User Profile Friends Calendar

Below are the 25 most recent journal entries.

	2020.07.28  00.01 ved mūs uz Latviju. Ved mūs atpakaļ uz Latviju. Tās ir manas domas, kad skatos zvaigznēs un gaidu, kādu krītošu zvaignzi. Es zinu, ka mūs gaida grūtības un nesaskaņas, jo daudziem patīk iekulties citu lietās un šķetīnat, meklēt kādas taisnibās. Bet man tiešām gribas atgriezties.

	2015.08.17  15.33 kad dzīve smejas Tev sejā pazaudēt bērnu nav tas pats, kas pazaudēt konfektes. Tomēr cilvēki Tev saka mierinošas frāzes tā.. it kā tās būtu bijušas vien kādas parastas konfektes. Pazaudēt bērnu nozīmē, ka kāds ienāk Tavā dvēselē un izlaupa to, ka kāds nogalina Tevī kko, salauž Tevi. Tas nozīmē, ka ik pēc brīža Tu iekšēji mirsti aiz skumjām. Tas nozīmē, ka Tu saproti un jūti, ka neviens un nekas nespēs aizvietot šo iepriekš gaidīto un sapņos izsapņoto. Tas nozīmē, ka Tu nevari vadīt automašīnu un arī ne savu kosmosa kuģi. Lai cik grūti Tev būtu to atzīt un pieņemt. Lai cik stipra Tu izskatītos no ārpuses. Atkal un atkal caur prātu skrien atmiņas par mirkļiem, ar kuriem sākās šis mokpilnais gājiens līdz pilnīgai bērna pazaudēšanai. Pazaudēt bērnu nozīmē asaras. Tik daudz asaras un tik daudz rūpjpilnu sāpju.. un nav nozīmes tam, ka es viņu pat vēl nepaspēju rokās paturēt, piedzemdēt un dzirdēt viņa balsi, raudas, pieskārienu, smaržu, siltumu, izteikt viņa vārdu, viņam dzirdot. Pazaudēt bērnu nozīme pazaudēt sev vienu no vistuvākajiem. Kādu, kurš dzīvojis Tev zem sirds. . . kādu tik nepasargātu un vāju, kuru daba tā vnk like no Tevis atņemt. Kāds viņš būtu bijis? Kā viņš būtu izskatījies? Uzvedies? kāds būtu bijis viņa smaids? Un skatiens? Viņa balss un talants? Cik mēs būtu bijuši laimīgi pavadīt savu dzīvi kopā ar Tevi! Mēs Tevi gribējām! Mēs Tevi gaidījām. Mēs vienmēr Tevi mīlēsim un nekad neaizmirsīsim. No pirmā Tavas dzīves mirkļa, līdz pēdējam mirklim monitorā. Manā galvā ir pilnīga miskaste un pārpilnība sēru. Es mīlu Tevi manu mazo, mīļo bērniņ!

	2014.02.20  20.46 Kad beidzot Ernests klusītiņām guļ.. Esmu aizmirsusi, ko darīt. Vnk sēžu šūpuļkrēslā un kaifoju par mieru, nogurumu, par vakaru. Vakar likās, ka sajukšu prātā, kā Ernests bļāva. Pagulēja 5 min un atkal bļāva. Nē, viņš neraudāja, vinam nekas nesāpēka. Viņš vnk bļāva. Ik pa laikam pasmējās par bezpalīdzīgo māti un atsāka bļaut. Sāk parādīties alerģija pret viņa šito bļaušanu. Man aizkrīt ciet jumts un gribas bļaut viņam pretī. Tā nu dzīvē notiek, ja tēvs čūska, māte čūska un dēls čūska. Nemitīgi tiekties iedzelt otram. 4dien mums jādodas vakariņās uz restorānu. It kā obligāts pasākums, taču..tas ir sabiedrisko pasākums. Un vai nebūs par agru pec slimnicas? Un kur pamperu nomainīt? Kur pabarot ar krūti? Varbūt man ir depresija? Kā gribas kārtīgi izgulēties. Neesmu gulējusi kā cilvēks kopš ~7.grūtniecības mēneša. Ļoti gaidu, kad sīcis paaugsies un mēs visi varēsim dzīvot kā pienākas. Sākums ir elle. Ar otro ceru būs vieglāk

	2014.02.20  11.50 Es nezinu, kas tas ar mani ir. Tā ilgošanās lieta. Un vēl tie sapņi. Citi sapņus vispār neatceras. Citi uzskata, ka viņi pat nemaz nesapņo. Bet es atceros teju katras naksts sapņus. Varbūt ne gluži spilgti un līdz pašam sīkumam detalizēti, taču es atceros. Šonakt es sapnī redzēju Ronaldu. Atkal. Es ik pa laikam satieku viņu savos sapņos. Un vienmēr izjūtu ilgas pēc viņa. Tās nav ilgas meitenei pēc puiša, es negribu būt kopā ar viņu vai tml. Ronalds bija mans draugs. Man nav daudz draugu. Man gandrīz vispār nav draugu. Un Ronalds bija viens no maniem pāris draugiem, kuri man jel kad vispār bijuši. Man vnk pietrūkst viņa, kā cilvēka. Man pietrūkst viņa humora izjūtas, atbalsts. Man vnk pietrūkst viņa manā dzīvē. Un es zinu, ka mēs vairs nebūsim draugi, ka mēs vairs nebūsim pat īsti paziņas. Ka.. es vairs nezināšu, kas ar viņu notiek un kā viņam iet. Un viņš nezinās par mani teju neko. Tas ir vēl smagāk nekā zaudēt puisi. Un pat sapņos viņš sācis no manis bēgt. Es nezinu, vai šajā pasaulē ir vēl kāds tāds muļķis, kurš tik ļoti ilgotos pēc cilvēkiem, kuri vairs nav viņa dzīvē un nebūs. Esmu ļoti nogurusi. Ļoti nogurusi. Un visi šo murgi brīžiem sāk parādīties līdzīgi time, kuri man bija laikā , kad es dzēru un narkojos. Un tas brīžiem mani dzen izmisumā, jo tas ir pretīgi. Es negribu vairs būt tāda- neadekvāta, psihiska, slima. Es gribu spēt tikt ar sevi galā. Bet brīžiem tas nav iespējams. Esmu ļoti nogurusi. Lielāko daļu diennakts man nav gluži daudz laika nedz gulēt, nedz ēst, nedz nomazgāties. Man nav laika saviem hobijiem vai interesēm.. un neviens to nepamana. Tas ir no sērijas par mātēm, kuras tiek aizmirstas pēc bērna piedzimšanas- visa uzmanība ir bērnam un par māti nevienam nav ne mazākās intereses. Neviens nepiedāvājas palīdzēt, palaist nomazgāties, palaist paēst, pagulēt.. atpūsties. Nemitīgi mātei ir jāvelta beznosacījumu mīlestība un spēks, laiks, viss šim bērnam. UN bērni mēdz niķoties, slimot, negulēt, utml. Bērni mēdz izsūkt no mātes pēdējo vitamīnu. Un svari rāda, cik feini kilogramu paliek aizvien mazāk un mazāk. Es ceru, ka man vēl būs piens, ko mazajam dot, ka no viņa vēl ir un kādu laiku būs jēga. Vakar es apēdu 1 kruasānu, un tas bija viss. Neviens pat nepamanīja to, kā sliktu lietu un nepadomāja par nepieciešamo pienu bērnam, kuru iegūst caur mani. Man nebija spēka un laiks paēst. Es ļoti mīlu savu dēliņu, bet arī man vajadzīgs laiks sev. Taču tas nav citu interesēs. Ir jāpiepilda citu sapņi. Ir jāļauj citiem nodarboties ar saviem hobijiem. Citi taču strādā! utt. Es jūtos viena un pamesta. Brīžiem man sāp sirds, ka man nav spēka savam bērnam, ka es kavēju viņa attīstību ar savu bezspēcību un iztukšotību. Bet es nedrīkstu nevienam bilst ne vārda, jo tas tiks uztverts kā mūžīgā neapmierinātība, kā uzbrauciens, kā sapņu postīšana, ierobežošana.. Jā, agrāk sivietēm bija vēl grūtāk, vēl trakāk, ak dievs, ak dievs, nepateicīgā māte, ak dievs, ak dievs.. bet ne jau visām mātēm dzemdības bijušas tik smagas kā man; ne jau visām mātēm dzemdībās atklājušies dvīņi, no kuriem viens neattīstījies; ne jau visām mātēm jātiek ar šo apziņu galā, ņemot vērā, ka es vienmēr esmu klusībā cerējusi dvīņus. Ne jau visām mātēm katru dienu bijis jāuzņem ciemiņi, kuri nepadomā, ka māte tā jau ir pārgurusi. Ne jau visām mātēm bijis jāguļ slimnīcā ar mēnesi vecu bērnu, kura dzīvībai draud briesmas, jo apkārtējie ir bijuši lohi. Ne jau visām mātēm bijis jātiek galā ar bērnue vienām pašām, kamēr vīrs ir komandējumā. Ne jau visas mātes ir tikušas pie gastrīta no stresa, kas pārņēmis, esot ar mazo slimnīcā. Nu jā, protams! Bet mums taču ir pamperi, ko tad es te vēl atļaujos čīkstēt. UN es atļāvos šīs pāris minūtes, dārgās minūtes iztērēt šeit. JO reizēm liekas, ka es uzsprāgšu. Nodarīšu sev pāri. Jo ne jau es kādam citam ko spētu nodarīt. Sev, tikai sev. Lai pasargātu citus. Es esmu ļoti nogurusi. Ļoti. Es izmantoju tikai daudz "ES", lai vismaz kaut kur būtu manis vairāk, kaut mazliet vairāk manis. Es gribētu, lai kāds par mani, par mums parūpējas. Es esmu ļoti nogurusi.

	2014.02.13  00.12 Lai cik briesmīgi būtu man toreiz gājis, pirms daudzajiem nu jau 7 gadiem, kad klejoju pa Franciju.. atmiņas un sajūtas, kuras atminos vēl kā šodien.. tas laiks manā dzīvē spēj man justies atkal dzīvai, tas kaut kādā mistiskā veidā mani iedvesmo, mierina, pilda un dara laimīgu kādā pavisam mistiskā un tikai man saprotamā veidā. Man no visas sirds gribētos kādreiz izdzīvot Fanciju krustu šķērsu vēlreiz. Kaut vēl reizi vien. Taču es apzinos, ka diez vai tas vairs kādreiz notiks. Tuvākajā laikā pilnīgi noteikti nenotiks. Nu man ir vīrs un bērns, plāni par pārcelšanos uz Vāciju tuvāk patēvam. Plāni sākt nopietnas studijas. Es vairs nebūšu viena. Manī šādas sajūtas vairs nav un nespēs būt. Man tomēr ir vīrs un bērns. Un mums būs vēl. Dzīvojot Francijā, es biju viena. Bet es nebiju nelaimīgi viena. Es biju piepildīta, pašpietiekama, laimīga viena. Es nebiju nulle, es biju viena. Reizēm liekas, man bija dota iespēja mēnešiem ilgi uzkrāt sevī sajūtas, emocijas, skatus, smieklus, atmiņas un iekšēju laimi, apgūt iekšēju līdzsvaru un .. atrast sevi. Iespējams, visam atlikušajam dzīves laikam, lai būtu vietas, kurp atgriesties, lai pabūtu ar sevi. Lai atpūstos no visiem. Lai atminētos par sevi. Reizēm liekas, ka es tur nemaz neesmu bijusi. Jo vairāk pagājis laiks, jo švakāk atminos vietu nosaukumus, kas agrāk likās tik svarīgi un neaizmirstami. Piemirstas nianses un izplūst bildes. Taču sajūtas ir neiznīstamas. Plānoju vīram dāvināt ceļojumu dzimšanas dienā. Nolēmām par labu vairākiem galamērķiem, nespēdami izlemt, ko īsti vēlamies. Līdz pēdējās dienas es domāju vien par to, cik ļoti mani sirds sauc atpakaļ.. es gribu uz Franciju. Lai kur es dotos, es vienmēr gribu arī uz Franciju. Kad pārcēlso atpakaļ uz mājām, Parīzes lidostā solīju ar asarām acīs sev, ka atgriezīšos. Un solīju arī Francijai. Es nepazīstu Parīzi, bet es pazīstu Franciju. Es ne sūda vairs nesaprotu franču valodā, taču es atceros kā garšo īsta franču bagete. Es vnk zinu, kur vēlos atgriezties.

	2013.12.04  21.26 dzīve Pirms pieklājīga laika izdzēsos no Facebook. Dace mani pierunāja atjaunoties, savādāk mani nevarot dabūt īsti rokā cilvēki un tādā garā. Neredzu problēmu, kāpēc nevar izmantot epastu un telefona sakarus, bet ok. Tā nu es atjaunojos. Esmu atjaunojusies kopš vakar vakara. Šodien parādījās brīdis laika un es pačekoju, kas jauns cilvēkiem, kuri pēdējo gadu laikā bijuši man interesanti un tuvāki nekā vairums. Tā nu es atcerējos, kāpēc es izdzēsos. Un nāksies vien piekrist manai ārstei, kura šodien paziņoja, ka es esmu ļoti emocionāls cilvēks. (pašai gan tā nekad nebija licies) Sirds sadeg neparasti, kā teiktu Lauris Reiniks. Es nespēju un iespējams nekad nespēšu samierināties un pieņemt, cik ātri cilvēki aizmirst viens par otru. Cik ātri viņi spēj adaptēties bez kāda, aizpildod tukšo vietu ar citiem cilvēkiem, paziņām, smiekliem, jokiem, piedzīvojumiem, atmiņām, utml. Man sāp sirds par to, cik daudz mirkļu zaudēts, cik daudz iespējamo atmiņu upurēts un.. cik daudz man mēdz šie cilvēki pietrūkt. Katrs atsevišķi, visi kopā un reizē tomēr neviens no viņiem. Pretrunīgi, pretrunīgi, pretrunīgi?! Redzi- lai cik ļoti man viņi pietrūktu un lai cik ļoti es gribētu viņus sev, es apzinos, ka tas nav iespējams. Nav iespējams vienlaicīgi saglabāt visus šos cilvēkus manā dzīvē. Man nav tik daudz laika, spēka, iespēju. Katrs šis cilvēks pieder citai interešu grupai, katrs savam dzīves laikam/ periodam. Tas, ka viņi šobrīd vairs nav mana ikdiena, ir manis pašas izvēle. Un ne jau šīs izvēles vienmēr nākušas viegli. Ir bijis ļoti grūti upurēt draudzības, kontaktus, iespējas utt., lai šobrīd atrastos tur, kur esmu, kā arī lai panāktu to, kas ar mani līdz šim jau ir paspējis notikt. Esmu puslīdz atguvusi ceļu, kuru nozaudēju. Kuru katru mirkli kļūšu par mammu. Esmu sieva. Pēc dzemdībām atgūšu arī savu vizuālo pievilcību. Esmu iekļauta ārstniecības personu reģistrā. Apsveru domas par šī papīra izmantošanu. Ir radusies versija par nākotni- pārvākties. Lai cik grūti un drūmi reizēm man liktos, ka dzīve kļuvusi. Lai cik vientuļa šī dzīve man reizēm liktos.. es turpinu sev atgādināt, ka ilgtermiņā šis viss reiz būs bijis tā vērts. Katrs upuris būs bijis tā vērts. Man ir ģimene, kura paplašinās. Manis pašas ģimene. Lai arī ne visas dienas ir zeltā un saulē ievīstītas, es zinu, ka ilgtermiņā mums viss izdodas un izdosies. Un lai arī kā šobrīd būtu bail tā pavisam pilnīgi un nopietni pieņemt domu par pārvākšanos tālu prom no ierastā.. es zinu, ka tā ir daudzveidīga un visai potenciāla iespēja- izaugsmei, darbiem, ienākumiem, bērniem, mūsu suņukam, mūsu nākotnei, mūsu sadzīvei, draugu loka retināšanai un beidzot ģimenes draugu iegūšanai. Es ticu, ka mums viss izdodas un izdosies. Es stāvu ar abām kājām uz zemes, kā vēl nekad. Lai arī, cik ļoti man pietrūktu visdažādāko lietu un cilvēku, es ticu un zinu, ka katrs liktais upuris nobruģē pamatotu un stabilu ceļu uz manu, mūsu laimi, saticību, veselību un pārticību. Es vnk gribu ticēt, ka tas tā ir. Ļauj man ticēt, ka mums viss izdodas! Man nekā cita vairs šai pasaulē nav.

	2013.11.11  00.40 Pēdējās grūtniecības dienas ir kā atgriešanās tīņu vecumā. Viss un visi Tevi sāpina, viss aizskar, Tu nespēj kontrolēt visas situācijas un tas Tevi dzen izmisumā, Tu mēdz apraudāties un no tā paliek vieglāk, nāk miegs, Tu esi nepacietīgs un nervozs, noguris, pastiprinātāk svīsti. Es esmu viena no tiem cilvēkiem, kuriem ir kauns par savu ģimeni. Lai cik tas drausmīgi, nežēlīgi utml neizklausītos, esmu pietiekami drosmīga atzīties. Viens no galvenajiem iemesliem šādām sajūtām ir nemitīgā otra graušana, psihoemocionāla ievainošana, tirzāšana un noniecināšana, neiejūtība, bezlīdzjūtība, vienaldzība un izsmiekli neveiksmēs un vājajās vietās, brīžos. Manos spēkos nav to mainīt un nav jēgas arī par to runāt. Es tikai no visas sirds ceru, ka manis pašas ģimenē kas tāds nedzims. Es no sirds ceru, ka manis pašas ģimene būs pretstats šim, iepriekš minētajam. Dievs dod izturību!

	2013.10.11  13.05 Es gribu norunāt tikšanos ar psihoterapeiti, jo. Jo manī ir sakrājušās pārāk daudz iekšējās lietas, caurumi, nesaprašanas un gļēvulības. UN tās manāmi sāk žņaugt aizvien spēcīgāk un spēcīgāk. Laikam ejot e sapjaušu aizvien vairāk lietu, kuras traucē man dzīvot. Esmu pārāk piekasīga apkārtējiem, lūdzot no viņiem gandŗiz neiespējamo- tīrību, kārtību, organizētību, prāta skaidrību, izlēmību, stabilitāti. Man apkārt esošie cilvēki nav spējīgi uz tādām lietām. Esmu pārāk piekasīga tāpēc, ka kārtība, tīrība, skaidrība, noteiktība, organizētība, izlēmība un stabilitāte dara mani mierīgāku, tas liek man just lielāku kontroli pār savu dzīvi. Man apkārt nepieciešama kārtība, kontrole. Taču vienīgais, ar ko man ikdienā nākas saskarties ir vispārējs haoss. Tas dzen izmisumā, rada mani bezpalīdzību un pūdē mani. Un tā kā esmu grūtniece, ir aizvien grūtāk ar šīm lietām tikt galā, cīnīties ar tām un ieviest kaut daļēju kārtību. Es gribu psihoterapeitei pateikt, cik ļoti es mīlu savu vīru un cik ļoti daudz viņš man nozīmē, taču.. viņš ir kā jēla ola manās rokās. Jā, viņš ir manās rokās. Lielākoties es jūtos kā viņa māte, tēvs, labākais draugs, draudzene, sieva, mājkalpotāja, skolotāja. Protams, ja man tas nepatiktu, es nebūtu ar viņu kopā. Bet mīlestība ir spēcīgāka par visu un es esmu ar šo cilvēku kopā. Esmu nogurusi no atbalsta sniegšanas citiem. Esmu pārgurusi no nemitīgiem pūliņiem iedrošināt un barot ar spēcinošām motivācijām citus. Ikdienā, katru dienu, visur sastopos ar cilvēku vienaldzību un neieinteresētību manī, manās lietās un darbībās. Ja kāds pajautā kaut ko par mani, tad ir pilnīgi un skaidri redzama tikai pieklājības un virspusēja interese. Patiesībā cilvēkiem ir vienalga kā man iet, kas es esmu un kāpēc. Patiesībā, jo vairāk es saskaros ar sevi un pavadu laiku vientulībā.. man nākas secināt, ka visus šos gadus, ko esmu pavadījusi atgrūzdama studijas, to pieredzi un praksi, ko esmu veikusi.. , patiesībā, es visu to laiku baidījos. Es paniski baidījos atvērt savu muti un ko teikt. Vienīgais, ko es darīju, es tēloju muļķi. Es biju tas kauna traips, kurš vienmeŗ kavē, kurš nekad neko nezina, kuram nekad nav bijis laiks, kurš vienmeŗ ir tusējis nevis mācījies, kurš vienmēr nav izgulējies un neko nav dzirdējis, kurš neko nemāk un grib ātrāk prom, kurš vienmēr steidzas no maiņas pēc iespējas ātrāk mājās.. Kāpēc? Tāpēc, ka man ir paniskas bailes būt labākais nekā es sevi sniedzu cilvēkiem. Man ir paniskas bailes būt labākai. Es negribu būt pirmā un labākā, es nezinu kā tas ir, jo man ir bail no tā. Man riebjas tā uzmanība, man riebjas vērtēšana, man riebjas cilvēku skatieni un skaudība. Es paniski baidos no cilvēku skaudības un ļaunuma, ko tie izgāž, kad kāds cits ir labāks, veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks.. man riebjas konkurence, jo es vienmēr paeju malā. Es vienmēr jūtos mazāk pelnījusi to visu, ko es varētu sasniegt. Es baidos darīt lietas viena pati. Es baidos riskēt, jo tas var izdoties un uzturēt šo uzvaras atbildību ir smagāka nasta nekā uzvara un sasniegumi. Dodoties praksē es dabiski darīju lietas, es stresa situācijā rīkojos automātiski, nekontrolējot sevi. Tas viss nāca no manis, kaut kur no manas zemapziņas. Es vēlētos būt ārsts un lai cilvēki mani ciena, lai tie ņem vērā manus padomus un uztver manus vārdus un lēmumus nopietni. Līdz šim man bija licies, ka mana jušana līdzi ikvienam pacientam, ir nožēlojama un mīkstčaulīga, ka tāds ārsts nevienam nav vajadzīgs un tāds ārsts ir pilnīgs sūdbambulis. Man likās, ka labāk es necentīšos ne maz un saglabāšu savu iespaidu par sevi, ka esmu pilnīga lūzere, pilnīga daune. Bet.. es vineīgā aizgāju mācīties medicīnu tāpēc, ka tas bija kas tāds, ko es nekad nebiju mācījusies skolā. Tā bija joma, ko es pārzināju tikai ģimenes locekļu līmenī. Manā ģimenē ir vairāki medicīnas pārstāvji. Un esot darbā vairākkārtīgi piedzīvoju dejavu. To ir grūti izskaidrot, taču.. kad es pirmo reizi ieraudzīju savas rokas stresa situācijā, es uz mirkli noticēju, ka esmu radīta tam visam. Citi zaudē prātu, krīt panikā. Es.. kļūstu par rīcību. Rīcību, ko diez vai es spētu tik adekvāti un produktīvi izlemt un izdarīt, ja situācija būtu vnk tāpat vien. Gluži tāpat kā kalnos, kad vēl neviens nebija paspējis attapties un nebija paspējis sākt palīdzēt, kad es jau biju nometusies uz ceļiem un glābu patēva dzīvību, lai viņa mugurkauls netiktu samalts miltos. Es atapos tikai pēc tam, kad viss jau bija rimies un iestājies miers. Apkārtējie bija šokēti par reakcijas un rīcības ātrumu. Es tagad neglaudu sev pleciņu, tas mani biedē. Šī situācija bija viena no tādām, kuras mani biedē. Es nezinu, no kurienes tas man nāk. Un jo vairāk esmu pēdējos mēnešos saskārusies ar mums pieejamo medicīnu, jo vairāk man gribas iesaistītites un parūpēties par šiem nabaga cilvēkiem, kuri pakļauti komplikācijām, palielinātam riskam saslimt ar vēl citām nelaimēm utml., ārstu vienaldzības un nolaidības dēļ, nespējas sastrādāties un organizēt, nest savu atbildību. Es zinu, ka ir viegli runāt un darīt ir kas pavisam cits. Taču man brīžiem liekas, ka varbūt tomēr man būtu jāmēģina, lai arī cik biedējoši tas varētu likties. Lai arī cik grūts ceļs tas varētu būt. Ceļs bez atbalsta, bez motivējošiem stimuliem no apkārtējiem, bez .. redzi, dzīve man ir tikai viena un viņa ir ļoti īsa. Kamēr es veltītu laiku citiem un šiem cēliem mērķiem, es pazaudētu savu ģimeni, nokavētu kā izaug mani bērni un nepamanītu, kā vīrs mīcās ar citām. Medicīna ir paredzēta tikai fanātiķiem. Un fanātisms prasa no cilvēka daudz. Tas prasa laiku, interesi, koncentrēšanos, darbu, spēku.. dzīvi. Protams, lai būtu labs mediķis, tad Tev nepieciešams fanātisms. Un tomēr, es gribētu mēģināt, bet nav ticības, ka man tas izdotos. Jo man ir bail būt labākai. Un es negribu būt viena.

	2013.10.05  20.01 Es gribēju kaut ko uzrakstīt, bet.. aizmirsu pilnīgi visu, ko gribēju uzrakstīt. Man ir tik daudz ko rakstīt, bet nekas netiek no manis ārā. Esmu kļuvusi nosvērtāka, noslēgtāka. Nesen skatījos bildes, kurās esmu redzama pirms 5 gadiem. Zini, man palika pretīgi. Es nespēju tās skatīties. Es to cilvēku nepazīstu. Nesen atradu kādu pierakstu blociņu, kuru biju rakstījusi kā dienasgrāmatu, laikā, kad es biju apmaldījusies, kad man bija salauzta sirds un es nespēju tam tikt pāri. Murgi, kuri plosīja manu dvēseli un varoja manu morāli, personību, iztukšoja jebkādas pieļaujamības. Es nespēju to palasīt. Man bija pretīgi to lasīt. Es to cilvēku nepazīstu. Es to cilvēku nesaprotu un man tas cilvēks ir pretīgs. Lasot tās pāris rindas, kuras paspēju, parskrienot tam pāri, sirds sažņaudzās neskaitāmas reizes. Es biju aizmirsusi, cik ļoti es biju sāpināta, cik ļoti man sāpēja sirds un cik vientuļa es biju. No visas sirds es nevienam nenovēlētu kļūt tik vientuļam, tukšam, pazudušam cilvēkam, kāds cilvēks biju kļuvusi es. Īsti tā arī neesmu sapratusi, kas manā dzīvē bija pēdējais piliens, kas lika man apstāties, pārkāpt savam līķim, mainīt VISU. Es gribētu no sirds pateikties savam sargenģelim par skaidro redzi, kas palīdzēja ..saskatīt, ka es tomēr mīlu un ne mirkli neesmu pārstājusi mīlēt cilvēku, kurš mani tik ļoti sāpinājis. Lai arī es nezinu vai es vēlreiz ietu ceļu, kuru ejam, ja es spētu atgriezties pagātnē un izdzīvot visu vēlreiz. Es nezinu vai es šo cilvēku izvēlētos vēlreiz, jo.. mīlēt tik ļoti, ka sāp ir grūtākā nasta dzīvē. Kad Tu mīli cilvēku vairāk par sevi, vairāk par dzīves vērtībām. Kad Tu spēj piedot cilvēkam pilnīgi visu, pat ja nespēj un nespēsi aizmirst pāri darījumus, kuru dēļ Tu vēlaizvien mēdz vienatnē raudāt. Bet par spīti visam tik un tā Tu esi tas, kuram nemitīgi ir jāpielāgojas, kuram nemitīgi ir jākopj un jārūpējas par šo cilvēku. Viņš ir visneprognozējamākais , visstūrgalvīgākais, agresīvākais, nesavaldīgākais, psihopātiskākais, vienaldzīgākais, tomēr dziļākais, sirsnīgākais un visas pasaules, tikai ne mans cilvēks. Lai arī viņš Tev ir blakus, vienmēr ir sajūta, ka viņa šeit nav. Ka viņš vinemeŗ ir kur citur. Un mīlēt šo cilvēku ir vissmagākā nasta. Cilvēku, kuram it kā nav vienalga, taču visas viņa rīcības rāda, ka viņam ir vienalga. Mīlēt cilvēku, kurš solījis Tev pasauli un .. Tu jau gadiem naivi ceri, ka kādu dienu viss būs tieši tā, kā Jūs reiz sapņojāt. Kaut gan vienīgais, ko Tu ikdienā jūti, ir acīmredzama aizmāršība par sapņiem, cerībām un solījumiem, kas reiz doti. Bet Tu turpini ticēt un paļauties, ka šis tomēr kādu dienu izvērtīsies par laimīgāko stāstu, kādu esi reiz dzirdējis. Mīlēt šo cilvēku ir smagākā nasta, kādu cilvēkam iespējams uzkraut. Reizēm tas liekas kā lāsts. Mīlēt cilvēku, kurš rada Tev sajūtu, ka jeb kurā brīdīv viņš var no Tevis aiziet. Neskatoties uz to, ka esat precējušies. Neskatoties uz to, ka jums ir bērns. Mīlēt cilvēku, kurš neteiks- es mīlu Tevi mūžīgi; es būšu ar Tevi līdz sirmam vecumam; kā arī jebkurus citus komplimentus, nākotnes apcerējumus utml. Vienīgais par ko tiek domāts, ir šodiena, rītdiena, varbūt parītdiena. Un diez vai šajos plānos būsi ierēķināts arī Tu. Mīlēt cilvēku, kuram nav intereses pavadīt ar Tevi kopā laiku, kurš negrib nākt mājās, kurš negrib doties ārpus mājas kopā ar Tevi, kurš nevēlas Tevi vest savā draugu kompānijā, pasēdēšanās.. mīlēt cilvēku, kuram nav laika Tev. Mīlēt cilvēku, kuram nekas un nekad nav labi, nekur viņam nav labi. Mīlēt cilvēku, kuram ir tik augstas prasības, ka tās nebūtu loģiski būt izpildāmas, paliekot kopā ar viņu. Prasības, kas tiek uzstādītas neatbilstoši paša cilvēka līmenim, stāvoklim. Katram savs krusts nesams.

	2013.07.17  09.54 šorīt, nejauši, internetā pamanīju kādu ziņojumu, kurā izlasīju, ka kāda meitene ir mirusi. pirms vairākiem mēnešiem sāku šai meitenei "sekot" instagramā- nezinu kāpēc. Viņai bija vēzis, viņa apmeklēja ķīmijterapijas. Daudz postoja. Ievietoja video youtube. Visas bildes, kuras tika lādētas instagramā bija pozitīvas, iedvesmojošas, mīļas utml- kā jau mazai meitenei. Biju pamanījusi ļoti negatīvos komentārus viņas bildēm. Tik daudz naida no cilvēkiem. Nezinu kāpēc, bet tas vienmēr mani kaut kādā veidā aizskāra un sāpināja. Bet šorīt, kad ieraudžiju ziņu, ka viņa ir mirusi.. egoistiski, bet tas mani šokēja un sāpināja. Parakņājos pa internetu un uzzināju, ka viņa ir bijusi populāra un iedvesmojusi daudzus cilvēkus, ka viņa ir bijusi uz žurnāla vāka un piedalījusies Ellenas šovā. Es meiteni nepazīstu un viņa pat nenojauta par manu eksistenci, taču.. man tiešām ļoti žēl un skumji, ka viņas vairs nav. ----------------------- Pirmdien biju pie kardiologa. Kā jau grūtniecēm ierasts- nepieciešams kardiologa slēdziens par veselības stāvokli. Pirms 1,5 nedēļas biju pie savas ginekoloģes un mans asinsspiediens bija tik zems kā teju nekad tāds nav bijis. Biju ļoti priecīga un jau pieņēmu, ka ar mani beidzot viss ir lieliski un varu dzīvot kā cilvēks. Taču pirmdien tomēr izrādījās, ka mans spiediens ir atkal augšā un man tika uzstādīta diagnoze- hipertensija. Bļaģ. Negribēju pievērst uzmanību savai pamšanai, reiboņiem, galvassāpēm, plaukstu svīšanai, nelabumam, nogurumam utml. Nu.. un tas, protams, pastiprina manu risku saslimt ar diabētu- esmu grūtniece, paaugstināts assinsspiediens, ģimenes anamnēzē diabēts visās paaudzēs, un tādā garā. Zini, reizēm riebjas. Vnk tā riebjas visa šitā vārgulība! Kāpēc es kaut reizi dzīvē nevaru būt vesels, normāls cilvēks?! Tagad man ir jāievēro stingra bezsāls diēta, pēc iespējas maz tauku un cukura. Respektīvi- varu ēst dārzeņus, pākšaugus, rupjmaizi. Šodien pastāstu šo ziņu- par savu veselību- kolēģei. Viņas reakcija ir tāda, ka tas viss esot bulšits un visas slimības esot galvā, jo viņa grūtniecības laikā esot jutusies lieliski un viņai nekas nav kaitējis, ne asinsspiediens bijis augsts, nedz pampusi, nekas nav kaitējis. Un tāpēc man nekas nekaišot un .. bez maz- es tēloju, simulēju. Un man nevajagot pievērst tam uzmanību, jo ārsti esot stulbi un paši neko nesaprotot. Ka man nekas nekaiš. Un... njā.. esmu jau pieradusi, ka man neviens netic, ka visiem vienmēr liekas, ka es simulēju, bet man tas ir apnicis un es no tā esmu nogurusi. Kāpēc cilvēki vienmēr domā, ka es simulēju? viņiem tik tiešām liekas, ka, ja es būtu vesela, es tēlotu, ka esmu slima?? Kuram gan tas ir vajadzīgs?! Ja es būtu vesela un justos labi, es netēlotu, ka esmu slima. wtf!!!??? Ja mana veselība būtu kaut uz pusi kā rutkam, es priecātos un visiem lielītos, cik vesela esmu un cik man daudz spēka, cik daudz varu padarīt un cik pilnvērtīgi varu ēst, un skriet un lēkt un .. nu kkāds murgs. Reizēm sāk likties, ka cilvēkiem skauž, ka man ir veselības problēmas. Stulbie, slimie cilvēki. Man visi tie pārgudrie pidarasi jau naturāli zajebaļi, bļaģ. Morālie kropļi.

	2013.06.27  09.42 Čau. Es zinu, ka tā nedrīkst domāt un kur nu vēl runāt, bet.. skatoties spogulī es redzu tikai taukos slīdošu vali. Ritīgu nilzirgu. Begemotu. Un vienīgais par ko es spēju tad domāt, kā pēc grūtniecības es tievēšu un būšu tik skaista, kā līdz šim vēl neesmu bijusi, kā pucēšos un mālēšos, kā grozīšu dupsi un smiešos, smaidīšu, ka man vairs nebūs nelaba dūša, nogurums, pietūkušas kājas vai sāpoši sāni, mugura, ka varēšu braukt ar riteni un gulēt uz muguras un vēdera. Atceros, kā Dace man katru dienu mēdza teikt, ka viņa ir resna un pretīga, taču es viņai vienmēr mierīgā tonī atbildēju, ka viņa nav resna, bet gan gaida bērniņu un drīz vien viņa atkal varēs ieturēt diētas un visu pārējo. Tas it kā viņai līdzēja. Un arī pēc bērna pie dzimšanas, kad viņa dienu no dienas izteica piezīmes par to, cik pretīgi viņa izskatās, es vinemēr viņai atgādināju, ka nepieciešams tikai mazliet vairāk pacietības un pašpalīdzības, lai no tā visa atbrīvotos un drīz jau viņa atgūs vēlamo izskatu un aprises. Arī tas viņai it kā palīdzējis. Un kad es pati esmu viņas vietā, es sāku saprast, cik tas liek justies lielai, neiekārojamai un vēl visādi. Noteikti ir jābūt līdzās kādam, kurš atgādina, ka gaidi bērniņu un esi skaista.

	2013.06.20  12.27 Tas brīdis dzīvē, kad.. pēc ilgstoša Skype lietošanas pārtraukuma Tu esi atsācis to lietot, jo mūžību nesatikts cilvēks ir pārvācies uz Ķīnu un mistiskā kārtā jūs atkal esat sadraudzējušies un regulāri čatojat. Kamēr viņam ir vakars, Tev ir darba diena. Mūsu dzīves pilnībā vairs nav pat tuvu viena otrai un kad viņš būs LV, jūs pat negrasāties satikties. Taču tā sajūta, kad viņš dodas vakariņās, bet Tev lūdz būt vēlāk tiešsaistē, lai pačatotu.. tā ir laba sajūta. Protams, ne jau tā vnk kāds, vienalga kāds Tev lūdz ar viņu sazināties vēlāk. Protams, mēs neesam vnk tāli vai vnk tuvi paziņas. Mēs vispār neesam viens otram, patiesībā bijuši kaut kas. Tā vismaz būtu bijis jābūt. Kad "mani izņēma no skolas", nākamajā dienā viņš bija manā vietā. Skolas soli bija uz skaitu, uz galviņām. Es- īsa auguma, blondīne, klauns- tiku nomainīta pret-gara auguma, blondīni,klaunu. Mēs netišām iepazināmies. 9.klases izlaidumā, kuru es svinēju nevis ar savas jaunās skolas klasesbiedriem, bet ar "vecajiem", mēs iepazināmies vēlreiz. Kaut kā mēs sadraudzējāmies, pilnībā mistiski, jo viņš likās perfekts. Kādu dienu, kādas kārtējās/ ierastās tikšanās laikā, es viņu brutāli atšuvu. Par ko viņš bija šokā. Es biju satikusi kādu puisi un mēs bijām nolēmuši būt pāris. Viņš to ļoti augstu vērtēja. Pēc neilga laika arī viņš satika kādu meiteni un izveidoja attiecības. Nu es emsu precējusies ar satikto puisi un Viņš ir saderinājies ar satikto meiteni. Bet.. mistiskā kārtā, mēs tik lieliski saprotamies pēc daudziem klusēšanas un tāluma gadiem. Un tas ir tik sirsnīgi. Mēs it kā esam draugi, bet tajā pašā laikā.. mūsu otrās pusītes nezina par mūsu saraksti un mēs diži arī ar to nedalamies.

	2013.06.14  09.22 vakar satiku čali, kuru nebiju satikusi veselu mūžibu. Biju pārsteigta, ka viņš mani vispār atpazina. Parunājām. Uzvedos un jutos neadekvāti, jo biju pārgurusi pēc darba. Viņš bija šokā, ka esmu aprecējusies un gaidu bērnu, ka strādāju Stradiņos. Es nezinu, ko tie dauņi runājuši par mani, bet vienīgais, ko nākas secināt, ka neko labu. It kā jau man ir pie dirsas, bet tajā pašā laikā, es atbildu ar neadekvātu uzvedību, vārdiem, reakcijām. Pēc tam to pārdzīvojot. Vispār, pēdējā laikā es visu šausmīgi pārdzīvoju, ātri par visu apvainojos, ātri aizmirstu, apjūku, nogurstu, mocos ar visu.. es gribu mājās. gludināt veļu, plēst guļamistabā nost tapetes, gatavot Frīdai ņammu, tīrīt māju. Un vienmēr visi ir šokā, vinemēr neviens netic, ka man patīk un es to daru ar baudu.

	2013.06.13  12.31 atkal jau Zini, nedrīkst jau tā teikt, bet.. vakar bijām kleitas meklējumos (nepieciešama kleita izlaidumam). Vīrs bija pilnībā pārņemts ar meklējumiem, ko pašam vilkt mugurā ikvienā dzīves situācijā. Tas mani diez gan kaitināja, jo.. it viss, ko es uzvilku, man izskatijās pretīgi. Es saprotu, ka es tuvākajā laikā vairs nebūšu 32 izmērs, bet.. tā sajūta, kad Tu 34 izskaties pēc sardeles un Tev vajadzīgs 36.. tā sajūta ir visai neomulīga. Viss jau būtu kārtībā. Normālas sievietes par to pasmejas. Vnk, saproti, es esmu bijusi resna un es esmu bijusi slimi tieva, tik tieva, ka mani piemeklē neregulāras anorektiķu krītamās lēkmes. Un nu, kad esmu palikusi stāvoklī, manai psihei ir jāpieradinās un jāsaprot, ka ir jāēd un ir labi jāēd un bieži jāēd, ka apaļumi ir normāli un tiem tur ir jābūt. Bet pēc vakardienas, diemžēl ir sjaūta, ka teju sāku zemapziņā skaitīt dienas, līdz es atkal varēšu ļauties neēšanai, badam, diētām, sportam, utml. Kad stājos grūtnieču uzskaitē, ārstam teicu, ka man ir ēšanas traucējumi, kaut gan pēdējā laikā cenšos turēties normāla svara robežās. Man liekas, ka ārsts to neuztvēra nopietni, jo mans svars bija normāls. Protams, es cenšos ēst un zinu, ka tas ir vajadzīgs, bet man ir bail, ka es varu sākt aizmirst, ka ir jāpaēd. Jo.. kad es darbā eju uz ēdnīcu, es neeju tāpēc, ka esmu izsalkusi. Es eju tāpēc, ka man ir jāiet ēst pusdienas, jo bērnam vajag no kā augt un attīstīties. gluži tāpat kā pirms grūtniecības iestāšanās, es sāku biežāk ēst, ēdu augļus, īpaši banānus, dzēru šokolādes pienu, centos izgulēties, atpūsties. Pēdējo reizi, kad biju pie ārstes, man nācās nosvērties. Viņa nezināja, ka pirms 2 nedēļām biju bijusi pie ģimenes ārstes un viņa lika man nosvērties un es zināju, cik es sveru. Bet nu.. es biju nevis pieņēmusies svarā, kas būtu tikai normāli, bet es biju zaudējusi svaru. Un izskaidrojums nav meklējams tajā, ka tas bijis no vemšanām, caurejas vai vēl kā tāda- es neesmu no vēmējām un pļūtītājām (ja neskaita bulīmiju, bet no tās pagaidām cenšos atturēties). Un redzot nevis svara kāpumu, bet zudumu, mazliet apjuku. Protams, es neminēju to ārstei un viņa arī neko neteica, jo viņai likās, ka viss ir normāli un esmu tikai mazliet pieņēmusies, kopš pēdējās vizītes pie viņas. Šis viss pilnīgi noteikti izklausās slimi un stulbi. Bet cilvēki, kuri ar šāda rakstura problēmām nav saskārušies un diez vai saskarsies uz savas ādas, viņi nekad nesapratīs, kā, piemēram, iespējams aizmirst paēst vai kā iespējams dienām neēst, utml. Bet, ja Tu esi bijis resns un sev pretīgs, tad mēdz notikt saslimšana ar ēšanas traucējumiem, kas, protams, ir " slimība galvā". Un no šīs slimības nav iespējams tā īsti izārstēties visas dzīves garumā, lai arī kā Tev šķiet, ka esi vesels un dzīvespriecīgs- jebkurā brīdī Tu spogulī atkal vari ieraudzīt to briesmoni, no kura Tu vēlies izbēgt. Un es zinu, ka tas izklausās drausmīgi, bet.. nekas negaršo tik labi, kā jūtas tievie. Un ēšanas traucējumi nenozīmē cilvēka vājumu un apetītes zudumu, tieši otrādi, par ēdienu tiek domāts nemitīgi un izjusta bada sajūta, taču spēja sevi savaldīt un audzināt raksturu. Kā arī ēšanas traucējumu slimības nav saistītas tikai un vineīgi ar neēšanu vai pārēšanos. Bieži vien tiek nodarbināts organisms dažādās sporta aktivitātēs, agrāk gāja uz fitnesiem, tagad skrien. Es sāku savas pirmās ekstrēmās notievēšanas pārvērtības ar to, ka es sāku vēlos vakaros staigāt, tā it kā es šausmīgi kkur steigtos apmēram 7-9km garumā, katru vakaru, pa tumsu. Es ņēmu līdzi cigaretes un izpīpēju apmēram 2, kas likās palīdzam. Neklausoties mūziku austiņās, klausoties kā dauzās mana sirds un jūtot, kā es svīstu kā cūka. Spīdzinot sevi es guvu baudu. Sāku aizvien mazāk un retāk ēst. 2 nedēļu laikā es piepeši zudēju 5kg un manas krūtis sāka pazust, izgaist. Tas bija 12.klases pavasaris. Mans tā laika draudziņš sāka zaudēt pret mani simpātijas, jo viņš dievina lielus dibenus un apaļumus. Kopš laika, kad es sāku izjust un pamanīt spogulī savas pārvērtības, es automātiski kļuvu laimīgāka, dzīvespriecīgāka, pašpārliecinātāka. Un sagāju kopā ar savu nu jau vīru, kurš tobrīd vēl trenējās vieglatlētikā un bija muskuļu kamols, kas mani motivēja vēl jo pamatīgāk. Sāku studēt un studiju stress aizvietoja vakaru garās ātrpastaigas, toties ar mīļoto ļoti daudz pastaigājāmies, tālus gabalus, devāmies piknikos utml. Es maz atceros to trakāko laiku, taču, kad es svēru 45kg, pat manas kursabiedrenes vairs neslēpa sašutumu. Es sāku iepirkties bērnu apģērbu nodaļās. Es varēju vērot savu vēderu un manīt izspiedušās zarnas. Kādu dienu tas mani sabiedēja, mans tievums un situācija, jo es atcerējos, ka nebiju ēdusi 3 dienas, jo pilnībā par to aizmirsu un.. es nevarēju apēst siermaizi, jo man jau no pirmajiem kumosiem metās slikta dūša un vemšanas reflekss. Mani pārņēma panika. Pamazām pieņēmos svarā līdz 47kg, tad ar sirdssāpēm ļāvu sev pieņemties līdz 48kg. Izskatījos lieliski. Kļuvu par olšūnu donoru, špricēju sev vēderā hormonus. Vasaru nostrādāju par viesmīli, sačakarēju sirdi, dzēru, pieņēmos līdz 50kg. Puiši bija kā traki manis dēļ, tā vēl nekad nebija bijis un es jutos kā 7.debesīs. Bet hormoni injekcijas mani uzpūta aizvien lielāku, es biju uzblīdusi. mans svars uzkāpa līdz 59kg un mani atkal pārņēma panika. Un es sāku atkal šo cīņu no jauna. Un nu jau es zināju, kā tas darāms, man bija tikai jārada iekšējs spēks un izturība. Laikam ejot, esmu piedzīvojusi neskaitāmus svara zudumus un svara pieaugumus. Tik daudziem tas leikas stulbi, nevajadzīgi, nožēlojami. Bet ir cilvēki, kuri nevar ēst, ko vēlas un būt tievi un skaisti. Un ar sportu un veselīgu uzturu ne visiem ir iespējams būt tieviem un skaistiem.

	2013.06.10  15.13 Ja es būtu palikusi ar Ronaldu, es būtu nonarkojusies un nodzērusies. Bet.. man pietrūkst viņa. Ronalds ir bijis labākais un tuvākais draugs, kāds man jebkad bijis. Protams, Dace neskaitās, jo viņa man ir vairāk kā draugs, viņa ir kā ģimenes loceklis. Zināju, ka lielu lomu manu dzīves pārmaiņu iespējamībā spēlē Ronalda klatbūtne manā dzīvē. Un es sapisu mūsu draudzību. Tā vnk. Ņēmu un sapisu. Un ne jau vienā dienā man tas pilnībā pretīgi izdevās. Es sapisu mūsu superīgo draudzību tā, ka man pat pašai ir pretīgi par to pat domāt, cik pretīgi es to visu darīju. Lēnām, mokoši un kretīniski, pretīgi. Skumjākais ir tas, ka mūsu draudzība ir sadirsta tādā līmenī, ka viņu nav iespējams reanimēt. Un man pietrūkst Ronalda. Kāpēc?- tāpēc, ka viņam ir izsmalcināta humora izjūta. Tāpēc, ka viņš man palīdzētu, ja tas būtu nepieciešams. Tāpēc, ka es varu viņam uzticēties. Tāpēc, ka viņam ir laba sirds. Tāpēc, ka viņš ir smieklīgs. Tāpēc, ka.. viņš ir Ronalds un viņš ir superīgs un mīļš cilvēks. Bet esmu sadirsusi mūsu draudzību un sāpinājusi viņu. Un man ir jāļauj viņam būt laimīgam bez manis. Un tā viņam ir daudz labāk. Un es zinu, ka viņš pat nemana manis neesamību līdzās vairs, ka viņam manis nepietrūkst un viņš pēc manis neilgojas. Un es zinu, ka viņam nav laika, vēlēšanās un intereses. Viņš man neraksta, nezvana, neliekas ne zinis. Es reizēm viņam aizrakstu, piezvanu. Vienmēr liekas, ka uzbāžos. Es cenšos viņu likt mierā, bet reizēm manas mokas no nezināšanas kā viņam iet.. mani padara tik vāju un nožēlojamu, ka es atkal viņa piplijos ar pastiprinātu interesi un alkām pēc viņa humora, pozitīvisma un uzmanības. Mēs bijām labākie draugi. Mēs bijām nešķirami. Teju visi domāja, ka esam pāris. Neviens neticēja, ka man ir ilggadējs puisis, jo neviens viņu nekad neredzēja. Es visur un vienmēr biju ar Ronaldu. Mēs bijām kā salīmēti, vienmēr smējāmies, dejojām, dzērām, narkojāmies, braucām uz pasākumiem, gājām uz tirgu pēc ballītēm. Mēs neesam bijuši pie otra ciemos, bet zinām, kur apmēram otrs dzīvo.. es varētu turpināt bezgalīgi un tas nepalīdz, ne kripatiņu nekļūst vieglāk. Ne kripatiņu ilgas nerimstas. Nu vot tā. Es jau apbimbājos. Forši. Man pietrūkst Ronalda pozitīvisms un smiekli par ikvienu bēdu. Ar viņu dzīve liekas vienkāršaka un laimīgāka. Bet es apzinos, ka ar viņu turpinot draudzību es būtu nodzērusies, nonarkojusies un.. nez, vai es vispār vēl būtu dzīva?! Kā arī draudzība vairs nebūtu tādā kvalitātē, kā tā bija pirmo pusotru gadu. Martā es aizbraucu viņam līdzi uz kādu pasākumu. Mēs jau nebijām tikušies mūžību un mūsu draudzība jau bija pajukusi labu laiku. Mēs iedzērām, mazliet panarkojāmies. Es aizbraucu viņam līdzi, jo gribēju pastāstīt, ka esmu apprecējusies. Bet es nespēju. Es to tā arī nespēju izdarīt. Un es nespēšu ar viņu satitkies tagad, kad gaidu bērnu. Es vnk to nespēju. Es negribu redzēt viņa vienaldzību un just viņa laimi, dzīvojot bez manis. Kādu laiku.. mums vēl nesatikties. Lai aizmirstas brūces un pilnībā izvēdinās narkotikas un preteklības no manas meisas un gara. Un tad, kad es būšu reanimējusies pilnībā un būšu nostājusies uz savām morāli spēcīgajām kājām ar spēcīgu balstu.. tad es ar viņu satikšos, ja viņam būs vēlēšanās. Un arī viņam tad būs vieglāk. Viņam būs citi labākie draugi, citi joki, cits humors, cits smaids un citi atbalstāmie un atbalstītāji. Viņam būs cits skatiens, kuru viņš veltīs man. Un viņš būs laimīgs.Tad arī es viņam pastāstīšu, kā man ir gājis visu šo laiku. Un viņš būs laimīgs. Viņš ir laimīgs. Es esmu laimīga, ka man bijis viņš un mūsu draudzība.

	2013.06.05  10.58 Pēc tik daudz cīņām, kuras izcīnītas, lai nonāktu tur, kur esmu tagad, lai nonāktu tuvāk saulei un .. lai izmainītu sevi pēc iespējas tālāk no tā cilvēka, kas un kāds es biju. Periodiski man nākas saskarties ar tādiem momentiem dzīvē, kas salīdiznāmi ar kociņa nodošanu tālāk nākamajam posmam. Un pirms kociņš tiek nodots un ceļš tiek turpināts, man nākas satikt cilvēkus, kuri bijuši man svarīgi, atminēties domas un sajūtas, kādas esmu pieļāvusi agrāk, ieraudzīt sevi agrāk. Un vienmēr nākas secināt, ka esmu bijusi velns. Briesmonis. Un vienmēr esmu kļuvusi mierīgāka, savaldīgāka, piezemētāka, reālistiskāka, apdomīgāka un ..stulbāka. Vakar, guļot dārzā, mēģinot saķert miegu un mieru, tā arī nevarēju tikt skaidrībā, kas ar mani noticis un kāpēc es vairs nespēju izjust gandarījumu un prieku par saviem sasniegumiem. Kāpēc es nepriecājos par to, ko esmu paveikusi, bet pārdzīvoju, ka neesmu izdarījusi to vēl labāk. Un citiem nākas mani mierināt, ka fakti paši par sevi ir lieliski.. bet man šī mierināšana nav nepieciešama, jo es tik tiešām pārdzīvoju, ka neesmu lietas padarījusi labāk.

	2013.06.05  09.14 Vade Tas rīts, kad Tu esi precējusies, gaidi bērniņu, esi beigusi augstskolu.. kad viss pamazām nostājas lieliskās sliedēs, mierā un laimē.. tas mirklis, kad Tu no rīta atver acis un pasniedzies pēc telefona, lai apskatītu, cik rāda pulkstenis.. un. .Tu esi saņēmis ziņu no cilvēka, kurš reiz Tavā dzīvē ir bijis ikdiena un fantāzijas galvenais auglis. No cilvēka, kurš Tev likās neizskaidrojami piemērots Tev un mistisk iiekārojams. Un ziņas saturs ir vienkāršs un tajā pašā laikā sarežģīts. " Man likās svarīgi Tev pateikt, ka es mīlu Tevi. Lai Tev forši. :) " Es nometu telefonu vietā, no kuras tas tika paņemts. Atgūlos. Aizmigu. Kaut kā dabiski es centos izslēgt šī notikuma reālismu. Kā gan iespējams.. kā gan tas būtu iespējams?! Pēc visiem šiem gadiem un klusēšanas. Pēc tik ilgas klusēšanas. Un sirdī tas radīja kaut kādu mistisku mieru. Biedējoši mistisku mieru. Un nevis viņa nosūtītie vārdi man, bet gan apziņa, ka viņš vēl mēdz par mani iedomāties. Ja jāsaka godīgi, tad reizēm man viņa pietrūkst. Pietrūkst doma par viņu un sajūtas. Taču. Mēs nekad neesam bijuši kopā, mēs nekad neesam bijuši. Mēs esam bijuši platoniski mīlnieki. Esam tikušies 1 reizi. Un tagad, ja ar skaidru prātu cenšas atminēt tos laikus.. nākas secināt, ka neskaitāmas reizes es atteicos ar viņu tikties, lai gan esam pavadīuši neskaitāmas naktis nomodā otra dēļ. Gan runājot pa telefonu, gan sarakstoties ar īsziņām. Es pat vairs neatceros īsti kā, kad un kāpēc iepazināmies. Bet es toreiz mācījos 9 klasē un viņš 12. Viņš ir biologs, es mediķis. Reizēm liekas, ka viņš esmu es.. tikai vīrieša veidolā. Viņam ir precīzi tādas pašas acis kā man, tādas pašas rokas, plaukstas, pirksti kā man. Apskatot viņa bildes FB, vienīgās domas un sajūtas ir vēlēšanās mesties viņam ap kaklu un kaislīgi skūpstīt, sadoties rokās, staigāties, braukt ar riteņiem, runāt, smieties, mīlēties, utml. Bet tās nav manas šī brīža personības/ cilvēka sajūta sun vēlmes. Tās ir mistiskas pagātnes un jaunības, mana dumpīgā tīņa tieksmes. Aklas, alkatīgas tieksmes pēc viņa toreiz. Grūti to izskaidrot. Es vienmēr esmu zinājusi, ka mēs nekad nebūsim kopā. Ka mums nekad nebūs nekas vairāk kā šī platoniskā, taču mistiski pārpārēm spēcīgā saikne. Ka mēs nekad nebūsim otra dzīvē un nekad viens otru īsti neiepazīsim dzīvē. Mēs esam pat dzīvojuši vienā ielā, katrs savas ielas galā, veselu gadu. Un pat ne 1 reizi tā laikā satikušies. Un es zinu, ka.. ja es būtu bijusi drosmīgāka un mēģinājusi, kaut centusies satikties vai dibināt ar viņu kādas reālas attiecības, tikšanās.. es šobrīd nebūtu kopā ar savu vīru un negaidītu no viņa bērniņu. Un es zinu, ka .. ja es būtu kaut mēģinājusi būt ar Vadi, es būtu vismaz par 72% ES un pildījusi savu dzīvi ar lietām un būtību, kāda es esmu un vienmēr esmu vēlējusies būt. Mana dzīve būtu bijusi pavisam savādāka, iespējams laimīgāka un pilnāka dažādu piedzīvojumu vērtību, dažādu izglītojošu mācību un redzētu lietu. Bet es ticu tam, ka lietas nenotiek tā pat vien. Un es ticu, ka man piemīt spēcīga intuīcija. Un es ticu, ka.. ja es esmu kopā ar savu vīru un mums būs bērniņs, tad tā tam arī bijis paredzēts būt un tas nesīs un nes man laimi, prieku un mīlestību. Tieši visu to, ko man vajag. Un es novērtēju to, ka man ir mans vīrs. Jo es viņu mīlu vairāk par visu. Un reālākas mīlestības un cilvēka manā dzīvē nav. Un es zinu, ka neriskēšu ar mīlestību, atbalstu un tuvumu, ko man sniedz vīrs. Neviens mani nemīl un nemīlēs tā, kā mani mīl mans vīrs. Un es nespēšu mīlēt nevienu tā, kā es mīlu savu vīru. Nezinu, kā tas ir iespējams un kā to paskaidrot, bet pastāv tāda mīlestība, kura ir akla, kura Tev brīžiem riebjas un krīt uz nerviem, taču Tu nespēj neko tai nodarīt un mazināt to, tā tikai nostiprinās un paplašinās. Lai arī kā Tev tas nepatiktu vai būtu jau noguris no tās. Vairāk vai mazāk šis viss liekas smieklīgi.

	2013.06.01  23.32 Visu nedēļu es biju ārstu valsts eksāmenā. Neskaitāmas reizes veicu sekmju grāmatiņā ierakstu "piešķirt ārsta grādu".. tas mani noveda pie personīgas vēlēšanās nonākt šādā eksāmenā un pieveikt to ar izcilību. Redzot to degsmi acīs ikvienam, kurš ieguvis izcilību.. es jutu sirds laimes melodijas virmojam gaisā tik spēcīgi, ka tas iedvesmoja arī mani. Šodien, kad man nākas gatavoties sava zinātniskā darba aizstāvēšanai, kura mani gaida pirmdien.. es nespēju saņemties. Kā jau vienmēr. Es vnk nespēju saņemties. Es it kā plānu galvā zinu- ko un kā stāstīt, taču man tas jāliek uz papīra un jānolemj konkrēti, ko tieši es grasos viņiem vēstīt. Bet es nespēju saņemties. Grūtniecība šim visam pa vidu mani dara jo īpaši emocionālu.. laikā, kad man jābūt jo īpaši spēcīgai un izturīgai. šodien suns, mans suns, sagrauzis māsas brilles. Viņas neuzmanības dēļ suns tika pie brillēm. Tā kā manam sunim ir 7 mēneši, viņam patīk šo to grauzt, zelēt utml. tomēr.. visi zobi vēl nav nomainījušies. Tas it kā būtu jāsaprot, ka suns mēdz šo to sagrauzt. UN .. kad manas brilles tika sagrauztas, tad tas bija nenormāli smieklīgi. Bet ok. Tas neesot normāli, tas taču neesot normāli, ka suns graužot mantas, dārgas mantas. Bļaģ! Suns nezina, ka sagrauztās mantas ir dārgas. Suns nezina, kas ir nauda un ko ar to dara. Viņš nezina naudas vērtību. Labi, nav vērts par to pat diskutēt, tas tikai dara mani traku un apjukušu, jo.. nu bļaģ.. es atvainojos! Pakustini savas smadzenes. Seko līdzi tam, kur atstāj savas mantas. Ak, jā, pareizi, es piemirsu. Ja Tu nevari aiz sevis novākt ikdienā da jeb ko citu.. ko tad es vēl gaidu, ka tiks pakustinātas smadzenes, lai pasargātu savas mantas. Khm. Tā nu es nolēmu iemidzināt savu suni. Atdot viņu nevienam nedrīkst. utt. Tas atrisinās visas sasāpējušās vietas un lietas. .. līdz mirklim, kad es ieraudzīju savu suni un .. es viņu nespēju pat atdot nevienam. Mans suns ir gudrs, attapīgs, mīļš, superīgs, utt. Un esmu tik ļoti nogurusi no nepārtrauktās cīņas ar māsu. Visu laiku viņai ir kkas par ko uz mani un vīru dusmoties, ir nepārtraukti kkāds iemesls, kāpēc mums būtu jājūtas viņai parādā un kāpēc mums būtu viņai visu laiku jāatdara ar labu.. visu laiku viņa ir cietēja, nabadziņš. visu laiku.. man ir jātīra un jākārto māja vienai vai ar vīra palīdzību. Zinu, ka tā ir sadzīvīska lieta, kuru parasti sabiedrībā neapspriež, taču, bļaģ, es atvainojos!!! Cilvēk, mīļo! Viņa nepārtraukti ved mājās cilvēkus. Nepārtraukti! Vai arī tad nav vajadzība pakustināt savu dirsu un piekopt? vai kaut reizi nokopt aiz sevis?! Vai man tik tiešām visu laiku tas ir jādara viņas vietā un ir jākaunas, ja neesmu paspējusi to izdarīt pirms viņas kārtējie draugi ierodas?! ok.. tas atkal mani padara traku un.. negribas apgalvot, ka dusmīgu, taču.. vnk traku un apjukušu, jo ar to nav vērts cīnīties, vnk nav vērts cīnīties. Esmu par to runājusi tik daudz, redzējusi, ka manis teiktais ir tā arī palicis-> atsities pret tukšu un vienaldzīgu sienu, radot sajūtu, ka runāju pati ar sevi. Pagaidām pozitīvās lietas, ar kurām spēju sevi kaut nedaudz mierināt ir tās, ka man spīd 40% algas pielikums, ka man būs bērniņš un.. ka es esmu dzīva. Vienīgais, patiesi vienīgais, ko man gribas ir satvert savu seju plaukstās un skaļi, fiziski smagi un sāļi raudāt. Par to, ka vienā brīdi Tev var būt sajūta, ka zvaigznes beidzot ir nostājušās tā, lai Tu beidzot būtu pilnībā no sirds laimīgs, bet tajā pašā brīdī šajā laimē tiek iespļauts visriebīgākais kretīnisms, par ko..patiesībā, Tu nemaz vairs nebrīnies, jo spļāvējs spļauj jau pārāk ilgi.

	2013.05.23  11.00 Labrīt! Visur, kur es eju, kkas smird. Visur kkas smird un katram ir kkāda smaka. Visas drēbes smaržo savādāk, visas lietas smaržo savādāk. Smēķu dūmi un smēķētāju elpa smird vnk pretīgi un kļūst slikti. Nevis gribas vemt, bet vnk ..pat var sākt sāpēt galva. No grūtnieču vitamīniem nagi, apmatojums un tai skaitā mati aug mērkaķa ātrumā. BET.. stāsts nav par to. Tad nu vakar diskutēju ar savu māti par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Sakarā ar skolām, augstskolām, eksāmeniem un jauniešu izvēlēm. Tā kā es ik pa laikam pasekoju līdzi medicīnas uzņemšanas prasībām, minēju tās. Uz ko es saņēmu ieteikumu- pieteikties. Redzi, viss jau būtu " zaibis", ja vien es nebūtu šo sapni jau apglabājusi Brāļu kapos (mākslineiciskās izteiksmes līdzeklis). Kāpēc? Tāpēc, ka.. tad, kad es grasījos pieteikties medicīnas studijām un kļūt par ārstu, kad manī plosījās tāda iedvesma un pārliečiba par saviem spēkiem, tad visi mani čentās atrunāt un skandināja, ka esmu pilnīga stulbene un vārgule. Un nu, kad esmu jau nolēmusi, ka šim sapnim nav lemts piepildīties šajā dzīvē, tad es jau sāku kalt plānus par kosmetoloģiju, skaistumkopšanas līdzekļu izveidu utt. vai vnk kļūt par mājsaimnieci. Neesmu varējusi aizmirst šo mātes ieteikumu, neesmu gulējusi visu nakti (ne gluži jau šīs domas dēļ, bet vairāk jau kretīniskā mēness apspīdējuma dēļ). Tas noveda līdz tam, ka es atkal sāku pieteikšanās procesu medicīnas studijām. Jo, redzi.. un ja nu man tomēr izdodas?Tagad taču es būtu spējīga to paveikt. Es vairs nelietoju narkotikas, netusēju apkārt pa pasauli un spēju saprast lietas, spēju saprast. Un ja nu šoreiz man izdotos?! Mēģināt tak es varu, vai ne? :)

	2013.05.22  13.38 Strādāju šeit 1 gadu. Aizgāju uz ēdnīcu, lai papusdienotu. Pārdevēja jautāja, vai esmu darbiniece. Atbildēju apstiprinoši. Tad lūdza identifikācijas karti. Man tādas nav. Teica, lai es tādu iegādājos, jo darbiniekiem ir atlaides. Bija jāpaēd gadu.

	2013.05.22  10.57 smieklīgi, atkal, bet fakts Atkal man par kaut ko jāsmejas. Bet, redzi, esmu veltījusi 5 gadus kādas profesijas apgūšanai. Nu, jā.. diemžēl bijis tā, ka neesmu varējusi diži rast laiku un vēlēšanos tajā visā iedziļināties, kas iespējams ir tāpēc,ka neesmu spējusi to visu tā īsti sajēgt. Ne jau tāpēc, ka man trūktu zināšanas vai spējas to teorētiski sajēgt, vai nebūtu praktisko iemaņu. Ir kāda nianse, ko mācību spēki smagi neizprot un viņiem diez vai tas interesē. Respektīvi. ir profesijas, kuras nav iespējams līdz galam saprast un veikt izcili/ pietiekami profesionāli, ja Tu neesi bijis "otrpus kamerai". Un 'viena no šīm profesijām ir mana profesija- vecmāte. Šogad, liekot eksāmenu, es beidzot sāku saprast, par ko es īsti runāju un lieku eksāmenu. Esot stāvoklī šī teorijas puzle piepeši sāk lipināties kopā un es sāku saprast, atcerēties un sajēgt leitas, par kurām es tā arī nevarēju tikt skaidrībā.. ko es sapratu tikai tagad. Kā arī nu es saprotu ik vienas grūtas sievietes prieku un individuālisko sajūtu un vēlēšanos saņemt individuālu, personisko aprūpi un rūpes. Vēlēšanos par visām varītēm atkal un atkal pārliecināties par to, vai ar augli, embriju, bērnu viss ir kārtībā. Nu es sāku saprast, ka neskaitāmās pārbaudes nav vien medicīna spersonāla atskaitēm nepieciešamās formalitātes. It sevišķi grūtneicības sākumā, ik viena pārbaude ir atkal un atkal pārliecināšanās, ka tik tiešām- " Tas notiek ar mani!!". ' Redzi, šis būs mans pirmais bērniņš. Un es neiznu, ko tas nozīmē. Es zinu tikai to, ka vienmēr esmu par to runājusi un gaidījusi, kad nu tas notiks un kā nu tas būs un kāda es būšu. Bet patiesībā jau tās vnk ir bijušas runas, jo man nav bijis zināms, nedz kā tas ir, nedz kā tas būs un kā tam būtu jābūt tieši manā gadījumā. Bet es zinu vienu- tas ir kolosāli! Doma vien, ka manī kāds aug un pēc tam piedzims. Un vai piedzims dabiskā veidā vai tomēr ar ķeizaru? Kā arī, redzi.. esmu piedalījusies daudzās dzemdībās. Precīzu skaitu nevaru nosaukt, taču atceros šīs sajūtas, kādas pārņēmušas mani ikreiz, kad esmu palīdzējusi kādam nākt šajā pasaulē. Ik reizi esmu lējusi laimes asaras par svešiem bērniem un viņu pirmajiem elpas vilcieniem, mammas laimi un to, kas mistiski apņem šo mammu un bērniņu brīdī, kad viņa ierauga savu bērnu un sajūt sev uz krūtīm. To nevar aprakstīt vārdos. Un es vienmēr esmu gribējusi piedzīvot šo sajūtu. Lai arī cik ilgi es būtu mocījusies dzemdībās, lai arī cik sāpīgi tas būtu, es gribu šo sajūtu, es gribu redzēr un dzirdēt viņa pirmo elpas vilcienu un sajust viņu uz savām krūtīm. Es noteikti raudāšu. e sjau tagad raudu to iedomājoties. Un ar nepacietību un laimi es gaidu to dienu, kad beidzot ieraudzīšu viņa pufīgo sejiņu un spico deguntiņu. Es nepsēju iedomāties, kāds varētu izskatīties mans un vīra bērns. Tas ir neparedzami, taču es zinu, ka viņš būs vēl skaistāks un brīnišķīgāks nekā es jebkad spētu iedomāties. Un tā mammas sajūta. Es to gribu kā skābekli, lai arī es to pat nespēju iedomāties. zinot sava vīra švakos nervus, biju pilnīgi pārliecināta par to, ka viņš nevien nespētu piedlaīties dzemdībās, nedz arī to gribētu. Taču vakar, kad es viņam jautāju nolieguma formā, vai viņš to darīs.. es biju tik patīkam ipaŗsteigta, ka momentā sāku stāstīt, ko viņam daŗit dzemdību laikā, lai viņš netraumētu savu psihi un pēc dzemdībām vēl gribētu ar mani mīlēties. Un tas mani kaut kā patīkami satrauca, jo.. es jau morāli biju sevī sākusi gatavoties tam, ka man vienai būs tam visam jāiet cauri. Bet es zinu arī to, ka, ja vīrs piedalīsies šajās dzemdībās, viņš iemīlēsies mūsu bērniņā vēl vairāk nekā viņš spētu. Un mans vīrs tā jau ir spēcīgs milētājs. Viņš mīl visus un visu, nešķirojot. Dzīvniekus, bērnus, lietas un darbības. Un tad vēl ir nianses, ko es sāku iegaumēt, saprast un atcerēties. Kaut gan grūtniecības simptomi man liedz spēt koncentrēties ilgstoši pat uz tekstu, ko es runāju. Runas vidū es aizmirstu, ko runāju un zaudēju pavedienus. Esmu izklaidīga un aizmāršīga, vaļīga. Ok, es atkal kkur apmaldījos savās domās.

	2013.05.22  09.20 *** Labrīt! Godīgi sakot, ik pa laikam aizmirstu, ka esmu stāvoklī. Tā ir tik savāda sajūta. Tā īsti nav sajūta. Tā ir apziņa. Ja man neaugtu vēders, nebūtu nelabi ik pa laikam, neraudātu par katru sīkumu un.. man derētu drēbes, nebūtu nogurusi un neaizelstos pat vnk guļot, tad.. būtu kā lielākajai daļai grūtnieču un es neticētu, ka esmu stāvoklī. Bet! Tā kā es ar vīru esam redzējuši Tv ekrānā mūsu bērna sirdi, dzirdējuši to un redzējuši arī tās līkni.. šaubu nav, manī kāds ir iemitinājies un normāli barojas. Es gribu ēst, es ēdu bieži. Mana anoreksija to nesaprot un diez vai tuvāko gadu arī sapratīs. Es ēdu daudz. Un es kūstu no dārzeņiem un augļiem, kartupeļiem un ūdens. Lai cik dīviani tas arī neliktos, jo vairums sieviešu gribas dažādus mēslus, maķīšus utt. Un es gribu puiku. Puiku kā pirmo tāpēc, ka pēc vēl pāris (2) gadiem varētu meiteni. Tad puika būtu lielais brālis un aizstāvētu mazo māsu. Tas būtu forši. Taču.. ja tomēr būs meitene, tad arī laime. Meitenes ir forši pucēt un kopā pucēties. Ja būs puika, tad viņu sauks Ernests. Ja būs meitene, nav ne jausmas.

	2013.05.21  13.02 Reizēm šķiet, ka pasaule ir tik netaisnīga, ka pietrūkst naudas, pietrūkst gardāko ēdienu, pietrūkst spēka un pietrūkst.. vienmēr kaut kā pietrūkst. Vnk ir jāsaprot, ka tāds nu ir tas cilvēks- viņam nekad nebūs gana un vinemēr viņš gribēs vēl un vēl un vēl un vēl un vēl. Kā arī ir jāatceras vienmēr, nu.. vismaz mēģināt pēc iespējas vienmēr, izsekot līdzi saviem vārdiem, vēlmēm un tam, kurp dodamies un kādus lēmumus pieņemam. Personīgi, neciešu cilvēku saucienus par dzīvošanu šodien un tikai šajā mirklī. Protams, reizēm tas ir nepieciešams, jo tā ir lieliska atpūta. Bet līdz kam kas tāds mūs novedis? Paskaties apkārt! Man ir 24 gadi. Esmu stāvoklī. Pirms palikšanas stāvoklī apprecējos. Cilvēki to nesaprot. Viņi uzskata mūs par čok-čok. Mēs tiekam uzskatīti par čok-čok, jo domājam par nākotni, sapņojam to un ceram sasniegt savus sapņus. Bet mūsu sapņi nav par nākotni tuvāko 5 gadu atskaitē. Mūsu sapņi ir par duadz tālāku nākotni, par laimīgiem laikiem, par mierpilniem laikiem, mīlestības pilniem laikiem.. par laikiem un kopā nodzīvotiem laikiem, esot kopā un piedživojot savu bērnu dzīves kopā, savu mazbērnu dzīves kopā. Mēs apzināmies, ka šobrīd, mums jauniem esot, ir jāiet smags un sarežģīts ceļš. Ir jāstrādā daudz un jāatrod sava vieta zem saules. Ir jānopelna laime, miers un nākotne. Mēs nebūsim tie jaunākie vecāki saviem bērniem, tomēr mēs būsim pietiekami jauni, lai spētu kaut mēģināt saprast savus bērnus viņu trakajos tīņu gados. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc mēs nolēmām ieņemt bērnu. Mēs plānojām nākotni. Tas nenozīmē, ka mums ir uzradusies lieka nauda. Tādas mums vēl nav bijis. Mēs zinām un apzināmies, ka mūs gaida grūti laiki, negulētas naktis, raizes un rūpes, taču.. mēs arī zinām to, ka tādas lietas satuvina un mēs kopā spējam tikt tam visam cauri. Un mēs zinām, ka tas ir mūsu ceļš uz laimi. Reiz bija laiks, kad es biju tik ļoti iemīlējusies, ka mana pasaule rinķoja tikai ap šo mīļoto. Un es zināju, ka pienāks grūtāki laiki un jūtas būs mainījušās, sašķobījušās utml., bet es zināju, ka neviens cits nespēs man tik daudz nozīmēt un būt tik tuvs. Cik vien bija mirkļu, kad atkārtoju sev un no sirds cerēju, ka mēs vienmēr būtu kopā, ka mēs apprecētos, ka mums viss ir kārtībā. Lai kur otrs būtu. Lai viņš mani mīl vairāk par visu. Pienāca laiki, kad tik tiešām jūtas sašķobījās dažādu iemeslu dēļ. Bet es vienmēr atminējos savas cerības un to lūdzošo sajūtu šajos "pazušanas" mirkļos neaizmirst par savu neizmērāmo mīlestību un ticību tai. Lai kas būtu bijis noticis, lai kā man gribējies triekt ellē ratā visu prom; lai kā es būtu bļāvusi un sūtījusi ārā..raudājusi un lūgusi nepieskarties, likt mani mierā.. sirdī vienmēr saglabājusies šī siltā sajūta. Man patīk to saukt par mīlestību. Daudzi var, es atļauju!, drīkst mani saukt par stulbu, par muļķi, pat par lupatu, ka nevien esmu kopā, bet vēl apprecējusies un grasos dzemdēt no šāda cilvēka bērnu. Kurš nodarījis tik daudz sāpju. Un es viņam pretī. Esmu tik ļoti sāpīgi spridzinājusi.. bet vienmēr sāpējis man pašai divtik vairāk. DSāpināt cilvēku, kurš Tev nozīmē pasauli.. ir sāpināt sevi divtik. Man, personīgi, tā tas ir. Un cilvēki drīkst par mani smieties un drīkst teikt, ka tas ir saldi un tā taču nenotiek. Bet.. mēs esam kopā 5 gadus. Mēs dzīvojam kopā kopš 2.nedēļas mēs sākām satikties. Vienmēr visi cerējuši, ka mēs pašķirsimies un centušies mūs uz to pierunāt. Maniem draugiem un paziņām nepatīk viņš un viņa draugiem un paziņām nepatīku es. Bet kopā mēs esam laimīgi. Viņš ir mana labākā kompānija. Mans labākais atbalsts. Viņa apskāvieni ir vismīļākie un vislabākie. Viņa bučas ir visforšākās un vajadzīgākās. Viņa tuvums ir vajadzīgs kā miegs, kā ēdiens, kā skābeklis. Un, jā, cilvēki mēdz dusmoties, strīdēties, nesaprast viens otru. Tāda sir cilvēku attiecības. Un tad ivņi vēl mēdz arī pieļaut kļūdas. Un viņi mēdz tās nožēlot. Un ir vērtīgāk saglabāt un izglābt ko tādu, kas nozīmē tik daudz un kļuvis par daļu Tavas dzīves.. nevis atmest ar roku un meklēt nākamo, atkal nākamo un atkal nākamo. Protams.. man ir ļoti paveicies. Man ir dārgums, kuru iespējams glābt un kuru ir vienmēr vērts glābt. Reti kuram tā ir paveicies. Reti kurai sievietei ir tā paveicies. Un cilvēki var smieties par to, ka mans vīrs tāds puišelis vien ir un nav nekāds vecis ar miljonu kabatā un lambordžini garāžā. Un man nav ūdeļādas kažoks un rokoko stila guļamistabas interjers. Bet.. mēs esam jauni. Un arī miljonāri ne vienmeŗ jau piedzimst miljonāri. Un par vīru ir jāizaug, jākļūst, jānobriest. Un visiem šiem smējējiem un krutajiem es veltu vidējo pirktu. Un es neticu, ka kaut 3 no viņiem visiem ir tik čakli un rūpīgi, uzticami savā darbā, cik lielisks ir mans vīrs. Varbūt es nevaru vairs lepoties ar savu vīru esam man līdzās, garām pastaigām un ilgstoši kopā pavadītu laiku romantiskā noskaņā, jo.. viņam reti kad ir laiks, taču es varu lepoties ar visu savu lepnumu par to, cik strādīgs un apzinīgs viņš ir. Un vispār, smieklīgi, cik cilvēkiem ļoti rūp citu attiecības, kamēr viņiem pašiem īsti tādu nemaz nav. Kā saka- nav sava dzīve. Un cik ļoti cilvēkiem patīk baumot un padarīt lietas visu acīs riebīgi bēdīgā gaismā, nomelnot, apmelot un vērpt intrigas. Bet laikam ejot un mūsu iekšējai personībai augot, esam iemācījušies no tā visa spēt izvairīties un dzīvot neskarti tā visa. Cilvēki var mēļot ko vien vēlas. Un es zinu, ka laiks apēdīs sirdī gruzdošos sūdus, ko esam pieļāvuši. Galvenais, ka esam raduši atkal un atkal ceļu pie otra.

	2013.05.21  10.57 tik vienkārši dzīve Zini, kas ir smieklīgi? Smieklīgi ir tas, ka es pagājušo gad tiku atskaitīta no skolas. Šogad, samaksāju brangu naudu un mani atjaunoja. Man bija 1 gads laika, lai sagatavotos valsts eksāmenam un zinātniskā darba aizstāvēšanai. Smieklīgi ir tas, ka uzreiz pēc atskaitīšanas, es sāku apmeklēt darbu. Universitātē, kura mani kā studentu bija atskaitījusi. Smieklīgi ir tas, ka es biju nonarkojusies, nodzērusies, pagrimusi medicīnas studente, kurai bija sabrukusi pasaule pie kājām. Smieklīgi ir tas, ka atskaitīšana no skolas mani satrieca un es to biju iepriekš jau paredzējusi. Vnk.. viss uz to gāja. Smieklīgi ir tas, ka šī gada laikā man nebija īsti laika mācīties. Man bija jāstrādā. Man bija jāgatavo ārzemju medicīnas studentiem mācību materiāli. Man bija jāpieņem viņi uz kolokviju, testu, eksāmenu rakstīšanu. Jāsēž pie viņiem lekcijās. Man bija jāatbalsta viņi un jācenšas viņiem palīdzēt. Smieklīgi ir tas, ka mani atskaitīja par nesekmību. Nevis par parādiem, bet par nesekmību. Smieklīgi ir tas, ka mani atskaitīja par valsts eksāmena nenokārtošanu ar 1.reizi. Smieklīgi ir tas, ka es kā apsēsta biju gatavojusies šim eksāmenam 2 nedēļas ar vidēji 2h miegu diennaktī. Smieklīgi ir tas, ka es zināju visu, kas man bija jāzina un pat vairāk. Smieklīgi ir tas, ka es nenoliku eksāmenu. Smieklīgi ir tas, ka brīdī, kad es ierados uz eksāmena kārtošanas vietu.. es piepeši aizmirsu visu. Man bija bail. Smieklīgi ir tas, ka es savam puisim torīt nosūtīju sms:" Ir pilnīgā Dirsā!" Un es zināju, ka tās ir beigas. Smieklīgi ir tas, ka torīt es zināju, ka kkam ir pienākušas beigas, ka kaut kas mirs un kaut kas dzims. Es zināju, ka nekas vairs nebūs tā kā bijis vai kādreiz varējis būt. Smieklīgi ir tas, ka šogad es atgriezos skolā. Citā vietā. Ar citiem cilvēkiem. Smieklīgi ir tas, ka es šogad nokārtoju šo eksāmenu. Smieklīgi ir tas, ka man nebija laika mācīties, bet, kad uzradās brīvs brīdis, es vnk nespēju, jo negribēju. Smieklīgi ir tas, ka klīniskajā daļā es ieguvu izcilu vērtējumu.. kaut gan nevienā mirklī to nejutos pelnījusi. Smieklīgi ir tas, ka šogad man būs izlaidums, bet es nevēlos to apmeklēt. Mans izlaidums bija pagājušogad, es to nenopelnīju. Es todien biju darbā. Smieklīgi ir tas, ka neviens man tā arī nav pajautājis, ko es šī gada laikā esmu darījusi. Smieklīgi ir tas, ka es šī gada laikā esmu reanimējusi sevi, cēlusies no mirušajiem. Smieklīgi ir tas, ka esmu apprecējusies un nesen sākusi gaidīt bērniņu. Smieklīgi ir tas, ka šogad neesmu bijusi satraukusies par eksāmenu, pilnībā. Šim eksāmenam manā dzīvē vairs nebija tik tiela nozīme. Nu es gaidu bērniņu. Man ir Sava ģimene. Smieklīgi ir tas, ka es neesmu bijusi naktsklubos un tusējusi līdz agram rītam jau pieklājīgi ilgu laiku. Smieklīgi ir tas, ka mani agrākie paziņas neticētu, ja uzzinātu, ka neesmu leitojusi narkotikas jau tik ilgi, līdz esmu nevien sapratusi, bet arī jūtos tik "tīra", ka nevēlos ar tādām lietām vairs dzīvē sapīties. Smieklīgi ir tas, ka reizēm es tomēr ilgojos pēc tās dzīves, kāda man bija, taču ne pēc tā kāda es biju kļuvusi. Morāl iizdrāzta, izvarota, sakropļota. Smieklīgi ir tas, ka es mēīgnu sev piedot, bet es nespēšu sev piedot nekad. To, ko esmu sev darījusi tik ilgi. Smieklīgi ir tas, ka man nebija draugu, kas izvelk no bedres, taču bija daudz tādu cilvēku, kuri sāka mani necienīt, nicināt, novērsties un pastumt dziļāk tajā sūdu bedrē. Smieklīgi ir tas, ka man pašai izdevās izķepuroties un tas man liek apzināties, ka cilvēki vienmēr būs egoistiski kretīni. Smieklīgi ir tas, ka es nezinu, kā atlīdiznāt savam vīram par to, ka viņš nenovērsās no manis, lai arī kādā ellē es biju nonākusi..lai cik ļoti es censtos no viņa atbrīvoties. Viņš nerimās. Smieklīgi ir tas, ka man sāp sirds par to, cik daudz es viņu atraidīju, cik daudz viņš man rakstīja un zvanīja.. cik daudz es pēc tam raudāju un viņš to nekad neuzzinās. Viņam liekas,ka es biju ar visiem citiem šajā pasaulē, tikai ne ar viņu. Smieklīgi ir tas, ka es nevarēju piedot viņam, bet patiesībā es nevarēju piedot sev. Smieklīgi ir tas, ka patiesībā.. lai kādā dirsā viss būtu, es nepārtraukti ceru būt laimīga, katru dienu es raugos debesīs, i dienā, i naktī un lūdzu zvaigznēm laimi. Smieklīgākais ir tas, ka patiesībā.. lai kādā dirsā viss būtu, es cauri tam visam esmu laimīga. Smieklīgākais ir tas, ka manai laimei nevajag daudz. Man vajag tikai Viņu, nu jau manu vīru. Mēs varam dzīvot pritonā, mēs varam nesatikties un nebūt līdzās lielāko diennakts daļu, mēs varam strīdēties, kliegt viens uz otru, kauties, it kā nīst un apsaukāties. Bet .. par spīti visam mēs mīlam viens otru tā, kā neko citu un uz mūžu. Mēs patiesībā nevaram dzīvot bez otra. Katru dienu es pasakos Dievam, Dzīvei, Liktenim un visam citam iespējamajam, ka man ir šis cilvēks. Mana Otra puse.

	2012.12.19  13.07 Nu jau aprit nedēļa, kopš esmu sieva. Neesmu tā arī vēl spējusi attapties un aprast ar jauno lomu. Laikam jau tāpēc, ka nav vēl bijusi kāda izteikta situācija, kur nāktos kaut kādā mērā just atšķirību. Jūtas tas, protams, nedz pastiprina, nedz dzesē. Vienīgais.. jūtu, kā mēs vēl jo vairāk tuvinamies otram, ar lielāku atbildību un mācāmies būt komanda, ģimenes sakne. nevienu mirkli neesmu nožēlojusi pieņemto lēmumu un izdarīto izvēli. Šaubu man nav bijis nevienā mirklī, ka tieši šis cilvēks būs un ir mans vīrs. Mans cilvēks. Mans viss un ikviens. Protams, savā mērā es labprāt vēlētos, lai mēs nebūtu bijuši izšķīrušies un līdz ar to 2 gadi mūsu dzīves nebūtu bijuši murgu un totālu muķību pilni, taču.. kaut kas manī tomēr liek saglabāt pašcieņu un mieru par visu padaŗito, piedzīvoto, pieļauto, saprasto.. šķiet, varbūt tieši šie 2 murgu pilnie gadi nesuši mums noteiktību un palīdzējuši saprast, ko mēs vēlamies. Kā arī atgūt redzi un ceļu vienam pie otra. Galu galā, tas tāpat nedrīkstēja tā vairs turpināties, kā tas bija jau sācies- kaušanās, strīdi, manis pazemošana, necieņa, visbeidzot krāpšana un klaja pamešana. Vai es viņam to piedodu, piedošu? es nezinu. Laikam jau esmu piedevusi, bet aizmirst to nespēšu nekad. Kāpēc? tāpēc, ka tajā mirklī mana iekšējā pasaule sabruka un es kļuvu par pilnīgi citu cilvēku, svešu cilvēku, slimu cilvēku.. tajā brīdī es pirmo reizi mūžā izjutu salauztas sirds sajūtu, kam tikt pāri man prasīja 2 garus un pretīgus gadus. šo divu gadu laikā mēs izaugām un attīstījāmies, iepazinām viens otru tuvāk un tālāk, izjutām to, cik ļoti mums patiesībā otrs ir nepieciešams un tuvs. KATRU pāri darījumu savam esašajam vīram.. es izjutu kā pāri darījumu pašai sev. Bet ikreiz man atmiņā atgriezās viņa vienaldzība un manis pamešana, vārdi.. un es nepsēju pieņemt to, es nespēju sagremot to, ka dārgākais, kas man reiz bijis un spētu būt, mani spēj sāpināt un laupīt visu. visu vienā mirklī. Protams. Es ieguldīju lielu un neatlaidīgu darbu, sevī. Iesākumā, protams, es to nedarīju, jo es sāku iziet no mājas, sāku satikt cilvēkus, iepazīties. Visi bija par mani sajūsmā, cilvēki izteica komplimentus, visur mani gaidīja un visur es biju laimīga. Kaut gan patiesībā, sirds man asiņoja un es slīku šajās asinīs, es slīku alkoholā un es slīku narkotikās. Un nevienu es sev nepielaidu klāt. Nevienam pašam es neļāvu sev tuvoties vairs. Es uzliku laimīga cilvēka masku, uz kuru uzķērās pilnīgi ikviens. Un tajā pašā laikā es noraudzījos, kā mans mīļotais cilvēks pūst kopā ar mani, neesot man līdzās. Bet es vnk nebiju spējīga.. man nepietika mīlestības labot visu. Kurā mirklī es attapos? attapos es tad, kad sāku pamanīt spogolī savu neglītumu, savus izkrītošos matus un pārgurušo ādu, savus pusizbirušos zobus un neaugošos nagus, negulētās naktis un pazaudētās vērtības, nespēju vairs ko kontrolēt un .. es pamanīju, ka mana dzīve un vērtības ir sabrukušas te pat.. manu acu priekšā. pie manām kājām. Pēdējais punkts tam visam bija tas, ka " draugi" no manis atteicās, paziņojot, ka es esmu resna, neglīta neveiksminiece. Turpinot par mani ņirgāties vēl apmēram 1/2 gadu. Es, protams, zinu, ka tie nebija nekādi draugi. Es ar viņiem iepazinos klubā caur citām paziņām, un mēs sadraudzējāmies. Mēs pavadijām kopā daudz laika, teju dzīvojām kopā. Mums bija super jautri, mēs dzērām, smēķējām, smējāmies, šāvām pīles un braucām makšķerēt. Mēs bijām kaimiņi pieRīgā. Un labi vien ir, ka viņi no manis šādā veidā atkratījās. Man jau arī neko tas nenozīmēja, viņi tikai iztukšoja pēdējās manas dvēseles krājumus, cieņu, cerības, sapņus, spēku. Tas bija novembris, decembris. Principā, pirms gada, ap šo laiku. Es nolēmu mianīt savu dzīvi. Šī ir man 2. reize dzīvē, kad esmu nolēmusi mainīt savu dzīvi, uz labu. Un man ir abas reizes izdevies ar uzviju. Pērn man palīdzēja ceļojums. Es ar mammu aizbraucu uz kalniem. Pāris nedēļas biju prom, slēpoju, atpūtos, gāju saunā, staigājām, es biju prom. Un es nosolījos SEV, ka vairs ne, ka man ir jāatgūst jēga, jāatgūst sajēga un pašcieņa, jāatgūst iemesls, mērķi un.. jāatgūst sevi. Bet es apzinājos, ka es vairs nekad nespēšu būt tas cilvēks, kurš es biju kļuvis vai kādreiz būtu varējusi kļūt. iesākumā nebija viegli. Es oficiāli ievācos pie sava tagadējā vīra. Mēs bijām tik ļoti noilgojušies viens pēc otra. Mēs mīlējāmies tā, it kā mums būtu 19 un mēs būtu nesen iemīlējušies līdz vājprātam. Pamazām es sāku atkopties, bet es zināju, ka tas nenotiks vienā dienā. Līdz pavasarī es sagaidīju triecienu, kas uzveda mani uz atgūšanās pareizā ceļa. Es zaudēju skolu. Kas bija kļuvusi par manu dzīvi. 2 soļus pirms izlaiduma, es tiku izslēgtu uz gadu. Tajā brīdī es raudāju, e sbiju tik nogurusi un pilna pārguruma, sāpju.. bet es neraudāju par to, ka neesmu ko paveikusi pietiekami. Es raudāju par to, ka es apzinājos, ka man atvērušās durvis garam, mokpilnam gadam atveseļošanās. Ka ceļojums nupat tik ir sācies. Protams, mana iekšējā būtība dumpojās un mēģināja izgudrot visdažādākos citus evakuācijas plānus- uz ārzemēm, uz citu darbu, vēl kko. Bet pamazām, pamazām.. saprāts un apdomība remdināja manas ieceres un mācīja atkal pieņemt pareizos lēmumus. Es atteico no alkohola un nakts uzdzīves, narkotikas vairs nelietoju. Nu, ok, reizēm es tomēr palietoju, bet ne tādos daudzumos un apmēros, ka to varētu nosaukt par lietošanu. Es būvēju sevi no jauna un pa mazam, mazam domu skaidrumam sevi lipināju klāt pie atkal un atkal nākamā skaidruma un sevis. Es no jauna iztrādāju savas morāles un noteikumu kārtību. Sāku kalt plānus. Pienāca rudens. Atkal saskaršanās ar sāpēm saistībā ar skolu. šis bija mans pirmais rudens bez skolas. To arī ir jāiemācās. Un ir jāiemācā spieņemt un saprast pašam savas kļūdas. Šķiet.. tas bija jau pavisam sen, bet tas bija pirms apmēram mēneša. Ceļojums uz Maljorku. Beidzot! BEIDZOT! es izjutu pirmos darba augļus. Es biju tik ļoti tuvu tam, k osauc par atgūšanos. Es biju atguvusi savu izskatu, savu simpātisko ārieni un ieguvusi simpātisku iekšieni. Es biju sevi atdziedinājusi no murgiem galvā un sāpēm sirdī. Protams, sāpes nekad neizzudīs, bet tās ir remdinātas, saprastas un pieņemtas. Esmu pārkāpusi pāri tam visam, sev, savam līķim. Esmu izaugusi un kristalizējusies. Atgriezusies no Maljorkas .. es biju gatava pilnībā atdot savu sirdi un sevi atkal savam mīļotajam cilvēkam, esošajam vīram. Līdz kādu rītu mēs nolēmām reģistrēt savu laulību. Mūsu kāzas bija intīmas un lieliskas. Tieši tādas, kādas mēs vinemēr būtu gribējuši, bet nekad nebūtu spējuši iedomāties, ka mums kas tāds tik tiešām izdotos. Aizkustinoši. Un mēs jutāmies to tik tie''sam nopelnījuši. Nopelnījuši būt kopā. Un sirdī katrs sev klusībā nozvērējāmies, nosolījāmies.. šoreiz visu nesadirst. nu mums ir arī suns, kuru uzdāvināju esošajam vīram dz.dienā. Mums nu ir arī par ko rūpēties, ne tikai vienam par otru. Arī tas satuvina. Es ļoti labi apzinos, ka šis ir tikai vēl viens sākums kādam stāstam, kuru es pat nenojaušu. Bet pagaidām.. šobrīd.. es esmu laimīga! Es esmu no sirds laimīga un pateicīga par to visu, ka sman šobrīd ir. Par savu vīru, par to, ka esmu dzīva un vesela, par to, ka vīrs ir dzīv sun vesels. Par sunīti Frīdu. Par sajēgu un saprātu, par mīlestību. Par jumtu virs galvas. par maizi, gaļu, ūdeni un pienu, ko galdā likt. Par kafiju no rītiem. Par to, ka man viss izdodas. Un par to, ka man pietika spēka un drosmes saņemtie sun paveikt, pieveikt sevi un savus dēmonus. Esmu pateicīga ikvienam un itvisam, kas stāvējis man klāt. esmu pateicīga par savu dzīvi. Mana dzīve ir tik kvalitatīva, dzīva, īsta un pilna. Ne mirkli tā nedod man miera. Kaut arī es tiecos pēc tā.