Cilvēks kā krellītes, kuru posmiņi ir pārsvarā tumši, vai kā skaņdarbs, kurš pārsvarā sastāv no kritumiem un tukšām notīm, un tikai ar retiem kāpumiem, man šķiet depresīvi mākslas darbi. Te arī sanāk aizrunāties līdz gaumei.

Tā kā es nedomāju, ka Dievam ir tik tumša gaume, tad nevaru piekrist nevienam no šiem salīdzinājumiem. Drīzāk, tās draņķīgās krelles un briesmīgais skaņdarbs ir raupja rūda, no kuras kaut kas glīts tikai taps.