), pastaiga ar bērnu, simtiem ķērienu, lai neapsistos un buču...vīns, cigaretes. Uz nakti viss paliek mīļāks. Temps norimst, gaiss attīrās, noreibstu...