Ej nu. Līdzīgu salīdzinājumu tiku jau izteicis, kad Tu rakstīji par krellītēm. Tu jau otrreiz secini, ka Dievam ir gotiska gaume. Un es otrreiz to izsecinu no Tevis teiktā.

Varbūt es aizmirsu.. vecums nenāk viens. Bet vispār es nemaz te negribēju rakstīt par Dieva gaumi, bet gan mūsu komunikāciju.

Cilvēks kā krellītes, kuru posmiņi ir pārsvarā tumši, vai kā skaņdarbs, kurš pārsvarā sastāv no kritumiem un tukšām notīm, un tikai ar retiem kāpumiem, man šķiet depresīvi mākslas darbi. Te arī sanāk aizrunāties līdz gaumei.

Tā kā es nedomāju, ka Dievam ir tik tumša gaume, tad nevaru piekrist nevienam no šiem salīdzinājumiem. Drīzāk, tās draņķīgās krelles un briesmīgais skaņdarbs ir raupja rūda, no kuras kaut kas glīts tikai taps.

Nē, es Dieva gaumei vispār nepiesienos, es viņam akli un pilnībā uzticos. Šeit bija runa tikai un vienīgi savstarpēju komunikāciju. Paņēmu random piemēru, lai akcentētu cilvēka 'es' un visa ar to saistītā pārspīlēta svarīguma absurdumu, un iešanu pret Dieva gribu.

As in kā var Dievs atbildēt uz iebildumu, kas ir iluzors. Atbildot, Dievs šo iebildumu tikai apstiprinātu.

(Kontekstam - es salasījos un saskatījos par Aušvici)

Svarīgums ir tik lielā mērā, ka man jābūt šīs sūda simfonijas notij.

Esmu tik stulbs, ka es Lucifera vietā rīkotos līdzīgi. Neredzot kas no tā taps, šīs skaņas var izraisīt vienīgi riebumu.

Jā, es ļoti rezonējos ar to pretīguma sajūtu, ko izjūt cilvēka 'es', nezinot Dieva plānu. Bet es esmu gatava sevi piespiest domāt, ka 'es' ir loģikas kļūda un ilūzija, lai tikai iztaptu Dievam. Jo dziļi sirdī es zinu, ka Lucifers ir lūzeris. Labāk ir caur asinīm un ērkšķiem lauzties uz debesīm, nekā apātiski gāzties tumšā bezdibenī, vai vēl arī citus raut līdzi, kas neizbēgami sanāk, jo ar katru cilvēki visi pārējie cilvēki ir kaut kādā mērā saistīti.

Tā pretīgā sajūta, ka ivēle ir, pet patiesa izvēle ir tikai viena.

Taču skaidrs, ka Lucifers ir lūzeris, un tāpēc atļāvos to pieminēt, ka pats jūtos kā īdošs lūzeris, un totāli negribās sev vēlēt neko labu. Palīdz gaiši cilvēki, atkal un atkal atcerēties jau zināmo, ka šis ir vnk pretīgs maldu un nespēka plīvurs.

Paldies!

Un pēc Tava raksta par ego, es par to domāju, un viss pareizi sakrita. Mans ego ir vnk purva briesmonis - pārņemtība ar sevi (pārsvarā sevi ienīst, bet gadās arī sajūsmināties) ir kulta līmenī. Un par to visu man ir skumji, jo lūk, "es zinu, kā vajag, bet es tā nespēju".

Tādiem cilvēkiem kā mums - nepārmest sev par lēno progresu, būt pacietīgiem un uzticīgiem, un nedomāt, ka šis viss ir par velti. Man patika, kā kaut kur dzirdēju, ka dažreiz apātija ir lielisks sasniegums, jo varbūt tā aiztaupa daudz destruktīvākas izpausmes.

Maybe i'm reading too much into this, šajās pāris rindokopās tavās, bet es tur saklausu mežonīgi daudz familiāra, tā it kā tas būtu manis rakstīts. Sorry, ja es projicēju.. Un tad man šķiet, ka bieži tāda es no mazliet optimiskākas manis atšķiras ar tikai to, vai atrodos veiksmīgā dienā vai neveiksmīgā.

Bet es domāju, ja tu apkopo visu savu prātu un sirdi kopā, visas veiksmīgās un neveiksmīgās dienas, un visas domas, un atziņas, un ja tas viss ir kaut ar mikroskopisku plusu, nevis mīnusu, tad ir vērts turpināt izvēlēties grūto variantu. Jo acīmredzot tāda ir tava, mana autentika, un jebkas cits vienkārši nederēs.

Man pašapmierinātība ar panteismu beidzās tad, kad es sapratu, ka "dievs=viss ir viens" nav pat tuvu tam dievam, ko šim specifiskajam jēdzienam vajadzētu ietvert. Lai dievs būtu Dievs, viņam būt jābūt kaut kam totāli, fantastiski, neticami, neiedomājami, grandiozi absolūtam, ka viss redzamais un neredzamais un kaut cik nojaušamais visums salīdzinājumā ar šo lielo Dievu ir tikai galīgs, noslēgts vienums, knislis, graudiņš, jo pat esot dabā un tās priekšā iekrītot bailēs un trīsās tā nekad man nebija tikai pati daba, bet gan kaut kas a i z dabas, un tas pavisam noteikti nevarētu būt kaut kas identisks ar dabu vai visumu. Un ja šis lielais Dievs ir "ārpus" visa esošā (mēs šeit varbūt "ārpus" lietojam dažādās nozīmēs, tas nekādi nenozīmē, ka Dievs ir detached, viņš kā dzīvības un būšanas devējs ir iesaistīts pat vissīkākajā zāles stiebrā un viļņu svārstībā, neesot ar to identisks), tad viņam pavisam noteikti, skatoties uz visu esošo kā uz konkrētu veselumu, par to ir noteikta attieksme, viedoklis, vēsturiski teiktu Griba. vēl pirms es sapratu, par ko ir kristietība, puspanteistiskajā brīdī es šo vispārējo dievišķo attieksmi vai polāro uzskaņojumu visuma pamatā nodevēju kā mīlestību, proti, ka lielais Dievs, kas ir a i z visa, ir mīlestība - ka mīlestība liek visam būt. Taču mīlestība pavisam noteikti nav kaut kāda bezgalīga neitralitāte, vienaldzība un sinhronizācija, noapaļojums, par ko tu raksti, mīlestība ir taisne, nevis aplis, un mīlestība pavisam noteikti - lai šim vārdam būtu kāda jēga - ietver arī savus pretpolus. Tu apraksti Aristoteļa nekustīgo pirmkustinātāju, neiesaistītu, bezgalīgi pašreflektējošu, sevi sevī domājošu, kas caur saviem kognitīvajiem aktiem it kā iekustina visa Aristoteļa grieķu kosmosa kauzālo ķēdi. Taču, kā saka Heidegers, kurš gan gribētu mesties dejā, nokrist pielūgsmē, dziedāt, pateikties, lūgt, svinēt, bīties un izmist, saņemt žēlastību un atbrīvošanu Aristoteļa nekustīgā pirmkustinātāja, šī mēmā dabas dieva priekšā?

Tu apraksti dievu kā "it is as it is" jeb grieķi to vienkārši sauca par likteni. Taču lielais Dievs ir kaut kas bezgalīgi daudz, daudz vairāk nekā tautoloģija un no cilvēka viņš arī prasa vairāk: "esiet svēti, kā Es esmu svēts!"

Un visa šī domāšana, visa filozofija, visi mūs shelteri, gaisa un domu pilis, visa mūsu tehnoloģija un uzpūtīgās zināšanas, jā, pat dziļākie introspekcijas slāņi - tas vienkārši parāda, cik tālu šis lielais Dievs mums ļ a u j iet no sevis. "viss ir viens" dievs ir tirāns, automātisku lellīšu raustītājs vai viļņu viļņotājs un viss notiekošais kā koka gabali šajos viļņos, taču lielais Dievs sev pretī ir nostādījis un no sevis atsevišķi radījis pašu par sevi esošu radību, kas nav viņš, bet katrā savā solī ir atkarīga no viņa absolūtās varas likt būt vai iznīkt.

Mmm.. es šeit tikai pierakstīju savu fenomenoloģisko pieredzi, un tajā bija daudz mazāk nekā tu saskatīji. Nobody understands me.

Es nepretojos, es arī domāju, ka Dievs ir atsevišķs, es neesmu panetists.

Es gribēju poierakstīt domu, kas man radās, ka es jūtu, ka nevaru komunicēt ar dievu caur prātu (runu), jeb līmeni, kurā es esmu atsevišķa, individuāla būtne. Sirds līmenī, savukārt, es domāju, ka cilvēks ir mazāk atsevišķs (if that makes sense), tāpēc tad jau ir vieglāk (īstāk, iespējamāk?) runāt ar Dievu.

Tāpēc arī lietas, ko cilvēki izvēlas ar sirdi, ja vien tie cilvēki nav galīgi aptumšojušies, vienmēr ir Dieva pa prātam, kamēr prāts nesaprot un grib diskutēt ar Dievu. Bet sirds tikmēr kaut kā sarunājas ar Dievu, neko nepasakot.

So basically, es domāju, ka vienīgais veids, kā sirds varētu zināt visas pareizās izvēles, ir ja tā tiešām ir ar visu saistīta (saprot vairāk nekā prāts.) Un tad vienkārši sanāk, ka sirds kopā ar visu ar ko tā ir saistīta (iespējams visu pasauli) runā ar Dievu, un tā visa pasaule runā ar Dievu un viņš pretim. Tāpēc, manuprāt, tā ir kļūda domāt, ka cilvēks var 'patiesi' sarunāties ar Dievu caur prātu, jo viss pateiktais ir puspatiesība, neinformētība.. un Dievam to uzklausīt būtu, kā.. es pat nevaru atrast adekvāti dramatisku salīdzinājumu.. kā lasīt alu cilvēku skribelējumus akmenī, kamēr viņam ir piejama kaut kāda multidimensionāla, kvantu Vikipēdija.

Man arī bija daļēji fenomenoloģisks apraksts, kā reakcija uz s a j ū t u, ka ar Dievu nav iespējams runāt kopā ar Dieva absolūtumu.

Man liekas, ka tāpat kā jebkurā dialogā, abiem iesaistītajiem ir jābūt atsevišķiem, aci pret aci, jo sevišķi ar Dievu, un tieši šī atsevišķība ir uzrunas un atbildes izejas punkts, jo, ja Dievs ir tikai kaut kāda apziņas svārstība, dzīvības sula vai kosmisks superprāts, nu kāda man jēga ar viņu nopietni runāt, t.i., jo sevišķi ņemot vērā, ka šī valodiskā situācija ir asimetriska - es vienmēr jau esmu uzrunātais.

Šķiet, tu uztver pareizo vaibu, to sajūtu, ka sirds in flux it kā nonstopā ir saziņā vai kontaktā ar Dievu, kaut gan īsti nemaz jau komunikācija nenorit. Un tā kaut kādā ziņā arī ir, tāpēc, piemēram, kristietība, lieliski pazīstot cilvēka apziņas dziļumus un slidenumu, nemitīgi mēģina cilvēku saukt ārā no viņa paša un kaut kur piesiet, nofiksēt vi'mna bezgalīgi klejojošās domas un apziņas, sajūtu straumes. Lasīt skaļi ir pilnīgi citādāk nekā lasīt klusi. Tas pats ir ar lūgšanu. Galvā mēs visādi varam sarunāties un "saprasties" ar Dievu - bet kad mums reāli jārunā, balsī, pēkšņi spēlē iesaistās materialitāte, un paliek bail, no it kā pretī esošā klusuma, no sevis paša, no skata no malas. Man liekas, tieši tāpēc, ka Dievs ir tik atsevišķs un viņš ir dāvājis mūsu atsevišķību, audiāla, materiāla runa (visā tās sākotnējā neveiklībā un trauslumā) iegūst sakrālu spēku. Un te ir svarīgi, ka tās nav "attiecības" - ļoti populārs veids kā par dievišķo runā ezotēriķu apcirkņos - kādas gan attiecības var būt starp slīcēju un glābēju? Tur nepietiek, ka es iztēlojos savus vārdus, runu un atbildi - man ir jāruna, runā, lai es tevi dzirdu un redzu.

Bet kā var pieņemt, ka cilvēkam dialogs ar Dievu var būt tāds pats vai līdzīgs, kā ar jebkuru citu cilvēku? Tu saki, ka cilvēkam nevar būt attiecības ar Dievu, bet var būt dialogs.. Bet tad laikam vispār jāsaprot, kas ir Dievs. Vai tad Dievs nav kaut kas citādāks kā cilvēks? Vai arī tu domā, ka tā kā Dievs zina un var visu, tad, lai komunicētu ar cilvēku viņš pakārto sevi cilvēku valodai un prātam? Bet Dievs jau tieši nekad neko nesaka cilvēkam.

Es par sarunāšanos ar Dievu domāju, ka tā nenotiek kā dialogs, bet kā piesliešanās. Drīzāk cilvēks sarunājas pats ar sevi. Bet Dieva klātbūtnē viņa saruna ar sevi ir citā kvalitātē. Zinot, ka Dievs klausās, cilvēks kļūst pavisam mazs, pazemīgs, grēcīgs, bet atklāts, ievainojams, patiess, pamostas no matrixa. Cilvēks runā patiesību, un to darot saprot cik gauža ir viņa eksistence, un cik daudz viņš ir parādā, un viņš tad izjūt, cik vitāli svarīgi ir 'saprasties' ar Dievu. Tā pat tieši ir nevis 'saruna', bet 'saprašanās', notiek saprašanās (nevis dialogs) ar Dievu, transformējošs process. Cilvēks runā ar sevi Dieva klātbūtnē, lai saprastos ar Dievu, saprastu, kādam cilvēkam jābūt priekš debesu valstības.

Es nezinu, varbūt es vienkārši neesmu pieredzējusi patiesu sarunu ar Dievu. Man pašlaik šķiet, ka Dievs tikai klausās, bet ne manos vārdos, jo vārdi ir cilvēku pasaule, bet Dievs pieprasa ko dziļāku. Vārdi tiek lietoti, lai radītu sapratni prātā, kas atļauj piesliet sirdi Dievam. Un tad tikai to tad Dievs uztver un atalgo (pat ne atalgo, tas izklausās pārāk kapitālistiski). Tādā ziņā, man šķiet vienīgā komunikācija starp cilvēku un Dievu ir caur sirdi. Kas mani pilnībā apmierina. Es pat būtu ļoti vīlusies, ja Dievs uzkalausītu prasto vārdu valodu, kas ir haotiska, paradoksāla un nekonkrēta, lietojot pat vistrāpīgākos vārdus. Loģiskāk būtu, ja Dievs nedzirdētu vārdus, kas teju vienmēr sanāk kaut mazliet melīgi. Bet tiem tikuntā ir spēks sirdi iztaisnot tā, lai tā pieslejas Dievam.

Vēl arī, vai nav tā, ka Dievs, lai runātu ar cilvēku, vienmēr sūta vai nu eņģeli vai garu vai ko tādu?

Cilvēks atkal var runāt ar Jēzu, jo Jēzus ir puscilvēks, kas eksistē valodas valstībā.

Es ļoti mēģinu saprast, jo es gribu zināt, ko nozīmē 'komunicēt ar Dievu', un kā atbildēt cilvēkiem, kas saka, ka Dievs viņus neuzklausa, nedzird viņu sāpes.

Nevis atalgo, bet glābj. Piesliešanās, kā rokas pastiepšana glābējam. Cik vitāli saprasties ar Dievu, lai viņu izglābtu.

Es tiešām domāju reālus vārdus, reālu verbālu, eksternalizētu lūgšanu Dievam, citādāk mums bērnus vajadzētu uzskatīt par lohiem (tāpēc jau tu saki, ka cilvēku valoda ir pārāk haotiska, neveikla, paradoksāla - jā, tieši tā, tieši tāpēc!). Bet es negribu bērna neveikļos šļupstus un taustīšanos "tumsā" uzskatīt par muļķību. Protams, Kirkegors teiktu, ka bērna lūgšana un bērna vārdi Dievam vēl nav "pa īstam", jo bērns kaut kādā ziņā ir dzīvnieka jeb nepastarpinātības līmenī, viņš dzīvo nevainības šķitumā, bez lūzuma, bez pieredzes brūces, bez izmisuma, un tikai caur pārrāvumu, izmestību no laivas bērns iemācās pa īstam ticēt (tā vairs nav "naiva" ticība) un runāt (ir liela atšķirību starp bērnu, kas X priekšā saka "es esmu vainīgs, piedod" un pārrāvumu-atgriešanos piedzīvojušo, kurš, slāpstot taisnības un māju saka "es esmu vainīgs, piedod") - sāpes, tukšuma, Dieva prombūtnes pieredze bērna runai piešķir padziļinātākas nopietnības un godīguma dimensiju. Bērni, protams, ir ļoti godīgi, arī runājot. Taču vēl godīgāks ir bērns, kurš attop, ka pasaulē eksistē ļaunums, iznīcība, bezcerība un gals. Jo pamatā jau bērni domā, ka ir nemirstīgi un ka cilvēki ir labi. Elles koncepts bērnam ir kaut kas totāli neiedomājams - un tieši tāpēc arī viņa valodas akti, kas attiektos uz dievišķo, vienmēr būs nepilnīgi, klibi, vēl ne līdz galam patiesi - kaut gan Jēzus norāda uz bērniem, kā piemēru, no kā mācīties. Protams, tas nenozīmē: "esiet nu bērni!" (sakot to dzīves sagrauzties un izslāpušiem pieaugušajiem) viņš saka: "esiet k ā bērni!"

Bībelē ir simtiem, tūkstošiem lappušu. Katrā otrajā lappusē Dievs r u n ā un cilvēks atbild - valodiski (un ne tikai sirdī), bet arī slēpjas. Bet pēc tavas loģikas sanāk, ka nē, tā visa ir tikai iesaistīto personu un situāciju sirds valoda, ka tas viss ir "sirdī" vai kaut kāds no sirds uz sirdi žests. Bet tur tā nav!

Fair enough, tā vienkārši nav mana pieredze, vai arī es neapzinos, ka tā nav mana pieredze. Bet es par to pārāk neuztraucos, es uztraucot tikai par to, ka citi par to varbūt uztraucās.

pag, jautājums ir pavisam vienkāršs: kad bērns verbāli audiāli runā ar Dievu, tev šķiet, ka bērns ir lohs un neko nejēdz?

bet runa pat nav ne par bērnu, ne tikai par kristietību - cilts šamanis krūmājā, vai japānis, kas ieiet šinto svētbirzī, Tibetas lamas, veclatviešu mēslu talkas dziedāšana - viņi visi r u n ā, tev šķiet, ka viņi visi kaut ko nesaprot, ka viņiem muti vajadzētu turēt ciet, jo tad Dievs vairāk runās, t.i., sapratīsies ar viņiem?

jā, es ilgi, pastaigājoties gar jūru, domāju, ka vārdi nav vajadzīgi, ka dievišķais ir kas vairāk, ka visa filozofija ir pļāpas un Vitgenšteins, laikam ieskatījies otrā pusē, zin, ka labāk jāoaklusē. fair enough. bet tad es sapratu, ka tajā naivumā, kailumā, nevarībā, neveiklībā, trausluma, kas neizbēgami nāk komplektā mēģinot kā self-conscious subjektam runāt ar Dievu, ir kaut kas liels. pati šī runāšana, pati uzddrošināšanās runāt ar Dievu, ir kaut kas liels. tu nobīsties no savas balss. tieši situācijas nesaudzība, overexposure ir kaut kas liels. a sev iekšā, sirdī vai dvēselē, savās domās - tur jau es peldos kā niere taukos, tur var paslēpties un tur vienmēr silti, pat ja ir tukšs.

"Komunicēt ar Dievu" vispupirmāk nozīmē klausīties, turēt acis un ausis vaļā un lasīt. Tas nozīmē uzmanību, pacietību.

Kad cilvēki saka "Dievs MANI neuzklausa", pirmkārt, jau pats šis apgalvojums kopā ar situāciju ir paradokss, pats sevi atceļošs. Vēl, protams, tas paredz, ka cilvēks iedomājas, ka ir kaut kādā morālā high groundā, ka viņš ir cietējs, ka viņam uz kosmiskās kārtības fona ir nodarīta kaut kāda pārestība, ka viņam ir tiesības un ka Dievam vajadzētu TŪLĪT atbildēt.
Protams, ticīgā cīņa ir reāla, kārdinājums, bažas par klusumu ik pa laikam iezogas jebkura ticošā dzīvē. Bet es nekad neesmu dzirdējis par kādu īstenticīgo, kurš teiktu, ka Dievs nedzird viņa sāpes.
Ticīgajiem nesāp. Viņiem viss ir dāvana, arī pārbaudījums. Ne velti dievišķais cietējs Ījabs saka: "Kungs deva, Kungs ņēma, svētīts lai top viņa vārds!"