"Komunicēt ar Dievu" vispupirmāk nozīmē klausīties, turēt acis un ausis vaļā un lasīt. Tas nozīmē uzmanību, pacietību.

Kad cilvēki saka "Dievs MANI neuzklausa", pirmkārt, jau pats šis apgalvojums kopā ar situāciju ir paradokss, pats sevi atceļošs. Vēl, protams, tas paredz, ka cilvēks iedomājas, ka ir kaut kādā morālā high groundā, ka viņš ir cietējs, ka viņam uz kosmiskās kārtības fona ir nodarīta kaut kāda pārestība, ka viņam ir tiesības un ka Dievam vajadzētu TŪLĪT atbildēt.
Protams, ticīgā cīņa ir reāla, kārdinājums, bažas par klusumu ik pa laikam iezogas jebkura ticošā dzīvē. Bet es nekad neesmu dzirdējis par kādu īstenticīgo, kurš teiktu, ka Dievs nedzird viņa sāpes.
Ticīgajiem nesāp. Viņiem viss ir dāvana, arī pārbaudījums. Ne velti dievišķais cietējs Ījabs saka: "Kungs deva, Kungs ņēma, svētīts lai top viņa vārds!"