Tādiem cilvēkiem kā mums - nepārmest sev par lēno progresu, būt pacietīgiem un uzticīgiem, un nedomāt, ka šis viss ir par velti. Man patika, kā kaut kur dzirdēju, ka dažreiz apātija ir lielisks sasniegums, jo varbūt tā aiztaupa daudz destruktīvākas izpausmes.

Maybe i'm reading too much into this, šajās pāris rindokopās tavās, bet es tur saklausu mežonīgi daudz familiāra, tā it kā tas būtu manis rakstīts. Sorry, ja es projicēju.. Un tad man šķiet, ka bieži tāda es no mazliet optimiskākas manis atšķiras ar tikai to, vai atrodos veiksmīgā dienā vai neveiksmīgā.

Bet es domāju, ja tu apkopo visu savu prātu un sirdi kopā, visas veiksmīgās un neveiksmīgās dienas, un visas domas, un atziņas, un ja tas viss ir kaut ar mikroskopisku plusu, nevis mīnusu, tad ir vērts turpināt izvēlēties grūto variantu. Jo acīmredzot tāda ir tava, mana autentika, un jebkas cits vienkārši nederēs.