Šajā laikā, kad tūlītējs paldies skaitās nekas un labi darbi ir tikai tādi, kas redzami soc.tīklu ziņu lentā, ir ļoti viegli izlikties neredzam visus tos patiesībā daudzos cilvēkus, kas izkrituši cauri sietam un ir kaut kur dziļi apakšā vai tuvu tam. Tie, kuru mēneša budžets ir divciparu skaitlis, par kuriem pašvaldība, soc.dienests u.tml. ir aizmirsuši, nevar vai negrib palīdzēt, kurus piederīgie 'neatpazīst' lai valsts aprok Bolderājā, kuriem tiešām neviena nav. Ja tu neesi lielpilsētā vai galvas pilsētā, ir dažas, bet kaut kādas opcijas. Un arī cik no tām ir, ja ņemam tikai sekulārās?
Atļurbtuves taču vairs nav, tagad visi bomži brauc uz tomogrāfiju, ir dažas nakts patversmes, ir dažas zupas virtuves dažas reizes nedēļā. Ir viegli runāt par to, ko un ka vajadzētu darīt pie psihologa vai psihoterapeita, ziniet, tas nav tik viegli arī ja tu gribi un vari samaksāt. Tajā pat laikā tā pati kārtīgi noliktā baznīca arī apmāca i audžuģimenes un adoptētājus, i ik pa laikam kādam sagādā Minesotas programmu i divu gadu garumā apmāca (arī psiholoģijā) katru sestdienu brīvprātīgos, kas vēlāk iet un mazgā grīdas, traukus, drēbes, pabaro un to neuzskata par neko tādu, vienkārši savu pienākumu pret savu tuvāko.
Un kamēr mēs ar tiesām atkratāmies no sava tiešā pienākuma (viņš man neko, nafig man tagad viņam), pārcērtam toksiskas attiecības saknē, distancējamies (ne 2m), būs vajadzīgi arī (ārprāts!) kristieši. Jo nu, ja reiz katrs tā klusībā (tumsā un zem deķa) pavisam atklāti pret sevi - vai es tiešām daru visu, lai manam tuvākajam būtu labi? Ģimenē, tālākos rados, kaimiņos, draugiem. Jā, robeža starp palīdzību un līdzatkarību ir smalks. Cilvēcība ir zudusi, bet ja es pats sev pajautāju 'kad es pēdējo reizi biji cilvēcīgs'?
Un ne viss prasa naudu vai laiku, labs vārds, smaids vai saruna nemaksā gandrīz neko.