Mmm.. es šeit tikai pierakstīju savu fenomenoloģisko pieredzi, un tajā bija daudz mazāk nekā tu saskatīji. Nobody understands me.

Es nepretojos, es arī domāju, ka Dievs ir atsevišķs, es neesmu panetists.

Es gribēju poierakstīt domu, kas man radās, ka es jūtu, ka nevaru komunicēt ar dievu caur prātu (runu), jeb līmeni, kurā es esmu atsevišķa, individuāla būtne. Sirds līmenī, savukārt, es domāju, ka cilvēks ir mazāk atsevišķs (if that makes sense), tāpēc tad jau ir vieglāk (īstāk, iespējamāk?) runāt ar Dievu.

Tāpēc arī lietas, ko cilvēki izvēlas ar sirdi, ja vien tie cilvēki nav galīgi aptumšojušies, vienmēr ir Dieva pa prātam, kamēr prāts nesaprot un grib diskutēt ar Dievu. Bet sirds tikmēr kaut kā sarunājas ar Dievu, neko nepasakot.

So basically, es domāju, ka vienīgais veids, kā sirds varētu zināt visas pareizās izvēles, ir ja tā tiešām ir ar visu saistīta (saprot vairāk nekā prāts.) Un tad vienkārši sanāk, ka sirds kopā ar visu ar ko tā ir saistīta (iespējams visu pasauli) runā ar Dievu, un tā visa pasaule runā ar Dievu un viņš pretim. Tāpēc, manuprāt, tā ir kļūda domāt, ka cilvēks var 'patiesi' sarunāties ar Dievu caur prātu, jo viss pateiktais ir puspatiesība, neinformētība.. un Dievam to uzklausīt būtu, kā.. es pat nevaru atrast adekvāti dramatisku salīdzinājumu.. kā lasīt alu cilvēku skribelējumus akmenī, kamēr viņam ir piejama kaut kāda multidimensionāla, kvantu Vikipēdija.