Sviesta Ciba |

Chloroform Sauna (

martcore) rakstīja,
@ 2019-12-13 12:59:00

šis joks nekad nenovecos

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

dooora
2019-12-14 14:39 (saite)

es nebūtu tik kategōrisks. visādi laiki ir bijuši, un šie galīgi nav tie trakākie.
„Viss, ko jūs teiksiet, var tikt un tiks pavērsts pret jums tiesas zālē!”
zem šāda, VVF vārdiem, Dāmokla zobina cilvēkam ir bijis jāizdzīvo, kopš radās valoda vai vismaz tiesas zāle.
uzticēties var un vajag. jāstrādā vienīgi ar ekspektāciju modulācijām.

uzticēšu tev vienu pastāstiņu no sava skolas izlaiduma pavasara. depešai tikko bija iznākusi jaunā plate Black Celebration, bet man jau kopš Ziemassvētkiem bija jauna un slepena sirdspuķīte – galvas tiesu garāka klasesbiedrene un vietējā mēroga kīnōzvaigzne. skolas solus mēs kopā bijām deldējuši jau kopš 4. klases, bet slepšus uzmanīgi bučoties sākuši pavisam nesen. diennakts gaišajā laikā sōciums par mūsu savstarpējām simpātijām zināt neko nedrīkstēja. kā vienu no attaisnojumiem mūsu divvientulībai izdomājām, ka es varētu viņai palīdzēt gatavoties vidusskolas eksāmeniem algebrā & ģeometrijā. itin bieži mūsu „konsultācijas” tika noturētas arī garu nakts telefōnzvanu formātā, man sēžot virtuvē uz grīdas, jo savas istabas man nebija, bet līdz sanitārajam mezglam telefōna vads nedavilka. reizēm matemātikas stundas pārauga nakts diskotēkā vienam cilvēkam – es viņai no sava kasešnieka atskaņoju no Luksemburgas rādiō ierakstītas dziesmas, pa vidam stāstot visādas pasakas. pāris reizes mūza man lūdza, lai kādu īpašu dziesmu viņai sinhrōni tulkoju. man nav ne mazākās jausmas, kā tas viss varēja izklausīties trubas otrajā galā, ar visām padomju analōgās telefōnijas nepilnībām, bet šī gabala laikā draudzene sāka šņukstēt, beigās sabimbājās un nekavējoties paģērēja, lai to atskaņoju vēlreiz.

QED

{man saka, ka es esot sacerējis pārāk garu komentu, dalīšu uz divi}

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

dooora
2019-12-14 14:39 (saite)

vienvārdsakot, mēs to savstarpējo uzticību būvējām labu laiku, un es paralēli savā retrō-romantiskajā paurī – kaldināt „nopietnus plānus”, līdz ap Jāņu laiku, neticamas sagadīšanās pēc, tieši pēc algebras eksāmena mēs atlaidāmies viens otra skavās manā dzīvoklī. vienā brīdī neciešami un paniski sāka zvanīt tas pats telefōna aparāts, kurš mūs tik bieži bija vienojis transDaugaviskās nakts saitēs (viņa bija Imantas meitene). biju pārliecināts, ka zvana mamma no Siguldas un grib izsaukt mani palīgā kaut ko atkal dārzā stādīt vai ravēt. tikai pēc vairākām stundām noskaidroju, ka tā ir viena no algebras skolotājām, pēc partijas līnijas vecākā, kurai bija jāuzliek īpašs paraksts uz manām eksāmena lapām un tās jānosūta „uz rajōnu” inspekcijai (visu teicamnieku–potenciālo medaļnieku rakstu darbi tika sūtīti uz faktuālu un ideolōģisku caurskati). man draudēja „zelts”, bet viņa piepeši atkārtotā caurskatē pamana, ka es pie vienas no atbildēm esmu izklaidīgi piemirsis rakstiski fiksēt pareizo atbildi. pārējās komisijas skolotājas šim gļukam bija pārlekušas pāri, ieraudzījušas savā galvā, tur bija atlicis veikt elementrāru aritmētiku ar divciparu skaitļiem. bet uz Rajōnu šādu darbu taču nedrīkst sūtīt! stingri ņemot, tas ir nepilnīgs. tālab viņa centās mani sazvanīt un nereglamentēti izsaukt uz skolu, lai es ar savu roku ierakstītu to sasodīto skaitli. tikmēr es paslēpju tālruni zem vairākiem spilveniem un draudzene pabeidz iesākto apmēram tā:
– bet, Jānīt! es diemžēl nevaru pieņemt tavu piedāvājumu. tu man būsi ideāls mīļākais, kam uzticēties bez pienākumiem un robežām, bet vispirms man vajag vīru. ar mašīnu, statusu un naudu. un uzreiz.
viņa skumji pa:)maidīja. es biju pilnīgi, kāsak, devastēts. vienlaikus mani nedaudz fascinēja vieglums draudzenes atklātībā. jūnijs bija sutīgs, un sapņu sabrukums tik spējš, ka jaunajam astmātiķim sāka trūkt elpa kā telefōnam zem spilvenu žņauga. piedāvājos viņu pavadīt līdz autobusam uz māju, un pieturā pie Preses nama mēs salīdzinoši maigi izšķīrāmies. skolotāja, starp citu, trūkstošo atbildi ierakstīja pati, par ko nākamajā dienā man atzinās un lika nozvērēties, ka to nevienam neizpaudīšu līdz kapa malai.
savas draudzenes smaidu pēc vairāku desmitgažu nesatikšanās neticamā kārtā uz mirkli noķēru pagājušajā vasarā, Rudaka kartupeļpalmas festivālā. mēs saskatījāmies varbūt tikai kādas 5 sekundes, bet šādos brīžos laiks spēj kļūt ārkārtīgi plastisks un relatīvs. viņa izskatījās lieliski. varat man uzticēties ;)
tikko atcerējos, ka pēc Black Celebration vecāku depešu vairs neklausījos. ā, un vēl – ka pirmā dziesma, ko viņai, klausulē dūdojot, tulkoju, bija Stripped. te es viņu illustratīvi lidinu vecās skolas rajōnā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	magnolia 2019-12-15 08:05 (saite)
	skaists stāsts, paldies! :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	starro 2019-12-15 23:34 (saite)
	Kā arī: http://klab.lv/users/starro/157586.html (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

starro
2019-12-15 23:29 (saite)

Man bija 14 1987.g. kad Aldis pionieru pils jauno orientieristu pulciņa vasaras nometnē atskaņoja savu jaunāko ieguvumu - kaseti ar Peter's Pop Show koncerta ierakstu. No visiem aktuālajiem eiropopa tās sezonas hītiem ar pirmajām skaņām mani sajūsmināja Question of Time - kaut kas pilnīgi savādāks, ar nedzirdētu ritmu, svaigiem tembriem. Un izrādījās, ka savās domās nebiju viens. Tas bija sākums DMmānijai manā apkārtnē. Atcerējos, gluži ne tukšā vietā - biju jau agrāk dzirdējis pa ārzemju rādiõ un Mārča "skābā" J ierakstos gan Master & Servant, gan People Are People. Ar visu industriālo trokšņu tembru paterniem. Tas bija sākums. Black Celebration.

Nākamajā gadā līdz mums nonāca jaunais, pilnais albums - Music for the Masses. Pirmie akordi jau lika jukt, un vēl tā par to braukšanu pie stūres, un visas jūtu vētras ar mazajām15.

Taču vispārēja masu kustība te sākās kad iznāca 101 koncertieraksts - līdzaudžu loks radikalizējās un polarizējās, identitātes līdzinājās posteriem, posteri neiztrūka skolnieku istabiņās, frizūras kā Deivam, balināti skruļļi kā Mārtinam.

Kad iznāca Violator , es to pamanīju Berlīnē, kur mūris turējās pēdējos mēnešus. Tas ieraksts ar savu tranquility krita laukā no laikmeta gara, taču bija vienkārši skaists.

Kad iznāca Faith & Devotion, tas jau bija pavisam cits laikmets, ar pavisam citu dzīves ritmu, taču perfekti attainoja notiekošo - ar plikiem nerviem pa asfaltu. Emocionāli un briedumā - virsotne.

Man pēdējais apziņā Ultra - tobrīd pa dzīvi biju sapinies ar pavisam jaunu DM diehard fanu paaudzi - desmit gadus jaunāku, aktuālo vidusskolnieku, ar pavisam galēju un radikālu un ekstrēmu dzīves uztveri un tā arī viņi man lika nolasīt Ultras vēstījumus.

Vakar filmā par faniem es atpazinu visu - sevi, draugus, māsu. Katru no tiem tekstiem es varēju attiecināt uz sevi. Tieši tāpat es varu sadalīt personīgās dzīves posmus atbilstoši jaunā albuma relīzei un dzīves ciklam. Tieši tāpat angļu valodu mācījās, lai saprastu Viņu dziesmu tekstus. Mums bija klades ar rokrakstā pārrakstītiem Viņu dziesmu tekstiem - dziesmu klades. Gadus vēlāk koncertos varēja dziedāt visu līdzi, zināms katrs vārds un pauze. Bet jau vienkārši izdziedāties

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	magnolia 2019-12-16 00:04 (saite)
	Mums vidusskolā bija puisis, līdzīgs Dēvidam Gehenam un Brendonam Volšam vienlaicīgi. esmu bijusi tikai uz 2 koncertiem. Lielupē laikam. un viņi taču bija Rīgă, es to nenosapņoju?:) Kas pa filmu? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	starro 2019-12-16 00:12 (saite)
	https://youtu.be/p3tDI9oUQOM Bija vēl skontohallē laikam (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	magnolia 2019-12-18 04:09 (saite)
	tad es biju. bet vienīgais, ko atceros, cik grūti bija sagaidīt uznācienu, jo viņi ļoti kavēja:)) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: