izglābu svešam bērnam dzīvību. bijām visi ūdenī, sīkas katra pie savas rokas, ūdens +- līdz viņu nabiņām, pār plecu skatījos uz vecāko un ar vienu aci uz pilnīgi pliko divarpusgadīgo klimpiņu, kas pie paša krasta smēla ūdeni un lēja smiltīs. vaktēju ne tāpēc, ka esmu perversa, bet tādēļ, ka ja mēs kaut kur esam pilnā sastāvā, agrāk vai vēlāk visi nepieskatītie vai nogarlaikojušies bērni atmigrē pie mums un es beigās neapmaksāti pieskatu arī svešus bērnus, kas besī, ja ar tiem kopā nav atnākts. un tad viņa ne ta paklupa, ne ta kas, bet bija ar galvu zem ūdens un sastinga. saspiedu, palaidu vaļā sīku rokas un teicu lai stāv uz vietas un nekustas ne par soli, paliek turpat, solis ar vienu kāju, ietupos celī, stiepu rokas, cēlu aiz ribām, otru kāju liekot jau viņa bija virs ūdens. viņa vēl joprojām bija sastingusi, neelpoja, nedaudz - maigi, bet stingri saspiedu ar plaukstām krūšu kurvi, ausī teicu "elpo!" un atdevu tētim rokās.
bet tā sajūta, kad tev ir jāatlaiž savu bērnu rokas un viņi jāatstāj ūdenī aiz muguras un tu neredzi ko viņi dara, kad tavu acu priekšā slīkst bērns, ir reāli riebīga un nav izstāstāma lai arī tāda situācijā tas ir vienīgais ko tu vari darīt, ja esi vistuvāk. divi soļi. burtiski. tēvs sēdēja smiltīs malā, no bērna ne acu nenolaida, tikai bija par tālu. abi nepārprotami iedeguši, sīkaliņa ūdenī apdzīvojusies, apradusi un modrība bija iemigusi. nomierināja un pēc tam atkal abi bija ūdenī, tēvs divus soļus no uz dziļuma pusi. tieši šonedēļ nošārēju FB glābēja info, ka mazuļi sastingst un tur viss bija tā kā viņš teica. sekls un ūdens viņai nebija pāri galvai, apmēram līdz viduklim, varbūt drusku augstāk, bet viņa vienkārši stāvēja pieliekusies ar galvu zem ūdens. tobrīd biju mierīga un savākta, vēl ietusējām ūdenī, izkāpjot gan sajutu nereālu nogurumu. tagad vakariņas ēdot klabēja zobi un trīcēja rokas, arī šo grūti uzbakstīt. un tagad domāju moš lai nepaspēj PTSD, jābrauc rīt uzreiz atkal. man jau tā Daugavā bail peldēt, Gaujā nekad neesmu peldējusi un nepeldēšu. bet skaidrs arī, ka trīs bērni ir galīgi pāri manai komforta zonai un kkur var braukt ja ir vēl kāds pieaugušais, var aiziet pačurāt vai nopeldēt divus mazus aplīšus. cerams, ka kaimiņiene atkal kkad brauks