Šajā laikā, kad tūlītējs paldies skaitās nekas un labi darbi ir tikai tādi, kas redzami soc.tīklu ziņu lentā, ir ļoti viegli izlikties neredzam visus tos patiesībā daudzos cilvēkus, kas izkrituši cauri sietam un ir kaut kur dziļi apakšā vai tuvu tam. Tie, kuru mēneša budžets ir divciparu skaitlis, par kuriem pašvaldība, soc.dienests u.tml. ir aizmirsuši, nevar vai negrib palīdzēt, kurus piederīgie 'neatpazīst' lai valsts aprok Bolderājā, kuriem tiešām neviena nav. Ja tu neesi lielpilsētā vai galvas pilsētā, ir dažas, bet kaut kādas opcijas. Un arī cik no tām ir, ja ņemam tikai sekulārās?
Atļurbtuves taču vairs nav, tagad visi bomži brauc uz tomogrāfiju, ir dažas nakts patversmes, ir dažas zupas virtuves dažas reizes nedēļā. Ir viegli runāt par to, ko un ka vajadzētu darīt pie psihologa vai psihoterapeita, ziniet, tas nav tik viegli arī ja tu gribi un vari samaksāt. Tajā pat laikā tā pati kārtīgi noliktā baznīca arī apmāca i audžuģimenes un adoptētājus, i ik pa laikam kādam sagādā Minesotas programmu i divu gadu garumā apmāca (arī psiholoģijā) katru sestdienu brīvprātīgos, kas vēlāk iet un mazgā grīdas, traukus, drēbes, pabaro un to neuzskata par neko tādu, vienkārši savu pienākumu pret savu tuvāko.
Un kamēr mēs ar tiesām atkratāmies no sava tiešā pienākuma (viņš man neko, nafig man tagad viņam), pārcērtam toksiskas attiecības saknē, distancējamies (ne 2m), būs vajadzīgi arī (ārprāts!) kristieši. Jo nu, ja reiz katrs tā klusībā (tumsā un zem deķa) pavisam atklāti pret sevi - vai es tiešām daru visu, lai manam tuvākajam būtu labi? Ģimenē, tālākos rados, kaimiņos, draugiem. Jā, robeža starp palīdzību un līdzatkarību ir smalks. Cilvēcība ir zudusi, bet ja es pats sev pajautāju 'kad es pēdējo reizi biji cilvēcīgs'?
Un ne viss prasa naudu vai laiku, labs vārds, smaids vai saruna nemaksā gandrīz neko.
Daudz kam piekrītu.
Plus, ja šis ieraksts kaut kādā mērā ir par TO gadījumu ar preses konferenci, tad cilvēki, dzirdot vārdu "bērni", droši vien automātiski iedomājas savus cilvēcīgos, jūtīgos un aprūpētos cālīšus no strukturētas vides, taču Tie bērni ir pavisam kaut kas cits, viņi darbojas pēc citiem noteikumiem, jo tikai ar tiem var aizklauvēties līdz tam konstruktīvā kripucītim, kas vēl viņos ir palicis. Protams, varētu arī ar aprūpi, mīlestību, psihologu un iekšējā bērna uzaudzināšanu drošā vidē līdz kaut kāda brieduma sasniegšanai, bet būsim reāli, kāds LV to dara? Kādu tas vispār p1š? Nu jā, ir tas pats Ģimenes šūpulis (kas gan nav nereliģiski), kas ar šādām metodēm strādā, taču viņu mērķauditorija ir jaunas meitenes ar bēbīšiem. Padsmitgadīgus, bravūrīgus un uz visu spļaujošus gaiļus drosmīgi uzņēmās šis cilvēks ar kara zonu pieredzi - jā, viņš ir, kāds ir, viņš sarunāja daudz lieka, tajā presenē baznīca viņu īstenībā pameta zem riteņiem, jo būtu labāk iedalījusi viņiem apmācītu preses pārstāvi, kādi viņiem noteikti ir, bet viņš vismaz dara.