atkal jau
Zini, nedrīkst jau tā teikt, bet..
vakar bijām kleitas meklējumos (nepieciešama kleita izlaidumam). Vīrs bija pilnībā pārņemts ar meklējumiem, ko pašam vilkt mugurā ikvienā dzīves situācijā. Tas mani diez gan kaitināja, jo.. it viss, ko es uzvilku, man izskatijās pretīgi. Es saprotu, ka es tuvākajā laikā vairs nebūšu 32 izmērs, bet.. tā sajūta, kad Tu 34 izskaties pēc sardeles un Tev vajadzīgs 36.. tā sajūta ir visai neomulīga.
Viss jau būtu kārtībā. Normālas sievietes par to pasmejas. Vnk, saproti, es esmu bijusi resna un es esmu bijusi slimi tieva, tik tieva, ka mani piemeklē neregulāras anorektiķu krītamās lēkmes. Un nu, kad esmu palikusi stāvoklī, manai psihei ir jāpieradinās un jāsaprot, ka ir jāēd un ir labi jāēd un bieži jāēd, ka apaļumi ir normāli un tiem tur ir jābūt. Bet pēc vakardienas, diemžēl ir sjaūta, ka teju sāku zemapziņā skaitīt dienas, līdz es atkal varēšu ļauties neēšanai, badam, diētām, sportam, utml.

Kad stājos grūtnieču uzskaitē, ārstam teicu, ka man ir ēšanas traucējumi, kaut gan pēdējā laikā cenšos turēties normāla svara robežās. Man liekas, ka ārsts to neuztvēra nopietni, jo mans svars bija normāls.
Protams, es cenšos ēst un zinu, ka tas ir vajadzīgs, bet man ir bail, ka es varu sākt aizmirst, ka ir jāpaēd. Jo.. kad es darbā eju uz ēdnīcu, es neeju tāpēc, ka esmu izsalkusi. Es eju tāpēc, ka man ir jāiet ēst pusdienas, jo bērnam vajag no kā augt un attīstīties. gluži tāpat kā pirms grūtniecības iestāšanās, es sāku biežāk ēst, ēdu augļus, īpaši banānus, dzēru šokolādes pienu, centos izgulēties, atpūsties.

Pēdējo reizi, kad biju pie ārstes, man nācās nosvērties. Viņa nezināja, ka pirms 2 nedēļām biju bijusi pie ģimenes ārstes un viņa lika man nosvērties un es zināju, cik es sveru. Bet nu.. es biju nevis pieņēmusies svarā, kas būtu tikai normāli, bet es biju zaudējusi svaru. Un izskaidrojums nav meklējams tajā, ka tas bijis no vemšanām, caurejas vai vēl kā tāda- es neesmu no vēmējām un pļūtītājām (ja neskaita bulīmiju, bet no tās pagaidām cenšos atturēties). Un redzot nevis svara kāpumu, bet zudumu, mazliet apjuku. Protams, es neminēju to ārstei un viņa arī neko neteica, jo viņai likās, ka viss ir normāli un esmu tikai mazliet pieņēmusies, kopš pēdējās vizītes pie viņas.

Šis viss pilnīgi noteikti izklausās slimi un stulbi. Bet cilvēki, kuri ar šāda rakstura problēmām nav saskārušies un diez vai saskarsies uz savas ādas, viņi nekad nesapratīs, kā, piemēram, iespējams aizmirst paēst vai kā iespējams dienām neēst, utml. Bet, ja Tu esi bijis resns un sev pretīgs, tad mēdz notikt saslimšana ar ēšanas traucējumiem, kas, protams, ir " slimība galvā". Un no šīs slimības nav iespējams tā īsti izārstēties visas dzīves garumā, lai arī kā Tev šķiet, ka esi vesels un dzīvespriecīgs- jebkurā brīdī Tu spogulī atkal vari ieraudzīt to briesmoni, no kura Tu vēlies izbēgt.

Un es zinu, ka tas izklausās drausmīgi, bet.. nekas negaršo tik labi, kā jūtas tievie. Un ēšanas traucējumi nenozīmē cilvēka vājumu un apetītes zudumu, tieši otrādi, par ēdienu tiek domāts nemitīgi un izjusta bada sajūta, taču spēja sevi savaldīt un audzināt raksturu. Kā arī ēšanas traucējumu slimības nav saistītas tikai un vineīgi ar neēšanu vai pārēšanos. Bieži vien tiek nodarbināts organisms dažādās sporta aktivitātēs, agrāk gāja uz fitnesiem, tagad skrien. Es sāku savas pirmās ekstrēmās notievēšanas pārvērtības ar to, ka es sāku vēlos vakaros staigāt, tā it kā es šausmīgi kkur steigtos apmēram 7-9km garumā, katru vakaru, pa tumsu. Es ņēmu līdzi cigaretes un izpīpēju apmēram 2, kas likās palīdzam. Neklausoties mūziku austiņās, klausoties kā dauzās mana sirds un jūtot, kā es svīstu kā cūka. Spīdzinot sevi es guvu baudu. Sāku aizvien mazāk un retāk ēst. 2 nedēļu laikā es piepeši zudēju 5kg un manas krūtis sāka pazust, izgaist. Tas bija 12.klases pavasaris. Mans tā laika draudziņš sāka zaudēt pret mani simpātijas, jo viņš dievina lielus dibenus un apaļumus. Kopš laika, kad es sāku izjust un pamanīt spogulī savas pārvērtības, es automātiski kļuvu laimīgāka, dzīvespriecīgāka, pašpārliecinātāka. Un sagāju kopā ar savu nu jau vīru, kurš tobrīd vēl trenējās vieglatlētikā un bija muskuļu kamols, kas mani motivēja vēl jo pamatīgāk. Sāku studēt un studiju stress aizvietoja vakaru garās ātrpastaigas, toties ar mīļoto ļoti daudz pastaigājāmies, tālus gabalus, devāmies piknikos utml. Es maz atceros to trakāko laiku, taču, kad es svēru 45kg, pat manas kursabiedrenes vairs neslēpa sašutumu. Es sāku iepirkties bērnu apģērbu nodaļās. Es varēju vērot savu vēderu un manīt izspiedušās zarnas. Kādu dienu tas mani sabiedēja, mans tievums un situācija, jo es atcerējos, ka nebiju ēdusi 3 dienas, jo pilnībā par to aizmirsu un.. es nevarēju apēst siermaizi, jo man jau no pirmajiem kumosiem metās slikta dūša un vemšanas reflekss. Mani pārņēma panika. Pamazām pieņēmos svarā līdz 47kg, tad ar sirdssāpēm ļāvu sev pieņemties līdz 48kg. Izskatījos lieliski. Kļuvu par olšūnu donoru, špricēju sev vēderā hormonus. Vasaru nostrādāju par viesmīli, sačakarēju sirdi, dzēru, pieņēmos līdz 50kg. Puiši bija kā traki manis dēļ, tā vēl nekad nebija bijis un es jutos kā 7.debesīs. Bet hormoni injekcijas mani uzpūta aizvien lielāku, es biju uzblīdusi. mans svars uzkāpa līdz 59kg un mani atkal pārņēma panika. Un es sāku atkal šo cīņu no jauna. Un nu jau es zināju, kā tas darāms, man bija tikai jārada iekšējs spēks un izturība.
Laikam ejot, esmu piedzīvojusi neskaitāmus svara zudumus un svara pieaugumus. Tik daudziem tas leikas stulbi, nevajadzīgi, nožēlojami. Bet ir cilvēki, kuri nevar ēst, ko vēlas un būt tievi un skaisti. Un ar sportu un veselīgu uzturu ne visiem ir iespējams būt tieviem un skaistiem.