Man pašapmierinātība ar panteismu beidzās tad, kad es sapratu, ka "dievs=viss ir viens" nav pat tuvu tam dievam, ko šim specifiskajam jēdzienam vajadzētu ietvert. Lai dievs būtu Dievs, viņam būt jābūt kaut kam totāli, fantastiski, neticami, neiedomājami, grandiozi absolūtam, ka viss redzamais un neredzamais un kaut cik nojaušamais visums salīdzinājumā ar šo lielo Dievu ir tikai galīgs, noslēgts vienums, knislis, graudiņš, jo pat esot dabā un tās priekšā iekrītot bailēs un trīsās tā nekad man nebija tikai pati daba, bet gan kaut kas a i z dabas, un tas pavisam noteikti nevarētu būt kaut kas identisks ar dabu vai visumu. Un ja šis lielais Dievs ir "ārpus" visa esošā (mēs šeit varbūt "ārpus" lietojam dažādās nozīmēs, tas nekādi nenozīmē, ka Dievs ir detached, viņš kā dzīvības un būšanas devējs ir iesaistīts pat vissīkākajā zāles stiebrā un viļņu svārstībā, neesot ar to identisks), tad viņam pavisam noteikti, skatoties uz visu esošo kā uz konkrētu veselumu, par to ir noteikta attieksme, viedoklis, vēsturiski teiktu Griba. vēl pirms es sapratu, par ko ir kristietība, puspanteistiskajā brīdī es šo vispārējo dievišķo attieksmi vai polāro uzskaņojumu visuma pamatā nodevēju kā mīlestību, proti, ka lielais Dievs, kas ir a i z visa, ir mīlestība - ka mīlestība liek visam būt. Taču mīlestība pavisam noteikti nav kaut kāda bezgalīga neitralitāte, vienaldzība un sinhronizācija, noapaļojums, par ko tu raksti, mīlestība ir taisne, nevis aplis, un mīlestība pavisam noteikti - lai šim vārdam būtu kāda jēga - ietver arī savus pretpolus. Tu apraksti Aristoteļa nekustīgo pirmkustinātāju, neiesaistītu, bezgalīgi pašreflektējošu, sevi sevī domājošu, kas caur saviem kognitīvajiem aktiem it kā iekustina visa Aristoteļa grieķu kosmosa kauzālo ķēdi. Taču, kā saka Heidegers, kurš gan gribētu mesties dejā, nokrist pielūgsmē, dziedāt, pateikties, lūgt, svinēt, bīties un izmist, saņemt žēlastību un atbrīvošanu Aristoteļa nekustīgā pirmkustinātāja, šī mēmā dabas dieva priekšā?

Tu apraksti dievu kā "it is as it is" jeb grieķi to vienkārši sauca par likteni. Taču lielais Dievs ir kaut kas bezgalīgi daudz, daudz vairāk nekā tautoloģija un no cilvēka viņš arī prasa vairāk: "esiet svēti, kā Es esmu svēts!"

Un visa šī domāšana, visa filozofija, visi mūs shelteri, gaisa un domu pilis, visa mūsu tehnoloģija un uzpūtīgās zināšanas, jā, pat dziļākie introspekcijas slāņi - tas vienkārši parāda, cik tālu šis lielais Dievs mums ļ a u j iet no sevis. "viss ir viens" dievs ir tirāns, automātisku lellīšu raustītājs vai viļņu viļņotājs un viss notiekošais kā koka gabali šajos viļņos, taču lielais Dievs sev pretī ir nostādījis un no sevis atsevišķi radījis pašu par sevi esošu radību, kas nav viņš, bet katrā savā solī ir atkarīga no viņa absolūtās varas likt būt vai iznīkt.