Mums funkcionē režīms, kur parasti konču nav (nu, ir visādi īpašie gadījumi, kaut vai adventes kalendārs ar ikdienas minišokolādīti šobrīd), bet ir sestdienās "konču dienas" kad principā ir pieejamas neierobežotas končas.

Novērojumi par to - *ieviešot* režīmu, kamēr ir neapmierinātās vēlmes, var gribēties un apēsties nenormāli daudz konču. Savukārt tad, kad tas ir iegājies (attieksmes pārmaiņa bija pakāpeniska, mēneši/gadi, ne nedēļas) tad pazūd tā "aizliegtā augļa" motivācija (neapzinātā sajūta, ka ja ir iespēja, tad jāgrābj cik var, jo pēc tam nebūs), ka attieksme pāriet no "scarcity by default" uz "abundance by default" un tad viņi tajā sestdienā nu, saliek bišķi našķus bļodiņā (vienīgi skatoties lai ir "godīgi"), panašķējas, un neko vairāk īsti negrib, mēdz arī pat to neizēstu atstāt ja kaut kas interesants novērš uzmanību. Ja pie tā režīma pieturas puslīdz strikti, tad daudz kas sakarīgi strādā - nez, veikalā ierauga našķi, kas nu ir tik fantastisks ka nepārvarami gribas... ok, šodien nav konču diena, bet varam paņemt, pievienojam "neierobežotajam krājumam" un sestdienā no tās paciņas arī cienāsimies.

Tā ka ilgtermiņā manuprāt rezultāti ir ļoti pozitīvi, taču ieviešana principā ir neizbēgami saistīta ar ekscesiem; kamēr nonāk pie tādas iekšēju sajūtu (nevis kādu racionālu apgalvojumu no vecākiem), ka končas nekur nepazudīs un nav nekas megasvarīgs, laikam vajag vismaz pāris reizes arī saēsties "cik tik lien", un ja pagaidām iemācītā reakcija ir grābt, kamēr var, tad lien vājprātīgi daudz.