II. Andante tranquillo - rūgti saldā simfonija (nepabeigtā)


1991
Vidusskolā man patika viena klasesbiedrene. Es nezinu, vai biju iemīlējies droši vien ka ne. Taču es darīju visu, lai būtu viņas uzmanības priekšplānā. Mēs draudzējāmies – sēdējām blakus solos, viņa man palīdzēja ar algebras mājas darbiem, talkās strādājām plecu pleca, pēc stundām es viņu pavadīju uz mājām, nesu skolas grāmatu somu, rakstījām romantiskas vēstules, līdz vēlām naktīm runājām pa tālruni, bieži ciemojāmies viens pie otra, dažreiz tēlojām vienaldzību, skaidrojām pārpratumus, apvainojāmies, lūdzām piedošanu, es nesu viņai puķes, viņa mani radināja pie teātra apmeklēšanas, mācīja labi uzvesties sabiedrībā, kopā ar vēl dažiem draugiem devāmies pārgājienos, laivu un velobraucienos. Un es vienmēr centos visādi izrādīties – spīdēt ar asprātībām un bravūru. Es arī viņai patiku, viņa labprāt vadīja laiku ar mani kopā. Bet – viņa nebija „mana meitene” un es nebiju „viņas puisis”. Viņa teica, ka nevarot man uzticēties, es esot vieglprātīgs, es ātri zaudējot interesi par meiteni, tiklīdz viņa atverot sirdi, es uzreiz skrienot pakaļ citai, nu – uz mani nevarot paļauties. Es ātri aizraujoties un tikpat ātri atdziestot. Es esot pārāk puicisks.

Tā nu mēs trīs gadus draudzējāmies. Un kad pēdējie eksāmeni bija garām, priekšā tikai izlaidums, mēs pirmo reizi skūpstījāmies. Bija sajūta, ka dzīves ceļi tūlīt šķirsies, tādēļ mēs nespējām atvadīties – mēs bučojāmies naktī Biķernieku mežiņā, tad uz viņas ielas, tad pie mājas, tad trepju telpā. Kad nonācām priekšnamā, bijām jau līdz pusei kaili. Tur mēs palikām stāvot vienkārši cieši apskāvušies. Jau bija pavisam gaišs.

Pārnācu mājās un klausījos Simfoniju. Es zināju, ka tās bija atvadas. Viens jūdžakmens sasniegts, ir krustceles un nekādas skaidrības kurp doties. Man būtu jāsper nākamais solis? Es biju sportists pēc traumas bez kluba; ar sportu biju saistījis savu nākotni, kamēr klases biedri cītīgi apmeklēja visādas papildus mācības, tiem bija skaidri mērķi un rīcības plāni. Arī viņai. Visu vasaru viņa mācījās, viņai nebija laika tikties un ja bija, tad tikai uz īsu brīdi. Es tikmēr sēdēju mājās, griezu pa riņķi Simfonijas plati un juku prātā. Es zināju katru noti katrā orķestra instrumentu partijā, katru tempa kāpinājumu un katru jaudas atslābinājumu. Simfonija mani pacēla debesīs un gremdēja dzīlēs. Enerģijas uzplūdus es slāpēju staigājot no sienas līdz sienai, apātiju es audzēju starp griestiem un grīdu. Es dusmojos par viņas atturīgu noraidījumu, kaut zināju, ka neko neesmu piedāvājis.

Bet joprojām bijām draugi. Ar nelielu abpusēju rūgtumiņu gan un attālinājušies. Regulāri interesējāmies viens par otra gaitām. Kad ar tēvu dzīvojos pa Miķeļiem, viņa dažkārt ieradās ciemos, kopā ar savu jauno draugu kompāniju, citreiz ar vecajiem klasesbiedriem. Un tad es ievēroju, ka viņa allaž mazliet šķelmīgi runāja ar manu tēvu, viņa viņu mulsināja. Atcerējos, ka tā tas ir bijis arī agrāk, ka tēvs vienmēr viņas klātbūtnē uzvedās savādāk, manuprāt, jocīgi. Un viņai patika spēlēt.

Vienreiz viņai līdzi bija draudzene, kura mani iepazīstināja ar Filipu Glāsu. Un es aizrāvos ar jaunu mūsdienu nopietnās mūzikas virzienu – līdzīgu pēc izteiksmes līdzekļiem, taču atšķirīgu pēc formas.