pag, jautājums ir pavisam vienkāršs: kad bērns verbāli audiāli runā ar Dievu, tev šķiet, ka bērns ir lohs un neko nejēdz?

bet runa pat nav ne par bērnu, ne tikai par kristietību - cilts šamanis krūmājā, vai japānis, kas ieiet šinto svētbirzī, Tibetas lamas, veclatviešu mēslu talkas dziedāšana - viņi visi r u n ā, tev šķiet, ka viņi visi kaut ko nesaprot, ka viņiem muti vajadzētu turēt ciet, jo tad Dievs vairāk runās, t.i., sapratīsies ar viņiem?

jā, es ilgi, pastaigājoties gar jūru, domāju, ka vārdi nav vajadzīgi, ka dievišķais ir kas vairāk, ka visa filozofija ir pļāpas un Vitgenšteins, laikam ieskatījies otrā pusē, zin, ka labāk jāoaklusē. fair enough. bet tad es sapratu, ka tajā naivumā, kailumā, nevarībā, neveiklībā, trausluma, kas neizbēgami nāk komplektā mēģinot kā self-conscious subjektam runāt ar Dievu, ir kaut kas liels. pati šī runāšana, pati uzddrošināšanās runāt ar Dievu, ir kaut kas liels. tu nobīsties no savas balss. tieši situācijas nesaudzība, overexposure ir kaut kas liels. a sev iekšā, sirdī vai dvēselē, savās domās - tur jau es peldos kā niere taukos, tur var paslēpties un tur vienmēr silti, pat ja ir tukšs.