vienvārdsakot, mēs to savstarpējo uzticību būvējām labu laiku, un es paralēli savā retrō-romantiskajā paurī – kaldināt „nopietnus plānus”, līdz ap Jāņu laiku, neticamas sagadīšanās pēc, tieši pēc algebras eksāmena mēs atlaidāmies viens otra skavās manā dzīvoklī. vienā brīdī neciešami un paniski sāka zvanīt tas pats telefōna aparāts, kurš mūs tik bieži bija vienojis transDaugaviskās nakts saitēs (viņa bija Imantas meitene). biju pārliecināts, ka zvana mamma no Siguldas un grib izsaukt mani palīgā kaut ko atkal dārzā stādīt vai ravēt. tikai pēc vairākām stundām noskaidroju, ka tā ir viena no algebras skolotājām, pēc partijas līnijas vecākā, kurai bija jāuzliek īpašs paraksts uz manām eksāmena lapām un tās jānosūta „uz rajōnu” inspekcijai (visu teicamnieku–potenciālo medaļnieku rakstu darbi tika sūtīti uz faktuālu un ideolōģisku caurskati). man draudēja „zelts”, bet viņa piepeši atkārtotā caurskatē pamana, ka es pie vienas no atbildēm esmu izklaidīgi piemirsis rakstiski fiksēt pareizo atbildi. pārējās komisijas skolotājas šim gļukam bija pārlekušas pāri, ieraudzījušas savā galvā, tur bija atlicis veikt elementrāru aritmētiku ar divciparu skaitļiem. bet uz Rajōnu šādu darbu taču nedrīkst sūtīt! stingri ņemot, tas ir nepilnīgs. tālab viņa centās mani sazvanīt un nereglamentēti izsaukt uz skolu, lai es ar savu roku ierakstītu to sasodīto skaitli. tikmēr es paslēpju tālruni zem vairākiem spilveniem un draudzene pabeidz iesākto apmēram tā:
– bet, Jānīt! es diemžēl nevaru pieņemt tavu piedāvājumu. tu man būsi ideāls mīļākais, kam uzticēties bez pienākumiem un robežām, bet vispirms man vajag vīru. ar mašīnu, statusu un naudu. un uzreiz.
viņa skumji pa:)maidīja. es biju pilnīgi, kāsak, devastēts. vienlaikus mani nedaudz fascinēja vieglums draudzenes atklātībā. jūnijs bija sutīgs, un sapņu sabrukums tik spējš, ka jaunajam astmātiķim sāka trūkt elpa kā telefōnam zem spilvenu žņauga. piedāvājos viņu pavadīt līdz autobusam uz māju, un pieturā pie Preses nama mēs salīdzinoši maigi izšķīrāmies. skolotāja, starp citu, trūkstošo atbildi ierakstīja pati, par ko nākamajā dienā man atzinās un lika nozvērēties, ka to nevienam neizpaudīšu līdz kapa malai.
savas draudzenes smaidu pēc vairāku desmitgažu nesatikšanās neticamā kārtā uz mirkli noķēru pagājušajā vasarā, Rudaka kartupeļpalmas festivālā. mēs saskatījāmies varbūt tikai kādas 5 sekundes, bet šādos brīžos laiks spēj kļūt ārkārtīgi plastisks un relatīvs. viņa izskatījās lieliski. varat man uzticēties ;)
tikko atcerējos, ka pēc Black Celebration vecāku depešu vairs neklausījos. ā, un vēl – ka pirmā dziesma, ko viņai, klausulē dūdojot, tulkoju, bija Stripped. te es viņu illustratīvi lidinu vecās skolas rajōnā.