Man arī bija daļēji fenomenoloģisks apraksts, kā reakcija uz s a j ū t u, ka ar Dievu nav iespējams runāt kopā ar Dieva absolūtumu.

Man liekas, ka tāpat kā jebkurā dialogā, abiem iesaistītajiem ir jābūt atsevišķiem, aci pret aci, jo sevišķi ar Dievu, un tieši šī atsevišķība ir uzrunas un atbildes izejas punkts, jo, ja Dievs ir tikai kaut kāda apziņas svārstība, dzīvības sula vai kosmisks superprāts, nu kāda man jēga ar viņu nopietni runāt, t.i., jo sevišķi ņemot vērā, ka šī valodiskā situācija ir asimetriska - es vienmēr jau esmu uzrunātais.

Šķiet, tu uztver pareizo vaibu, to sajūtu, ka sirds in flux it kā nonstopā ir saziņā vai kontaktā ar Dievu, kaut gan īsti nemaz jau komunikācija nenorit. Un tā kaut kādā ziņā arī ir, tāpēc, piemēram, kristietība, lieliski pazīstot cilvēka apziņas dziļumus un slidenumu, nemitīgi mēģina cilvēku saukt ārā no viņa paša un kaut kur piesiet, nofiksēt vi'mna bezgalīgi klejojošās domas un apziņas, sajūtu straumes. Lasīt skaļi ir pilnīgi citādāk nekā lasīt klusi. Tas pats ir ar lūgšanu. Galvā mēs visādi varam sarunāties un "saprasties" ar Dievu - bet kad mums reāli jārunā, balsī, pēkšņi spēlē iesaistās materialitāte, un paliek bail, no it kā pretī esošā klusuma, no sevis paša, no skata no malas. Man liekas, tieši tāpēc, ka Dievs ir tik atsevišķs un viņš ir dāvājis mūsu atsevišķību, audiāla, materiāla runa (visā tās sākotnējā neveiklībā un trauslumā) iegūst sakrālu spēku. Un te ir svarīgi, ka tās nav "attiecības" - ļoti populārs veids kā par dievišķo runā ezotēriķu apcirkņos - kādas gan attiecības var būt starp slīcēju un glābēju? Tur nepietiek, ka es iztēlojos savus vārdus, runu un atbildi - man ir jāruna, runā, lai es tevi dzirdu un redzu.