man bērnu nav, bet ir viedoklis:)
Sistēma, kad dabū niecīgu dosu noteiktā laikā. T.i., aizliegtā augļa kā tāda nav, bet nav arī "mielojies, cik gribi". Novēroju draudzenes ģimenē, kur bērni dabū mazo kolas pudeli sestdienas rītā. Cik ātri izdzers, katra paša darīšana. Rafaello? jā, kāpēc nē, bet viena bumba dienā. Čipši? bet protams! Tik katrs dabū tik cik var ar roķeli izvilkt no pakas.

Bet vispār šī ir viena no retajām tēmām kurā es varu lamāties rupji, skaļi un ilgi, jo šitā vecmāmiņu patvaļa "kaut pāri līķiem", bet jāsabaro bērns ar visādiem sūdiem un tad jāatdod vecākiem, lai tiek galā ar sekām... Jo vecākiem vienkārši priekš bērna žēl utt... (tālāk daudz un trīsstāvīgi)

Mūsu bērniem (lielākajiem: 6gadniecei un 4gadniekam; gandrīz 2-gadniece vēl pie tādām izvirtībām netiek) ir konfektes no visādiem svētkiem: dzimšanas dienām, helovīniem, Lieldienām. Katram savs maisiņš vai kāds nu trauks. Katru rītu viņi pajautā, vai drīkst apēst konfekti. Reizēm saku jā, biežāk - nē (jo tālāk no svētkiem, jo biežāks nē); izskaidroju, ka 'šodien jau ēdām saldumus - pankūkas, putru ar ievārījumu, utt.', vai arī plānojam ēst vakarā kādu saldumu, vai arī vienkārši nē. Sākumā viņi vairāk satraucās, bet tagad pat nemēģina pārāk uzspiest. Katrs kādu reizi ir pa kluso notiesājis kādu konfekti, bet es uzķēru un izrunājām a) par zobugraužiem, b) par uzticības limitiem - ja es nevaru viņiem uzticēties, tad konfektes jānoliek nepieejamā vietā. Miķ konfektes ir vienu vai divas reizes uz nedēļu gājušas taimautā.

Jā, mums stāv neierobežots apjoms ar šokolādēm, končām utt.
Kādreiz slēpu, bet tad ļāvu atēsties visiem. Atēdās, un vairs neslēpju. Tas ir labi, jo man darba specifika tāda, ka reizēm sadāvina daudz kastes ar saldumiem, un slēpt ir sarežģīti.

Kad bija mazāki, tad uzmanījos vairāk, un ja auga pieprasījums pēc saldumiem, pirku Dobeles Augļkopības institūta izstrādājumus. Tas, ko viņi dabū gatavu, ir pilnīgā pasaka! Ja netiku pakaļ, tad paši gatavojām pilnīgi kraukšķīgus ābolu čipsus utt. Topā bija arī Peļu našķi no Rāmkalniem utt. Protams, tur arī visur cukuru tonnas, bet vismaz dažādība.

Mums bija taada lieta kaa vakara naskiitis. Un veel pvn - peecvannas naskiitis.

Mums funkcionē režīms, kur parasti konču nav (nu, ir visādi īpašie gadījumi, kaut vai adventes kalendārs ar ikdienas minišokolādīti šobrīd), bet ir sestdienās "konču dienas" kad principā ir pieejamas neierobežotas končas.

Novērojumi par to - *ieviešot* režīmu, kamēr ir neapmierinātās vēlmes, var gribēties un apēsties nenormāli daudz konču. Savukārt tad, kad tas ir iegājies (attieksmes pārmaiņa bija pakāpeniska, mēneši/gadi, ne nedēļas) tad pazūd tā "aizliegtā augļa" motivācija (neapzinātā sajūta, ka ja ir iespēja, tad jāgrābj cik var, jo pēc tam nebūs), ka attieksme pāriet no "scarcity by default" uz "abundance by default" un tad viņi tajā sestdienā nu, saliek bišķi našķus bļodiņā (vienīgi skatoties lai ir "godīgi"), panašķējas, un neko vairāk īsti negrib, mēdz arī pat to neizēstu atstāt ja kaut kas interesants novērš uzmanību. Ja pie tā režīma pieturas puslīdz strikti, tad daudz kas sakarīgi strādā - nez, veikalā ierauga našķi, kas nu ir tik fantastisks ka nepārvarami gribas... ok, šodien nav konču diena, bet varam paņemt, pievienojam "neierobežotajam krājumam" un sestdienā no tās paciņas arī cienāsimies.

Tā ka ilgtermiņā manuprāt rezultāti ir ļoti pozitīvi, taču ieviešana principā ir neizbēgami saistīta ar ekscesiem; kamēr nonāk pie tādas iekšēju sajūtu (nevis kādu racionālu apgalvojumu no vecākiem), ka končas nekur nepazudīs un nav nekas megasvarīgs, laikam vajag vismaz pāris reizes arī saēsties "cik tik lien", un ja pagaidām iemācītā reakcija ir grābt, kamēr var, tad lien vājprātīgi daudz.