Viss ir redzams

bija vakar

.

Šodien arī būtu ne mazāk lieliska - tikai kaimiņu govis ir tālāk pa labi zem ozola un par labu laiku vēstošās gubiņas nomainījuši spalvmākoņi un virs laukiem augstu riņķojoši vanagi. Biju izdomājis, ka nesākšu kurināt, kamēr nebūšu šito padarījis, jo 14-16 grādi istabā, kad ārā nav daudz mazāk, man ir pieņemami, also man patīk letarģiskas mušas - tādas, kurām var pienākt klāt un nospiest (pagājušoziem pamanīju, ka kukaiņi ir visnotaļ uzticams termometra aizstājējs - ja sākusies rosība, skaidrs, ka iekštelpas sasilušas līdz ~17,5 grādiem). Vienvārdsakot, sāku ar to, ka uzkāpu uz jumta un aizmālēju laika gaitā savairojušās spraugas starp ķieģeļiem. Pamanīju, ka ugunsgrēks kļavās un visa rastamanu varavīksne ir krietni iespaidīgāka no augšas - ja pievērš uzmanību, lapu apakšpuses taču ir blāvākas. Pēc tam ar saulesmeitu gājām uz mežu pēc kādas spurainākas eglītes, kuras galotnei piesienot vissmagāko cirvja asmeni mājā radīju samērā groteska paskata dūmeņbirsti. Apakšā par patīkamu pārsteigumu izgrābu knapi divus spaiņus ar sodrējiem, kas tikai liecina par to, ka tad, kad darīju to Pirmoreiz Mūžā (pirms 5 gadiem, vecmāmiņas vadībā), skurstenis nebija ticis tīrīts vismaz kopš padomju savienības laikiem. Vakarā izkurināju divas no četrām krāsnīm, uzkurināju, iekāpu vannā un nodomāju, ka veļu mēnesis sācies labi... Vienīgi veļi nospēruši cirvi :(

Odi ir prom, heven on ērs ir atpakaļ.. gandrīz, jau siro pirmie dunduri, vienalga.. daudz laimes jūlijā, zach :*



letitbit.net / unibytes.com / bitshare.com / filesonic.com

Tātad, par godu tam, ka vakardien, kā cibas lidojošie mērkaķi vēstīja, bija juuuda dzimšanas diena, otro gadu pēc kārtas izveicu šo pie cienītās nošpikoto procedūru. Toreiz par rezultātiem neko ne rakstīju, ne komentēju (tāpēc PALDIES! tagad :), bet viss sanāca kā solīts, vienīgi pēc kāda laiciņa medus tā kā sarūga. Attiecīgi sarūgtināts pēdējo burciņu noslēpu dziļākā plauktā un aizmirsu līdz pavisam nesenam pavasarim, kad atkal izvilku, nosmēlu to balto (rūguma?) kārtu no virspuses, visu samaisīju un - kas to būtu domājis - bija labu labais, pie tējas lejamais, piemēram, pa Meifestu arī to pēdējo burciņu nolietojām. Vienvārdsakot, meitenes, iesaku pamēģināt!



(Bilde no pagājušā gada - tas siets apakšā tāpēc, ka pienenēs patīk dzīvot visādiem maziem, melniem kukainīšiem, kurus, lai nesanāktu medus ar gaļu, caur to tad arī purināju laukā. Taču pērn pienenes vācu jau tad, kad gandrīz visas bija noziedējušas, bet šogad (vismaz manā Vidzemes augstienes kaktā) tās pa īstam parādījās tikai pirms kādas nedēļas, tātad arī kustoņi vēl nav paspējuši ievākties lielā skaitā, vismaz tā ar neapbruņotu aci šķiet... tāpēc iztieku bez :)

Pie viena, izsakot pateicības nepazīstamām cibiņām, paldies g_sch par AUSTRA albūmu - jā, Karīnas D. Andersones gars jau viscaur rēgojas dikti, bet vienalga jauks. Pašlaik vislabāk patīk 2. dziesma (arī 2. singls, klips diezgan jauns un ērmīgshipsterīgs, kā arī vajag) <3

Apogs atmostas un prāto:
Alfabēts būs jāatkārto.

Āpsis, glābjoties no sala,
Ātri ielien siltā alā.

Bebra bērni mālus stampā;
Bebriem jāsalabo dambis.

Cielaviņa tek pa ceļu,
Cirtains kāpurs pretī veļas.

Čiekurs nokritis no zara,
Čunčiņš par ko dikti baras.

Dižens dundurs dienas vidū
Dūkdams dadzim apkārt lido.

Egļu mežā vienai bekai
Esot piekususi peka.

Ērglis izskatās tik lēnīgs
Ēnā iešot medīt sēnes.

Foreli no straujās upes
Fotografēties lūdz krupis.

Grundulis ar akmeņgrauzi
Gudro strautā audzēt auzas.

Ģirlicis pēc dziesmu kara
Ģeņģeriski griežas zarā.

Hortenzija puķu podā
Halvu ēd no zelta bļodas.

Irbe āboliņa laukā
Irbēniņam knābi slauka.

Īvei pāri nolīst lietus,
Īve neizkust no vietas.

Jaunas dienas jaukā rītā
Jāņtārpiņš dzēš lukturīti

Kurmja apakšzemes mājā
Kālis iekāpis ar kāju.

Ķīris nevar noķert ķīsi,
Ķīrim makšķere par īsu.

Lakstīgala līkā lazdā
Laipni pačalo ar strazdu.

Ļoti daiļai diļļu meitai
Ļauna usne sadzeļ kleitu.

Mušas mušmirei met loku
Mušmire met šīm ar roku.

Nātre nebaidās nenieka
Ne no gliemeža, ne sliekas.

Ņipri suņuki ar mieru
Ņurkāt vakariņās sieru.

Ozoliem un citiem kokiem
Odi patikt prot ar jokiem.

Paparde ar piparmētru
Pieliecas un pārlaiž vētru.

Raibi rubenēni rasā
Rubeņmātei putru prasa.

Saule skudru saimi silda,
Skudras taisa smilgu tiltu.

Šalkojošiem ošiem pāri
Šodien šaudās koša spāre.

Tārtiņš tekalē gar strautu,
Tramda taurenīšu tautu.

Upe mutuļo un griežas
Un ar baltām putām šķiežas.

Ūdrs sprūk no ūdens laukā,
Ūsas pūtina un slaukās.

Veca vārna paņem kurvi,
Vēžot aizlaižas uz purvu.

Zaķis, zāli grauzdams, mana
Zaļā pļavā zilu zvanu.

Žagata no meža steidzas,
Žagars knābī, stāstiņš beidzas.


Jānis Baltvilks

Neesmu vēl stāstījis, ka šogad manā vannasistabā ziemo taureņi (tagad es pavadīju piecas minūtes meklējot viņu pareizo nosaukumu, lai gan taureņi ir tie visbiežāk sastopamie, varētu teikt, arhetipiskie) - acainie raibeņi (sākumā bija vismaz pieci, tagad palikuši tikai trīs), kas lielāko daļu laika pavada tādi melni un sastinguši, sakļautiem spārniem pie sienām vai griestiem karājoties, bet, sasilstot telpai (man tur ir tāda atsevišķa krāsns kurināma, uz kuras sildu ūdeni), pamostas un pie ieslēgtas gaismas plakšķinās un plivinās apkārt tā, ka prieks, un, kad nolaižas uz no ūdens izlīduša ceļgala, piemēram, ir nost nedabūjami, tad viņus viegli paņemt rokās un kārtīgi nopētīt tuvumā, kamēr viņš ar savu snuķi tā kuriozi bakstās, izvizināt un uz mirkli sajusties kā tādam faking zvīņspārņu pavēlniekam. Es ceru vienīgi, ka tā, periodiski atkausējot, nenodaru viņiem pāri, bet no otras puses - reizēm izlocīt spārnus jau nevajadzētu nākt par ļaunu, pie tam, ko tad man darīt - nemazgāties? Vēl varētu pastāstīt, ka gan šeit, gan Rīgā bieži uz grāmatplauktiem, palodzēm un tādās vietās gadās atrast šo pašu taureņu (es rakstu ar ē nevis tāpēc, ka tā ir nepareizi, bet lai nejauktu ar kāda cita kustoņa deminutīvu - tas man vienmēr atgādina to piparmētras joku par kādā svinīgā pasākumā brīvībā izlaistiem 100 maziem tauriņiem, tādiem līksmiem, starp galdiņiem un vakartērpiem joņojošiem, hehe - lai gan, starp citu, tas starpspārnu ķermeņa apmatojums tuvplānā ir vizuāli ļoti līdzīgs tauru matiem/sariem), tātad, gadās atrast mirstīgās atliekas - spārnus un to fragmentus (pieļauju, ka rumpi notiesā zirnekļi), un, tāda skaistuma ārā mešanu par nepieņemamu uzskatot, rūpīgi krāju sērkociņkastītēs, kuras pēc tam, protams, pazūd, vispār jau neesmu vēl izdomājis tām nekādu pielietojumu.

Agri no rīta iedarbināju anathemantra tumblr com, my aestheticon perpetuum mobile

(vismaz tāda koncepcija)

Jānis tikai sēž, klausās un neko nesaka.
- Tas nekas, viņš pēc tam par to ieblogos.
Kādas muļķības! Es par tādām lietām neblogoju.
Jānis sēž, ēd popkornu un skatās pasauli kā kino.
Jūs "interesē" mans viedoklis? Žēl, ka nevar patīt atpakaļ.




(x)

Pamostos, klausos dziesmu un jūtu, ka nupat sāku saprast, ko viņi vēlas pateikt, jā nudien, spiežu uz Love, bet pēkšņi vairs nesaprotu. This song should have ended after the third minute :(

National Geographic ikgadējā fotokonkursa darbu izlase. Mani favorīti:







Par linku paldies suic

Sēdēja un fantazēja
Gusts:
–Kāpēc zirneklim uz muguras ir
krusts?

Varbūt…
Ka ir garkājainis šis
vienīgais dzīvs palikušais krustnesis?

Varbūt…
Viņš ir asinssūcējs spilgts,
tāpēc viņam krusts ir pāri vilkts?

Varbūt…
Ka viņš ir pavisam cits –
viens no zirnekļiem, kas dievam tic?

Varbūt…
Viņš ir godīgs, strādīgs, kluss,
un uz muguras ir nevis krusts, bet „pluss”? –

Lai to visu izdomātu
Gusts –
zirneklim uz muguras bij
krusts.


(Ojārs Vācietis)