Zini, kad ir tās iemaņas niršanā un elpas aizturēšanā, tad nesanāk atslābt, jo ik pa brīdim kāds bērns ir zem ūdens nezināmu brīdi un tu mini, vai viņš nirst, vai grimst vai floato.
Pērn es gan braucu viena ar trim (9-7-5) uz zināmu ezeru ar smilšainu grunti un mazu niedrēm ierobežotu pludmalīti un zināmu stāvumu (cik strauji paliek dziļš, nebija ilgi sekls, bet nav arī karjers, kur 2 soļi un 2 metri. Pati lielākoties tēloju boju, ar bērniem arī bija sarunāts, ka dziļāk par kaklu neiet un peld vienmēr virzienā uz krastu nevis dziļumā (t.i. ka ieiet līdz kaklam un tad peld ārā nevis otrā virzienā). Šito visu atkārtoju katru reizi kad aizbraucām. Un tāpat saprotu, ka, ja kkas notiktu vecākajam, tad to 5gadnieku atstāt vienu būtu draņķīgi. Pati izpeldēt dabūju mazu aplīti, kad visi skrēja uz krastu (tāpat stresaini) vai kad bijām abi ar vīru un tad arī vienmēr piesakoties - "Tev paliek visi, es izmetīšu apli" un tas aplis ir 1-2min.

Un ar visu šo, tās ezera braukšanas tomēr ir foršas un atmiņā paliek kā atpūta nevis stress.