Viss ir redzams

K, te raksta, ka karstums ir bezmazvai nākamā šīsvasaras apokalipse pēc odiem. Ņihuja! Karstums ir forši. Vismaz Vidzemes augstienē. Pizģets ir dunduri! Tas ir viņu, nevis karstuma dēļ, ka ārā neko ilgāk par piecām minūtēm nevar padarīt. Atliek paiet tālāk no mājas, kā viņi tevi ir atraduši un tad aiziet kā tai pasakā, kur deviņi ar vienu sitienu. Ja odus vēl attiecīgi psihodēliskā noskaņojumā var interpretēt kā elfus sātanistus, tad šitie ir nafig urukhaji kamikadzes. Varbūt tas tāpēc, ka kaimiņiem ir govis, bet tāpat līdz viņām tālu. Lapseņu gan pagaidām maz. Sirseņi nav manīti vispār. Mušas vulgāris kaut kā veiksmīgi izdodas filtrēt no iekštelpām. Maz. Melni oranžie tauriņi ar baltajām strīpām uz spārniem baros dzesējas pie peļu alām un kurmju rakumiem. Pa naktīm uz sejas kāpj viņu nakts brāļi. Bites un kamenes strādā tā, ka prieks skatīties. Skatos arī. Vakar viena iedzēla pēdā, kamēr neskatījos. Būs jānopļauj tas āboliņš sētsvidū, citādi tāda muļķīga nāve sanāk. Pēc divām dienām grasos uzlikt pirmo magazīnu stropam. Bet tas, ko īstenībā gribēju pierakstīt ir tas, ko nekad agrāk nebiju pamanījis, vismaz līdz šai vasarai. Izejot ārā no rīta, piecos sešos, kad saule vēl nav tikusi garām bērzam un viss pārējais ir kluss, var lieliski dzirdēt tādu uzstājīgu dūcošu ambientu no pļavas nākam, tā kā tādu tālu vilciena vai tamlīdzīgas satiksmes skaņu, vismaz tā pirmoreiz pats no sevis padomāju, pirms sapratu, ka nekāda vilciena, ne satiksmes nav, bet to sanoņu rada visi tie lidoņi kolektīvi. Āsam, kā tagad mēdz teikt

( inde )

Pēc 16 stundu baiļu faktora dubultmaratona miegainumu un nnnē nomainīja dīvaini eiforisks zombis, noplūcu svaigu piparmētru (tepat blakus slieksnim aug un plešas plašumā), uzlēju tēju un apsēdos pagalma vidussaulē. Iedomājos par to mazmazītiņbezgalīgo pasauli sev zem basajām pēdām. Vai esat ievērojuši, cik viegli mazam bērnam nogalināt kukaini? Ne tikai zirnekļus, tos sarkanos skruždžus un odus, kas dzeļ, bet gandrīz visus bez izņēmuma (pat tauriņiem it kā raujot spārnus). Varbūt es spriežu pēc sevis, jo neatceros, ka man būtu bijuši kādi īpaši sentimenti, izņemot vidēji aritmētiskās zvēru kapsētas (kuras, šķiet, bieži vien ierīkojas nevis aiz neviltota žēluma nelaiķiem, bet kāda sociāli rudimentāra totēmisma dziņas vai, kas būtu vēl ticamāk, varas/vēlmes būt par kapsētas direktoru) - ja nepatika, nospiedu. Baidos, ka reizēm tāpat. Bet varbūt man līdz šim tikai nepareizie bērni trāpījušies acīs - tādi, kuriem ļoti laicīgi nav iemācīts to nedarīt (vai, gluži otrādi, ir iemācīts to darīt), nu, tur uzslieta vai nojaukta psiholoģiska barjera - nedarīt pāri nekam dzīvam. Kukaiņiem nav tik ļoti paveicies kā zvēriem un putniem, kuri biežāk apveltīti ar daiļu spalvu un vaigu un kuri, protams, ir arī lielāki. Bet tieši tāpēc, manuprāt, ir jāsāk ar kukaiņiem, tiem mazākajiem, un vismazākajā vecumā. Ja bērnam iemācīs nedarīt pāri kukaiņiem, tad viņam būs vieglāk iemācīt nedarīt pāri arī lielākiem organismiem un galu gala - arī cilvēkiem. Darīt pāri, kā jau valoda saka priekšā, nozīmē rīkoties, nerēķinoties ar cita gribu. Citu vispār. Bet šajā egoisma laikmetā, kad visi dara pāri visiem un citādi nemaz nav iespējams, iemācīties nedarīt ir daudz grūtāk nekā iemācīties darīt. Jo nekas nav jāmācās. Tāpēc man vēl aizvien ļoti pragmatiska šķiet modernā raganisma maksima - dari, ko darīdams, nedari pāri, kur "pāri" nozīmē tikai "harm" un atklājas tādi eksistences varianti, kad no darīšanas pāri var izvairīties vispār, izvairoties no citiem. Es nezinu, vai tu saprati, bet es sapratu. Nedari pāri un dari, ko vēlies ;)

http://www.sundancechannel.com/greenporno

Pēc subjektīviem novērojumiem un pieredzes spriežot, nav tik ļoti no svara, vai Tu esi bite, kamene, taurenis, spāre, lapsene (protams, tām ir mazākas izredzes, tāpat kā mušām, odiem un sirseņiem, kuru izredzes ir gandrīz vienādas ar nulli - pēdējie gan parasti šādās situācijas nenokļūst - arī pēc pieredzes spriežu) vai kāds cits ar maņu orgāniem uztverams kukainis, - ja pietiekami ilgi rāposi uz gaismu, piņķerēsies pa aizkariem, sitīsies pret loga rūti, lai cik tas bezjēdzīgi arī no malas neliktos un pat ja izeja ir tepat blakus (ko tu, acīmredzot, nespēj saviem spēkiem apzināties, kur nu vēl sasniegt), agrāk vai vēlāk kāds Tevi noķers (don't panic!) un izlaidīs laukā, tur, svaigā gaisā, brīvībā... Jā, pastāv iespēja, ka nospiedīs, jo īpaši, ja esi no parazītisko sugas, bet kāpēc gan pasauli uztvert tik antagonistiski? Tāpēc, ka nav izdevīgi. (Neuztvert.) Es šeit, protams, rakstu paralēlēs (piemēram, ar Kirkegora bezdibeni)... Tātad, Taviem pūliņiem izkļūt no krīzes situācijas paša/s spēkiem varētu būt tikai tik nozīmes, lai pievērstu kāda spēcīgāka spēka uzmanību, kas ar laiku izrādīs Tev to grace. Ja tupēsi stūrītī un raudāsi, tas spēks var Tevi arī nepamanīt. Tāpēc ķepurojies, cik vari, pat tad ja liekas, ka Tu nevari. Neko. Tevi pamanīs. Un varbūt tu sapratīsi kaut ko vairāk par Ticību, Cerību un Žēlastību. Mīlestība nāks pēc tam

Ew, vakarnakt netīšām kaut kas itin dzīvespriecīgs sanāca:

Nefolka Virtuves Ambients

(starp pusnakti un vieniem, fōnā Drēzdene, cigarete un mākslas vingrošana =)

Kamēr ārā līst un Ipomejas izredzes šahā pret mani ir visai vājas, es dažas no lapsenēm, kuras pēdējā laikā lido iekšā ar ātrumu 2 minūtē, bez ceremonijām situ nost*, bet dažas - noķeru graņjonkā un laižu laukā.

Vispār man ir kritēriji, pēc kuriem es vados, bet lai jau tā kunga ceļi paliek izdibināmi tikai izredzētajā/iem...

* Agrāk to es nedarīju, jo lapsenes jau nav vainīgas, ka viņas ir lapsenes**
** Retrōsiks jautājums: vai es esmu vainīgs, ja man gribās dažas no tām strīpainajām liekēdēm nosist?


p.s. djset 080808