rasbainieks ieminējās šeit par stopošanas kaislību, tad nu es arī varu izstāstīt par savu mīļāko braucienu ar laimīgā negadījuma satiksmes līdzekļiem. Piedevām, brauciens ir nevis kaut kur pa Eiropas dzīlēm, bet pavisam necils - pirms gadiem astoņiem mēs ar kaimiņu nolēmām aiz neko darīt aizstopot uz Liepājas Dzintaru, lai paklausītos tur Inokentiju Mārplu (iemesls jau pats par sevi fenomenāls, bet piedzīvojumiem jau iemeslu nevajag).

Značit, vasara, utt. Tolaik es vēl mitinājos Imantā, nu tad mēs no mājas aizčāpojām līdz u/v "Viļņa" (tb, Imanta-5, kur 37, 41 utt autobusa galapunkts) un ar alus pudelēm ķepiņās laiski izdarījām dažus soļus "prom no Rīgas", tobiš, kur vietējā priežu-egļu mežā nogriežas tāds ceļš, kurš pēc idejas ved uz Lielo Šoseju, kur varētu arī beidzot sākt nopietnās psiholoģiskās darbības ar autovadītājiem-maniakiem. Pa to ceļu mēdz gadīties arī kāda mašīna, kas tiešām varētu aizvest uz Lielo Šoseju, taču pārsvarā laipnie šoferīši piedāvā pavest divsimt metrus līdz "man tur mazdārziņš", tādēļ pēc idejas ir jāpaiet tiem mazdārziņiem garām, nu, dabiskā klientu atlase.

Es pat nesapratu, kādēļ jau pēc šiem diviem metriem "prom no Rīgas" kaimiņš, kurš stopoja pirmoreiz mūžā un ne par kādu etiķeti, stratēģijām, kontrolpunktiem, acu kontaktu un sazin ko vēl neko nebija dzirdējis, pēkšņi pacēla roka. Kā vēlāk izrādās, viņa nupat atvērtais alus bija sācis putot un viņš vienkārši putojošās briesmas atvirzīja no sevis ar cēlu žestu. Uz ko savukārt noreaģēja nez no kurienes uzradies aizvēsturisks "Moskvičs" ar diviem čigāniem insaid. Veltījis komrādam skatienu "dzeloņdrāts ap tavu sirdi", pieklājības pēc painteresējos, uz kuru īsti tuvējo mazdārziņu biedri brauc. Uz Grobiņu? Ak, uz Grobiņu. Nezinātājiem varu paskaidrot, ka no Grobiņas līdz Liepājai ir bezmaz tikpat, cik no Juglas līdz Centram. No tādām likteņa dāvanām cilvēks neatsakās, nu tad 150 kilometrus uz priekšu, lai arī ar vecu, lēnu moskviču un čigāniem, toties bez fakinā Saldus un smadzeņu pusložu pārkaršanas pusdienas saules svelmē.

Čigāni, protams, ir runīga tauta. Rēķinieties, ka tas ir kaut kas līdzīgs audiogrāmatas versijai, no kuras pārsvarā erotiskā rakstura satura nav iespējams glābties. Tā mēs trīs stundu laikā no jaunākā čigāna uzzinājām, ka: a)viņam riebjas viņa 13-gadīgā sieva; b)toties ļoti patīk zagt, ceļot un spēlēt trīs mūzikas instrumentus vienlaicīgi. Tā, ka paši instrumenti par laimi nebija pieejami, nācās klausīties to verbālo atskaņoju ar krietni samazinātu bitreitu. Kā vislielākais piedzīvojums stāsta autora dzīvē tika minēts Maskavā izdarītais dzimumakts ar tumšādainu prostitūtu. Nemūžam neaizmirsīšu to sajūsmu viņa acīs. "Ты представляешь, пацан - я ебусь по-своему, а она по-своему! Вот это дааа!!!". Karoče, es tur bezmaz vārtos pa zemi, toties kompadre, kurš pirmoreiz ir saskāries ar stopošanas interaktīvo daļu, sēž pilnīgi ahujevšijs un uzmundrinošu repliku vietā izdod kaut ko līdzīgu pussprāgušas govs māvieniem. Līdzskaņus mēs no viņa nedzirdējām.

Kad beidzot esam Grobiņā ar solījumiem apmeklēt taboru, četras kāzas, vienas bēres, nofotografēties kopā ar 13-gadīgo sievu un viņas vecomāti, kā arī noklausīties trīs mūzikas instrumentus vienlaicīgi, ir iestājusies atvieglojuma sajūta. Viss - Liepāja un Inokentijs Mārpls ir tepat aiz stūra! Jānoķer tikai viena mašīna, viņas taču ziemeļu virzienā var aizbraukt vispār tikai uz vienu vietu, uz vēju bļ pilsētu! Šeit ir jāizdara neliela atkāpe. Es aizmirsu pieminēt, ka ir sestdienas pēcpusdiena. Sestdienas pēcpusdiena Grobiņā. Nē, atkārtošu vēlreiz, lai jums atvērtos visas attiecīgās čakras. Sestdienas. Pēcpusdiena. Grobiņā. Pilsētā, lai nu piedzimst kas, bet tikai ne ceļu policija. Līdz ar ko... Lūk, te jau tuvojas pirmā mašīna, viens pats omulīgs vīrelis, labdien, sveiki, jūs uz Liepāju, jā, protams, man tikai jāiebrauc uz pāris minūtēm vietējā autodarbnīcā, nu, kāpjam iekšā...

Jau desmitajā brauciena sekundē no sēdekļa apakšas tiek izvilkta plakana plastmasas pudele (1,5l) ar brūnu dzērienu, tātad vietējā ražojumā četras dienas benzīna kanistrā izturēts viskijs. Džedaji nekad neatsakās. Pēc 3 kilometriem, kad mūsu trio reaktīvos ātrumos jau ir krietni iestiprinājis dūšu, beidzot klāt ir autodarbnīca, mūsu rīcībā no zemsēdekļa minibāra tiek nodota jauna resursu daļa, bet pats vīrelis nozūd kaut kur garāžu virzienā. Stundu. Mēs ar kaimiņu tikmēr jau esam sākuši  atminēties savas bērnības dienas, kad beidzot no mehāniskā monstra dzīlēm iznirst  šoferītis, kā arī (šie nosaukumi parādījās vēlāk) Brigadieris un Aļiks. Šoferītis vienā rokā tur jau pazīstamo plastmasas pudeli, bet otrā - motorzāģi. Brigadieris, kā madonna bērnu pie krūts piespiedis ir autogēnu. Aļiks domīgi lūkojas kaut kādās aprēķinu lapās.

Nākamā stunda tika veltīta interesantām diskusijām, par kurām neviens droši vien neviens no mums vairs nespēj neko sakarīgu izstāstīt, taču par Grobiņas jaunākajiem izrāvieniem autoremonta teorijās mēs uzzinājām pietiekami. Līdz pienāk brīdis, kad jāsāk šoferītim atgādināt pusnolūzušajam šoferītim, ka moš līdz Liepājai tomēr ir jāaizbrauc. "Ai, ņemiet tačku un brauciet", atmet ar roku draivers. "Es varu uz Skrundu aizvest!", pēkšņi atdzīvojas Brigadieris. Aļiks aizvien domīgi veras aprēķinu lapās. Vārdsakot kaut kā līdz šosejai mēs aizrāpojām, pagājis nezcik daudz laika, maršrutā Grobiņa - Liepāja varonīgi nolauzti trīs kilometri. Lūk, opelītis brauc! Atkal vientuļš autovadītājs, jūs uz Liepāju, protams, sēžat tik iekšā, a davai iebraucam pa ceļam ezerā nopeldēties? Doma liekas prātīga, no mehāniskajiem piedzīvojumiem taču atiet vajadzētu. Nu, re, cik, labi priecājas šoferītis, atverot bardačoku. Jā. Jūs visu sapratāt pareizi. Tur atrodas kantaina plastmasas pudele 1,5l ar brūnu šķidrumu iekšienē.

Vismazāk mēs atceramies pašu ezeru. Tur bija vēl mašīnas un draudzīgi cilvēki. Mēs esam pārliecināti, ka ar dažām no šīm mašīnām mēs vēl vairākas reizes braucām uz Liepāju, taču visu laiku izrādījās tā, ka mēs apbraucam apkārt ezeram un nonākam tajā pašā vietā un atkal ejam peldēties, līdz kaimiņš, šķiet, pat mēģināja sākt makšķerēt vairākas reizes veiksmīgi iemetot ēsmu, atsvaru un pludiņu no ezera pretējā virzienā, kas netraucēja viņam ar cerībām lūkoties, vai kāda nav piekodusies. Viņš stāstīja pārējiem par izdzīvošanas tehniku ekstremālos apstākļos, piecērtot melleņu puduri. Es tikmēr pēc kompasa mēģināju noteikt, kur atrodas "Pūt Vējiņi" un jūra stingrā apņēmībā nokļūt tur jebkādā veidā, pat ja būtu jāpārpeld pāri ezeram ar no tukšām, kantainām plastmasas pudelēm būvētu plostu. Zeme griezās ātrāk un ātrāk, tādēļ bija jāizmanto pēkšņi radušās termodinamikas svārstības savā labā...

Kad mēs pametām ezeru un iznācām uz šosejas, jau rietēja saule. Dzīvnieciskie instinkti lika apstādināt vēl vienu mašīnu. Lbdn, jūs Lieāju uz, ja jūs būtu tik lepni, draudzēsimies, uz dzintaru, jā, tikai ne uz ezrupeldēt vai pie autgēna. Jā - atbildēja trešais vientuļais šosejas ērglis. Taču, kad mēs redzējām , kā viņš laipni smaidot  un divreiz atsitoties ar galvu pret priekšējo stiklu desmit minūtes mēģina atvērt  durvis, atmetām ar roku un padevāmies, kad no debesīm pēkšņi nolaidās eņģelis. Eņģelis bija pamanāms uzreiz, viņam bija divas lielas mirdzošas acis, kristāldzidra piere un viņš savā sirdī varēja  ielaist ikvienu, kas to vēlējās. Uz eņģeļa  krekla bija uzšuve "Rīga-Liepāja". Komrāds, kuram nebija naudas, jau novilka kurpes, bet es no zeķes izvilku saņurcītu čiriku, un tā mēs beidzot nonācām vēju pilsētā.