ir te kāds, kam mājās pieejamā vietā stāv neierobežots konfekšu daudzums? kā jūs līdz tam nonācāt? kādēļ? kā izdevās? kā mainījās (ja) situācija konfekšu ēšanā?
tā kā es pati esmu alerģiska ar dažādām dīvainām reakcijām uz ēdienu kā tādu (kur nu vēl rūpnieciski ražotiem saldumiem) un tādu lietu kā šokolāde demonstrēju nesen, līdz ar mūsu divvientulības vīkendu mājsaimniecībā ir ieviesušies našķu kašķi. nu tā, ka neēd neko citu un kliedz kamēr dabū (un tas var būt arī ilgāk par stundu, jau izmēģināju. nedodot vēl ilgāk). un tagad es ilgi un dikti domāju ko šajā sakarā iesākt. mājdzīvniekiem jau arī ir trīs barošanas veidi - neierobežota pieeja, pieeja, kur ierobežo daudzumu un pieeja, kur ierobežo ēšanas laiku
nu tas jau sanāca ne ļaunprātīgi, bet sāpi saprotu. vnk pie ciemošanās (kad mēs ciemos vai viņi ciemos) viss ir atļauts. t.i. to, ko grib, tik cik grib (saprāta robežās. t.i. ne tos produktus no kuriem tiešām slikti), paraleli piedāvājot svaigus dārzeņus un maizi un padzerties un ir ok. problēma sākas, ja svētki beigušies un viss noticis mājās :D jo nu man šobrīd vnk nav spēka dzelžainiem noteikumiem (t.i. tos konsekventi pašai ievērot) un es jautāju, jo zinu, ka citi nāk no šādām ģimenēm kur paši tā auguši, tā kā es biju ļ.alerģiska (pat uz kartupeļiem saasinājumos) man vispār neko tādu neļāva ēst un nedeva, to, ko dabūju tikai pa kluso. līdz ar to man visi šitie sū nereāli garšo. nu tā, ka vai traks. un es ēdu kampaņveidīgi. kilogramu roka tad, kad sakārojas un tad pusgadu, gadu ir miers un vispār nekārojas šokolādi vai saldumus bet ar tik maziem šitā nevar daudzu un dažādu apsvērumu dēļ un nejūtos šajā tik pārliecināta ka tas ir ok, lai mēģinātu