es nebūtu tik kategōrisks. visādi laiki ir bijuši, un šie galīgi nav tie trakākie.
„Viss, ko jūs teiksiet, var tikt un tiks pavērsts pret jums tiesas zālē!”
zem šāda, VVF vārdiem, Dāmokla zobina cilvēkam ir bijis jāizdzīvo, kopš radās valoda vai vismaz tiesas zāle.
uzticēties var un vajag. jāstrādā vienīgi ar ekspektāciju modulācijām.

uzticēšu tev vienu pastāstiņu no sava skolas izlaiduma pavasara. depešai tikko bija iznākusi jaunā plate Black Celebration, bet man jau kopš Ziemassvētkiem bija jauna un slepena sirdspuķīte – galvas tiesu garāka klasesbiedrene un vietējā mēroga kīnōzvaigzne. skolas solus mēs kopā bijām deldējuši jau kopš 4. klases, bet slepšus uzmanīgi bučoties sākuši pavisam nesen. diennakts gaišajā laikā sōciums par mūsu savstarpējām simpātijām zināt neko nedrīkstēja. kā vienu no attaisnojumiem mūsu divvientulībai izdomājām, ka es varētu viņai palīdzēt gatavoties vidusskolas eksāmeniem algebrā & ģeometrijā. itin bieži mūsu „konsultācijas” tika noturētas arī garu nakts telefōnzvanu formātā, man sēžot virtuvē uz grīdas, jo savas istabas man nebija, bet līdz sanitārajam mezglam telefōna vads nedavilka. reizēm matemātikas stundas pārauga nakts diskotēkā vienam cilvēkam – es viņai no sava kasešnieka atskaņoju no Luksemburgas rādiō ierakstītas dziesmas, pa vidam stāstot visādas pasakas. pāris reizes mūza man lūdza, lai kādu īpašu dziesmu viņai sinhrōni tulkoju. man nav ne mazākās jausmas, kā tas viss varēja izklausīties trubas otrajā galā, ar visām padomju analōgās telefōnijas nepilnībām, bet šī gabala laikā draudzene sāka šņukstēt, beigās sabimbājās un nekavējoties paģērēja, lai to atskaņoju vēlreiz.

QED

{man saka, ka es esot sacerējis pārāk garu komentu, dalīšu uz divi}