Es tiešām domāju reālus vārdus, reālu verbālu, eksternalizētu lūgšanu Dievam, citādāk mums bērnus vajadzētu uzskatīt par lohiem (tāpēc jau tu saki, ka cilvēku valoda ir pārāk haotiska, neveikla, paradoksāla - jā, tieši tā, tieši tāpēc!). Bet es negribu bērna neveikļos šļupstus un taustīšanos "tumsā" uzskatīt par muļķību. Protams, Kirkegors teiktu, ka bērna lūgšana un bērna vārdi Dievam vēl nav "pa īstam", jo bērns kaut kādā ziņā ir dzīvnieka jeb nepastarpinātības līmenī, viņš dzīvo nevainības šķitumā, bez lūzuma, bez pieredzes brūces, bez izmisuma, un tikai caur pārrāvumu, izmestību no laivas bērns iemācās pa īstam ticēt (tā vairs nav "naiva" ticība) un runāt (ir liela atšķirību starp bērnu, kas X priekšā saka "es esmu vainīgs, piedod" un pārrāvumu-atgriešanos piedzīvojušo, kurš, slāpstot taisnības un māju saka "es esmu vainīgs, piedod") - sāpes, tukšuma, Dieva prombūtnes pieredze bērna runai piešķir padziļinātākas nopietnības un godīguma dimensiju. Bērni, protams, ir ļoti godīgi, arī runājot. Taču vēl godīgāks ir bērns, kurš attop, ka pasaulē eksistē ļaunums, iznīcība, bezcerība un gals. Jo pamatā jau bērni domā, ka ir nemirstīgi un ka cilvēki ir labi. Elles koncepts bērnam ir kaut kas totāli neiedomājams - un tieši tāpēc arī viņa valodas akti, kas attiektos uz dievišķo, vienmēr būs nepilnīgi, klibi, vēl ne līdz galam patiesi - kaut gan Jēzus norāda uz bērniem, kā piemēru, no kā mācīties. Protams, tas nenozīmē: "esiet nu bērni!" (sakot to dzīves sagrauzties un izslāpušiem pieaugušajiem) viņš saka: "esiet k ā bērni!"

Bībelē ir simtiem, tūkstošiem lappušu. Katrā otrajā lappusē Dievs r u n ā un cilvēks atbild - valodiski (un ne tikai sirdī), bet arī slēpjas. Bet pēc tavas loģikas sanāk, ka nē, tā visa ir tikai iesaistīto personu un situāciju sirds valoda, ka tas viss ir "sirdī" vai kaut kāds no sirds uz sirdi žests. Bet tur tā nav!