01 September 2017 @ 09:23 pm
God on trial  
Man šķiet tā tiešām ir liela kļūda uzskatīt Dievu par kaut ko ārpus, Citu, ar ko var runāt, kam var izlūgties vai ko var apvainot.

Es domāju, ka Dievs tiešām cilvēkus neredz kā indivīdus. Drīzāk cilvēki Dievam ir masa, izejviela. Viņš ģenerē no mums domas, emocijas, atziņas. Tāpēc arī viņam ir vienalga, ka cieš konkrēts cilvēks, kamēr cits konkrēts cilvēks priecājas. Dievu interesē tikai profit, kas ir ciešanu un priecāšanās raisītās atziņas un emocijas. Un cilvēka uzdevums ir vienkārši to go with it, to enable it. Cilvēks ir eneiblotājs, facilitator. Tāpēc, ja cilvēks par kaut ko apvainojas, it is a gross misunderstanding. Jo Dievs cilvēku neredz tā, kā cilvēks pats sevi redz. Jebkura doma par pāridarījumu, vai saviem nopelniem ir sheer misunderstanding, savtīgums un kavēklis, traucēklis. Dievs no cilvēka pieprasa ne vairāk ne mazāk, kā aklu paklausību un go-along-with-it-ness. Anything else is futile and my own peril.

Es iedomājos, kā cilvēce Dievam ir kā mūzikas kompozīcija. Kurā ir zemi kritumi un eksaltēti kāpumi, intervāli. Un ir absurdi apvainoties par kritumiem, apvainoties, ka es, Es, ES esmu tā, kura iemieso vienu no kritumiem. Vai tāpēc, ka es iemiesoju kāpumu, iedomāties, ka es esmu simfonijas krutākais komponents. Vai tāpēc, ka esmu intervāls, ka es neesmu nekas, ka es neesmu cilvēks. Kļūda ir sadalīt kompozīciju pa notīm un sašķirot notis labajās un sliktajās. Dievs to nedara. Man tiešām ir aizdomas, ka Dievs nedzird nevienu manu vārdu un pat nenojauš par manu eksistenci. Un, kad es saku 'manu', tad es domāju manu 'es' sajūtu, 'ego'. He does not have a covenant with me as an individual, but only with my contribution to his symphony. My best possible choice is not to ruin the symphony by twisting my notes. Nedomāt, ka es esmu svarīga vai nesvarīga, nesteigties un nebremzēt, ticēt, ka mana nots, lai kāda nu viņa būtu, iederas kopējā kompozīcijā.

Un kā šeit iederas izvēle? Varbūt, izvēlēties atsacīties no personālijām, no apvainošanās, no svarīguma. Bet, ak, tas viss ir tik neatņemama esības sastāvdaļa. Varbūt, patiesa izvēle, ir tieši tas, kas ir visu šo vētru beigās, spriedums. Varbūt izvēle nemaz nevar būt patiesa, ja tā nav izgājusi cauri 'es' ugunij un plūdiem. Kad es izeju cauri personālijām, vēlmēm, apvainojos vai jūtos pacilāta, un pēc tā visa, pēc tā visa tikuntā es izvēlos to pašu vienīgo ceļu, ko sirds zina, kas vienmēr ir sirdī, tad tas viss šķiet loģiski. Viss izmainās un paliek nemainīgs. Tu esi priekš Dieva saģenerējis emocijas ar mīlestības noslēgumu, atrisinājumu, un vēl aizvien esi uz viņa ceļa, lai nu cik ilgs tas priekš tevis būtu.
 
 
( Post a new comment )
[info]krishjaanis2 on September 3rd, 2017 - 11:55 pm
Es tiešām domāju reālus vārdus, reālu verbālu, eksternalizētu lūgšanu Dievam, citādāk mums bērnus vajadzētu uzskatīt par lohiem (tāpēc jau tu saki, ka cilvēku valoda ir pārāk haotiska, neveikla, paradoksāla - jā, tieši tā, tieši tāpēc!). Bet es negribu bērna neveikļos šļupstus un taustīšanos "tumsā" uzskatīt par muļķību. Protams, Kirkegors teiktu, ka bērna lūgšana un bērna vārdi Dievam vēl nav "pa īstam", jo bērns kaut kādā ziņā ir dzīvnieka jeb nepastarpinātības līmenī, viņš dzīvo nevainības šķitumā, bez lūzuma, bez pieredzes brūces, bez izmisuma, un tikai caur pārrāvumu, izmestību no laivas bērns iemācās pa īstam ticēt (tā vairs nav "naiva" ticība) un runāt (ir liela atšķirību starp bērnu, kas X priekšā saka "es esmu vainīgs, piedod" un pārrāvumu-atgriešanos piedzīvojušo, kurš, slāpstot taisnības un māju saka "es esmu vainīgs, piedod") - sāpes, tukšuma, Dieva prombūtnes pieredze bērna runai piešķir padziļinātākas nopietnības un godīguma dimensiju. Bērni, protams, ir ļoti godīgi, arī runājot. Taču vēl godīgāks ir bērns, kurš attop, ka pasaulē eksistē ļaunums, iznīcība, bezcerība un gals. Jo pamatā jau bērni domā, ka ir nemirstīgi un ka cilvēki ir labi. Elles koncepts bērnam ir kaut kas totāli neiedomājams - un tieši tāpēc arī viņa valodas akti, kas attiektos uz dievišķo, vienmēr būs nepilnīgi, klibi, vēl ne līdz galam patiesi - kaut gan Jēzus norāda uz bērniem, kā piemēru, no kā mācīties. Protams, tas nenozīmē: "esiet nu bērni!" (sakot to dzīves sagrauzties un izslāpušiem pieaugušajiem) viņš saka: "esiet k ā bērni!"

Bībelē ir simtiem, tūkstošiem lappušu. Katrā otrajā lappusē Dievs r u n ā un cilvēks atbild - valodiski (un ne tikai sirdī), bet arī slēpjas. Bet pēc tavas loģikas sanāk, ka nē, tā visa ir tikai iesaistīto personu un situāciju sirds valoda, ka tas viss ir "sirdī" vai kaut kāds no sirds uz sirdi žests. Bet tur tā nav!
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on September 4th, 2017 - 01:52 pm
Fair enough, tā vienkārši nav mana pieredze, vai arī es neapzinos, ka tā nav mana pieredze. Bet es par to pārāk neuztraucos, es uztraucot tikai par to, ka citi par to varbūt uztraucās.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis2 on September 4th, 2017 - 11:55 pm
pag, jautājums ir pavisam vienkāršs: kad bērns verbāli audiāli runā ar Dievu, tev šķiet, ka bērns ir lohs un neko nejēdz?

bet runa pat nav ne par bērnu, ne tikai par kristietību - cilts šamanis krūmājā, vai japānis, kas ieiet šinto svētbirzī, Tibetas lamas, veclatviešu mēslu talkas dziedāšana - viņi visi r u n ā, tev šķiet, ka viņi visi kaut ko nesaprot, ka viņiem muti vajadzētu turēt ciet, jo tad Dievs vairāk runās, t.i., sapratīsies ar viņiem?

jā, es ilgi, pastaigājoties gar jūru, domāju, ka vārdi nav vajadzīgi, ka dievišķais ir kas vairāk, ka visa filozofija ir pļāpas un Vitgenšteins, laikam ieskatījies otrā pusē, zin, ka labāk jāoaklusē. fair enough. bet tad es sapratu, ka tajā naivumā, kailumā, nevarībā, neveiklībā, trausluma, kas neizbēgami nāk komplektā mēģinot kā self-conscious subjektam runāt ar Dievu, ir kaut kas liels. pati šī runāšana, pati uzddrošināšanās runāt ar Dievu, ir kaut kas liels. tu nobīsties no savas balss. tieši situācijas nesaudzība, overexposure ir kaut kas liels. a sev iekšā, sirdī vai dvēselē, savās domās - tur jau es peldos kā niere taukos, tur var paslēpties un tur vienmēr silti, pat ja ir tukšs.
(Reply) (Parent) (Link)