Chloroform Sauna (martcore) rakstīja, @ 2006-11-21 20:35:00 |
|
|||
rasbainieks ieminējās šeit par stopošanas
kaislību, tad nu es arī varu izstāstīt par savu mīļāko braucienu ar laimīgā
negadījuma satiksmes līdzekļiem. Piedevām, brauciens ir nevis kaut kur pa
Eiropas dzīlēm, bet pavisam necils - pirms gadiem astoņiem mēs ar kaimiņu
nolēmām aiz neko darīt aizstopot uz Liepājas Dzintaru, lai paklausītos tur
Inokentiju Mārplu (iemesls jau pats par sevi fenomenāls, bet piedzīvojumiem jau
iemeslu nevajag).
Značit, vasara, utt. Tolaik es vēl mitinājos Imantā, nu tad mēs no mājas
aizčāpojām līdz u/v "Viļņa" (tb, Imanta-5, kur 37, 41 utt autobusa
galapunkts) un ar alus pudelēm ķepiņās laiski izdarījām dažus soļus "prom
no Rīgas", tobiš, kur vietējā priežu-egļu mežā nogriežas tāds ceļš, kurš
pēc idejas ved uz Lielo Šoseju, kur varētu arī beidzot sākt nopietnās
psiholoģiskās darbības ar autovadītājiem-maniakiem. Pa to ceļu mēdz gadīties
arī kāda mašīna, kas tiešām varētu aizvest uz Lielo Šoseju, taču pārsvarā
laipnie šoferīši piedāvā pavest divsimt metrus līdz "man tur
mazdārziņš", tādēļ pēc idejas ir jāpaiet tiem mazdārziņiem garām, nu,
dabiskā klientu atlase.
Es pat nesapratu, kādēļ jau pēc šiem diviem metriem "prom no Rīgas"
kaimiņš, kurš stopoja pirmoreiz mūžā un ne par kādu etiķeti, stratēģijām, kontrolpunktiem,
acu kontaktu un sazin ko vēl neko nebija dzirdējis, pēkšņi pacēla roka. Kā
vēlāk izrādās, viņa nupat atvērtais alus bija sācis putot un viņš vienkārši
putojošās briesmas atvirzīja no sevis ar cēlu žestu. Uz ko savukārt noreaģēja
nez no kurienes uzradies aizvēsturisks "Moskvičs" ar diviem čigāniem
insaid. Veltījis komrādam skatienu "dzeloņdrāts ap tavu sirdi",
pieklājības pēc painteresējos, uz kuru īsti tuvējo mazdārziņu biedri brauc. Uz
Grobiņu? Ak, uz Grobiņu. Nezinātājiem varu paskaidrot, ka no Grobiņas līdz
Liepājai ir bezmaz tikpat, cik no Juglas līdz Centram. No tādām likteņa dāvanām
cilvēks neatsakās, nu tad 150 kilometrus uz priekšu, lai arī ar vecu, lēnu
moskviču un čigāniem, toties bez fakinā Saldus un smadzeņu pusložu pārkaršanas
pusdienas saules svelmē.
Čigāni, protams, ir runīga tauta. Rēķinieties, ka tas ir kaut kas līdzīgs
audiogrāmatas versijai, no kuras pārsvarā erotiskā rakstura satura nav
iespējams glābties. Tā mēs trīs stundu laikā no jaunākā čigāna uzzinājām, ka:
a)viņam riebjas viņa 13-gadīgā sieva; b)toties ļoti patīk zagt, ceļot un spēlēt
trīs mūzikas instrumentus vienlaicīgi. Tā, ka paši instrumenti par laimi nebija
pieejami, nācās klausīties to verbālo atskaņoju ar krietni samazinātu bitreitu.
Kā vislielākais piedzīvojums stāsta autora dzīvē tika minēts Maskavā izdarītais
dzimumakts ar tumšādainu prostitūtu. Nemūžam neaizmirsīšu to sajūsmu viņa acīs.
"Ты представляешь, пацан - я ебусь по-своему, а она по-своему! Вот это
дааа!!!". Karoče, es tur bezmaz vārtos pa zemi, toties kompadre, kurš
pirmoreiz ir saskāries ar stopošanas interaktīvo daļu, sēž pilnīgi ahujevšijs
un uzmundrinošu repliku vietā izdod kaut ko līdzīgu pussprāgušas govs
māvieniem. Līdzskaņus mēs no viņa nedzirdējām.
Kad beidzot esam Grobiņā ar solījumiem apmeklēt taboru, četras kāzas, vienas
bēres, nofotografēties kopā ar 13-gadīgo sievu un viņas vecomāti, kā arī
noklausīties trīs mūzikas instrumentus vienlaicīgi, ir iestājusies atvieglojuma
sajūta. Viss - Liepāja un Inokentijs Mārpls ir tepat aiz stūra! Jānoķer tikai
viena mašīna, viņas taču ziemeļu virzienā var aizbraukt vispār tikai uz vienu
vietu, uz vēju bļ pilsētu! Šeit ir jāizdara neliela atkāpe. Es aizmirsu
pieminēt, ka ir sestdienas pēcpusdiena. Sestdienas pēcpusdiena Grobiņā. Nē,
atkārtošu vēlreiz, lai jums atvērtos visas attiecīgās čakras. Sestdienas.
Pēcpusdiena. Grobiņā. Pilsētā, lai nu piedzimst kas, bet tikai ne ceļu
policija. Līdz ar ko... Lūk, te jau tuvojas pirmā mašīna, viens pats omulīgs
vīrelis, labdien, sveiki, jūs uz Liepāju, jā, protams, man tikai jāiebrauc uz
pāris minūtēm vietējā autodarbnīcā, nu, kāpjam iekšā...
Jau desmitajā brauciena sekundē no sēdekļa apakšas tiek izvilkta plakana
plastmasas pudele (1,5l) ar brūnu dzērienu, tātad vietējā ražojumā četras
dienas benzīna kanistrā izturēts viskijs. Džedaji nekad neatsakās. Pēc 3
kilometriem, kad mūsu trio reaktīvos ātrumos jau ir krietni iestiprinājis dūšu,
beidzot klāt ir autodarbnīca, mūsu rīcībā no zemsēdekļa minibāra tiek nodota
jauna resursu daļa, bet pats vīrelis nozūd kaut kur garāžu virzienā. Stundu.
Mēs ar kaimiņu tikmēr jau esam sākuši atminēties savas bērnības dienas,
kad beidzot no mehāniskā monstra dzīlēm iznirst šoferītis, kā arī (šie
nosaukumi parādījās vēlāk) Brigadieris un Aļiks. Šoferītis vienā rokā tur jau
pazīstamo plastmasas pudeli, bet otrā - motorzāģi. Brigadieris, kā madonna
bērnu pie krūts piespiedis ir autogēnu. Aļiks domīgi lūkojas kaut kādās
aprēķinu lapās.
Nākamā stunda tika veltīta interesantām diskusijām, par kurām neviens droši
vien neviens no mums vairs nespēj neko sakarīgu izstāstīt, taču par Grobiņas
jaunākajiem izrāvieniem autoremonta teorijās mēs uzzinājām pietiekami. Līdz
pienāk brīdis, kad jāsāk šoferītim atgādināt pusnolūzušajam šoferītim, ka moš
līdz Liepājai tomēr ir jāaizbrauc. "Ai, ņemiet tačku un brauciet",
atmet ar roku draivers. "Es varu uz Skrundu aizvest!", pēkšņi
atdzīvojas Brigadieris. Aļiks aizvien domīgi veras aprēķinu lapās. Vārdsakot
kaut kā līdz šosejai mēs aizrāpojām, pagājis nezcik daudz laika, maršrutā
Grobiņa - Liepāja varonīgi nolauzti trīs kilometri. Lūk, opelītis brauc! Atkal
vientuļš autovadītājs, jūs uz Liepāju, protams, sēžat tik iekšā, a davai
iebraucam pa ceļam ezerā nopeldēties? Doma liekas prātīga, no mehāniskajiem
piedzīvojumiem taču atiet vajadzētu. Nu, re, cik, labi priecājas šoferītis,
atverot bardačoku. Jā. Jūs visu sapratāt pareizi. Tur atrodas kantaina
plastmasas pudele 1,5l ar brūnu šķidrumu iekšienē.
Vismazāk mēs atceramies pašu ezeru. Tur bija vēl mašīnas un draudzīgi cilvēki.
Mēs esam pārliecināti, ka ar dažām no šīm mašīnām mēs vēl vairākas reizes
braucām uz Liepāju, taču visu laiku izrādījās tā, ka mēs apbraucam apkārt
ezeram un nonākam tajā pašā vietā un atkal ejam peldēties, līdz kaimiņš, šķiet,
pat mēģināja sākt makšķerēt vairākas reizes veiksmīgi iemetot ēsmu, atsvaru un
pludiņu no ezera pretējā virzienā, kas netraucēja viņam ar cerībām lūkoties,
vai kāda nav piekodusies. Viņš stāstīja pārējiem par izdzīvošanas tehniku
ekstremālos apstākļos, piecērtot melleņu puduri. Es tikmēr pēc kompasa mēģināju
noteikt, kur atrodas "Pūt Vējiņi" un jūra stingrā apņēmībā nokļūt tur
jebkādā veidā, pat ja būtu jāpārpeld pāri ezeram ar no tukšām, kantainām
plastmasas pudelēm būvētu plostu. Zeme griezās ātrāk un ātrāk, tādēļ bija
jāizmanto pēkšņi radušās termodinamikas svārstības savā labā...
Kad mēs pametām ezeru un iznācām uz šosejas, jau rietēja saule. Dzīvnieciskie
instinkti lika apstādināt vēl vienu mašīnu. Lbdn, jūs Lieāju uz, ja jūs būtu
tik lepni, draudzēsimies, uz dzintaru, jā, tikai ne uz ezrupeldēt vai pie
autgēna. Jā - atbildēja trešais vientuļais šosejas ērglis. Taču, kad mēs
redzējām , kā viņš laipni smaidot un divreiz atsitoties ar galvu pret
priekšējo stiklu desmit minūtes mēģina atvērt durvis, atmetām ar roku un
padevāmies, kad no debesīm pēkšņi nolaidās eņģelis. Eņģelis bija pamanāms
uzreiz, viņam bija divas lielas mirdzošas acis, kristāldzidra piere un viņš
savā sirdī varēja ielaist ikvienu, kas to vēlējās. Uz eņģeļa krekla
bija uzšuve "Rīga-Liepāja". Komrāds, kuram nebija naudas, jau novilka
kurpes, bet es no zeķes izvilku saņurcītu čiriku, un tā mēs beidzot nonācām
vēju pilsētā.