Ja par TO gadījumu, tad man, Mediņa citātus palasot, izskatās, ka, aiz kristīgās (pār)audzināšanas noslēpusies, tur bija pamanījusies uzplaukt viena cilvēka personīgo psiholoģisko problēmu sublimēšana, izspēlējot varas spēlītes no savām autoritātes pozīcijām. Disciplīna un radināšana pie darba, tas viss ir labi un derīgi, bet nesaprātīga pārstrādināšana, par sodiem piemērojot pamatvajadzību liegšanu (ūdens, sabalansēts uzturs, miegs), un, iespējams, fizisku vardarbību, man nešķiet nekas tāds, uz ko vajadzētu pievērt acis cēlu mēŗku vārdā. Papildus sarkanais karodziņš ir Mediņa neslēptais dziļais nicinājums pret saviem pāraudzināmajamiem - es neuzticētos, ka cilvēks ar tādu attieksmi spēs izveikt adekvātu audzināšanu. Arī tas, ka bijušie kopienas locekļi raustās publiski kritizēt, man šķiet brīdinoši.