njā. vienīgais, ko es mazajiem “mācu” (bez basic peldiemaņām, kas pašas automātiski iesākumā apgūstas), ka būt zem ūdens ir nieks. Kad mazi klupa un krita, neskrēju raut ārā, gaidīju, kad paši izķepurosies, tagad redzu augļus pat trīsgadniekā, kad nonākt zrm ūdens neizsauc pat mazāko satraukumu. Tas ir jesssss!

Zini, kad ir tās iemaņas niršanā un elpas aizturēšanā, tad nesanāk atslābt, jo ik pa brīdim kāds bērns ir zem ūdens nezināmu brīdi un tu mini, vai viņš nirst, vai grimst vai floato.
Pērn es gan braucu viena ar trim (9-7-5) uz zināmu ezeru ar smilšainu grunti un mazu niedrēm ierobežotu pludmalīti un zināmu stāvumu (cik strauji paliek dziļš, nebija ilgi sekls, bet nav arī karjers, kur 2 soļi un 2 metri. Pati lielākoties tēloju boju, ar bērniem arī bija sarunāts, ka dziļāk par kaklu neiet un peld vienmēr virzienā uz krastu nevis dziļumā (t.i. ka ieiet līdz kaklam un tad peld ārā nevis otrā virzienā). Šito visu atkārtoju katru reizi kad aizbraucām. Un tāpat saprotu, ka, ja kkas notiktu vecākajam, tad to 5gadnieku atstāt vienu būtu draņķīgi. Pati izpeldēt dabūju mazu aplīti, kad visi skrēja uz krastu (tāpat stresaini) vai kad bijām abi ar vīru un tad arī vienmēr piesakoties - "Tev paliek visi, es izmetīšu apli" un tas aplis ir 1-2min.

Un ar visu šo, tās ezera braukšanas tomēr ir foršas un atmiņā paliek kā atpūta nevis stress.

Nez, es arī savas diezgan lielās vēroju, acis nenolaizdama. Es pat A paturu acīs, ja viņš izdomā mazu aplīti izpeldēt. Un meitenes māk peldēt, nirt un ienirušas vēl visādi rotēt (katra atšķirīgā līmenī gan).
Man gan ir paniskas attiecības ar ūdeni. Viena ar visiem saviem bērniem pie ūdens es NEKAD, un, kad esam tur visi kopā, abi ar A aktīvi vaktējam. Reālais attālums tikai atkarīgs situācijas uz vietas. Ja ūdens līdz nabai, tad meitenes var vērot pa krietnu gabalu. Ja vietējā karjerā, kur 5m no krasta jau pāri galvai, tad stāvam līdzi ūdenī.

šis! jā! katru no mums kkad ir glābis veiksmes eņģelis.

Ai, tak ne jau tikai pie ūdens ir bīstami. Pilsētās ik solis neturoties pie rokas ir potenciāli letāls. Bet visi jau paļaujas, ka tā nenotiks (nu un dažreiz tas 5 gadnieks nav laižams uz ielas bez rokas un citi uz vecāku skatās kā uz kukū, jo viņu bērns mierīgi iet, kamēr cits šķiet katru reizi grib pārbaudīt savu veiksmi). Ūdens varbūt ir vilinošāks un vairāk ar atpūtu un laimi saistas, tāpēc tik ļoti satriec letāls iznākums.

Nu, teorētiski varēja būt visādi - tētim telefonsaruna, jāuzpīpē utml. Vai vecāki aizskatījās viens uz otru. Bet tas žurnālistu pasniegšanas veids, kur viss fokuss ir uz māti, kura saka “sūtīju vīru uz mājām skatīties, vai nav tur”, it kā vīrs būtu pusaudzis, kuru var kaut kur sūtīt. Man liktos tikai loģiski, ja mamma vāķī divgadnieku, tētis spēlē bumbu ar lielākajiem.
Bet nu laikam tāpēc man ir tikai 1 bērns, jo normālā 5 bērnu ģimenē droši vien tētis pelna naudu un bērnus vāķī tikai mamma, arī ja tēvs ir fiziski klāt.
Dusmoties, protams, nav par ko.

Lūk! Nelaime ir viens mirklis un pilnīgi neparedzams. Un, diemžēl, labā ğimenē, kur visi viens uz otru var paļauties arī tā var ienākt. :(
Mazpieskatītie bērni pat vairāk uzmanās, jo iemācījušies, ka jāpaļaujas tikai uz sevi.

Mēs tieši šajās brīvdienās šķērsojām Gauju pie Jāņarāmja netālu no Cēsīm, kur noslīka tas vīrietis. Kā tik mežonīgā upē var izdomāt peldēties, nesaprotu. Pēc visiem tiem lietiem viņa izskatījās 2x platāka nekā parasti.
Tai Siguldas peldvietā mēs manuprāt kādreiz katru gadu peldējāmies pēc Labadabas. Normāli tur ir galīgi sekls, cik atceros. Droši vien ne tagad. Siguldā laikam bija kaut kāda vēl 1 neoficiālā peldvietā, kas katru gadu maina atrašanās vietu - lūk, tas ir scary.
Bet tādā Siguldā jau laikam īsti nekā cita nav, kur peldēties? Nu, atskaitot baseinu.