User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 25

	2012.08.24  23.57 ,jggg reizēm es gribu kaut vai apskatīties pilnīgi vecās bildes datorā ar sevi un apkārt sev bijušajiem cilvēkiem, lai pavisam vnk.. justos tuvāka sev. Bet man, diemžēl, nav veco fotogrāfiju šajā datorā, to fotogrāfiju, par kurām es domāju šobrīd. Rīt braucu uz Melsilu, uz Karlīnas dz.dienu. Esmu satraukusies.

	2012.08.17  23.38 tas, kas man ir šobrīd un tas, līdz kam esmu nonākusi. Tas nav nācis viegli, bet aizvien tuvāk šim mirklim un pat ne precīzi vēl šobrīd, apzināti tiecos uz sevis atgūšanu. 2 gadus savas dzīves esmu pavadījusi bēgot, psihojot, ārdoties, iekšēji kliedzot, klusumā raudot. Tiešām nezinu, kā vārdos to paskaidrot. Pirms pāris dienām tiku pie sava vecā datora, kurš pilns ar bildēm, kuras skatoties, iespējams redzēt kā es pārvēršos par briesmoni, kā es kļūstu par pretīgu, riebīgu, morālu kropli. Kā izdziest manas acis un .. kā asaro mana sirds. Kā es sevi pazudinu. Noskatīties to visu nebija viegli. Bet.. tas man bija vajadzīgs un noder kā paraugam, lai es zinātu, kad es nezinu, kāda es vēlos būt, es vismaz zināšu, kas es negribu būt. Un es negribu būt Viņa. Tā, kuru es pat neatpazīstu. Paldies Dieviņam, ka viņš ir stāvējis man klāt un palīdzējis nākt pie prāta un atgūt pa kripatiņai sevi. Esmu ceļā uz sevi.

	2012.08.17  23.08 attiecības. Es tā arī nekad neesmu sadūšojusies un viņam pateikusi, ka viņu vairs nemīlu. Jo es nevaru un nevarētu pateikt cilvēkam, kuru mīlu no visas sirds un nekad neesmu pārstājusi mīlēt.. nevarētu pateikt, ka es viņu vairs nemīlu. Un vienmēr, un visiem esmu skaidri un gaiši teikusi, ka vienmēr viņu mīlēšu, lai vai kas un kā. Esmu reiz zvaigznēm no sirds lūgusi, lai mēs vienmēr mīlētu viens otru un lai mēs vienmēr atrastu ceļu viens pie otra. Es nekad neesmu spējusi sadūšoties un lūgt, lai mana sirds vēlēšanās tiktu likvidēta.. bet es nevaru un nevarētu zvaigznēm lūgt to, par ko neesmu pārliecināta, to.. ko mana sirds nevēlas. Skatoties zvaigznēs, es vienmēr esmu jutusi, ka viņš ir manā sirdī un vienmēr būs iespējams rast ceļu pie viņa vai atpakaļ pie viņa, ja tas būs nepieciešams. Saprāta brīžos pieņemtie lēmumi palīdzējuši noturēties virs ūdens skarbos, neadekvātos un nozīmīgos brīžos. Pat, ja šie pirms tam pieņemtie lēmumi vājuma brīžos liekas apsurdi, stulbi un nepieņemami. Vēlāk tomēr izrādās, ka tie ir bijuši pareizie un atbilstošākie izejai no situācijām, kuras spētu sagraut kārtējo daļu manis. Es nekad nespēšu būt tik pārliecināta par viņu. Es nekad nebūšu pilnīgi pārliecināta par to, ka kuru katru brīdi, kuru katru rītu viņš nepamodīsies ar to skatienu.. un teikumu:" Es Tevi vairs nemīlu." .. to klusuma, stinguma, iekšējo sirds sprādzienu, apstājušos laiku un dzīves katastrofālo maiņu tajā vienā, noteiktajā mirklī.. Un es nezinu un nekad vairs nespēšu būt droša, ka viņš atkal nepiecelsies un neaizies no manis. Kaut gan es zinu, ka viņam esmu tik pat svarīga un neaizvietojama, kāds man ir viņš. šādi notikumi un sajūtas traumē. Un šādas traumas saglabājas visu atlikušo mūžu.

	2012.08.15  10.57 dzīve. sēžu savā kabinetā. Piepeši, ienāk kolēģe. kolēģe: Tu vēl slimo? es: jā, esmu vēl aizvien apaukstējusies. kolēģe: temperatūra arī ir? es: nezinu, neesmu mērījusi. kolēģe: zini, kāpēc Tev tas tā ir? zini, kāpēc Tu slimo? tāpēc, ka Tu nedzīvo tā, kā Tu gribi. Tu visu laiku klausi, ko Tev citi saka un dzīvo tā, kā Tev visu laiku pasaka priekšā. Kā arī Tu visu laiku esi apvainojusies. Padomā par to. Sāc dzīvot pēc saviem ieskatiem. Pati sāc domāt! Redzēsi, ka vairs neslimosi. Padomā par to! es: (klusums) --- man vajadzēja pēc tam doties uz Stradiņiem pēc dokumentiem. Devos ar kājām, jo gribēju izvēdināt galvu pēc šī teksta. vienīgais, kas man nāca apziņā par apvainošanos= apvainošanās uz sevi un sevis vainošana. Ko dara šādos gadījumos, ja ir apvainojies pats uz sevi? Dainu skapī par to nav nekas minēts? Ja nemitīgi dusmojas pats uz sevi. Ja pietrūkst drosmes nostāties pret visu, spiedienu izdarošo viedokļiem un nemitīgās uzkundzēšanās man. Ambīcijas man ir lielas, taču bez atbalsta sistēmas es viena pati šo pasauli nespēju mainīt.

	2012.07.31  10.00 opā! kad es esmu nolēmusi mācīties, sakoncentrējusies, savilkusi visus savus anatomijas, fizioloģijas, bioloģijas, u.c. materiālus vienkopus, izklājusi pa galdiem un krēsliem visapkārt savā kabinētā.. kolēģes nolemj mani sveikt aizgājušajā vārda dienā, aicina uz kafijas pauzi, sniedz skūpstus, dāvā ziedus, es minu darba apmeklēšanas pārplānošanu, atsaucoties uz vasaru kā gadalaiku. Piepeši visas ir smaidīgas, priecīgas, laimīgas. Visur birst cukurs un laime. Visi ir pozitīvi, draudzīgi un skaisti un laimīgi. Vai nav burvīgi?! :) Mani tirda tikai viens. Un tas ir jautājums. .. Cik ilgi? Mood: maita

	2012.07.30  09.44 šī brīža dzīve Ja Tu zinātu, kādā dirsā viss ir. sastrīdējos ar mammu vakar. Par ko? par to, ka es nedrīkstu prašit nevienu ārpuskārtas brīvdienu. Neskatoties uz to, ka kolēģi iet atvaļinājumos. Redziet, man taču ir tāds darbs, no kura atkarīgas cilvēku dzīvības, es taču glābju cilvēku dzīvības! katra mana darbadienas minūte, sekunde darbā ir neglābjami svaŗiga un neaizvietojama! Tu ko! traks esi?! Man jābūt ne minūti vēlāk jau darbā un ne minūti ātrāk prom. Tas ir negrozāmi. Kamēr mani kolēģi drīkst nākt vēlāk un prom iet ātrāk, vai vispār neierasties darbā. Alga man ir vismazākā, ja to vispār var nosaukt par algu. Eglē strādājot es šādu algu varu nopelnīt 3 dienu laikā. Un skumjākias ir tas, ka mana māte tam netic! Viņai liekas, ka naudu var nopelnīt tikai pārdabiski smagi strādajot un sevi nožņaudzot teju līdz nāvei. Skumji ir arī tas, ka es nedrīkstot rakstīt atlūgumu, jo tad būšot šuasmīgākais ārprāts, utt. Un jo vairāk es aizstāvu savu viedokli un savas pārliecības, jo vairāk uz mani izdara spiedienu un spēlējas ar manu prātu, izmantojot viltīgas vārdu rīmes. Minot arī to, ka galu galā es esot pieaudzis cilvēks un pati varu izlemt, ko iesākt, bet.. pēc mirkļau jau paceltā balsī izsaka:" Es vnk redzu, ka Tu pieļauj manas kļūdas!" un ko redzu es? es redzu to, ka mani mēģina padaŗit par tādu pašu nožēlojamu dārzeni, kādi ir pataisīti mani tuvākie kadri. Un esmu tāds briesmonis, kurš nespēj tam vieglprātīgi ļauties. Jo vairāk mani cenšas "nosēdināt savā vietā", uzmest 3 saujas smilšu uz mūžīgiem laikiem par teju iztika sminimumu and shit.. jo vairāk es spītējos un niķojos un cenšos aizbēgt. Tu tiešām domā, ka man būtu vēlme, kaut mazākā interese par prombēgšanu, ja man šeit būtu kas tāds, ko būtu vērts uzskatīt par svētu?! Man ir, jā, protams, bet ne tādā mērā, kas spētu cīnīties ar tiem zvēriem, kuri lepni un egocentriski izlaupa, izplosa Tavu dvēseli, piedrāž Tavu morāli un izņīrgā Tevi, paši jusdamies kā varoņi un uzvarētāji. Un tos sauc par vecākiem, kuriem " rūpot". Redzi.. mani vecāki ir savādāki nekā citiem varētu šķist un cits mani varētu nosodīt par manu attieksmi. Bet.. piedod, atvaino! Ja Tavu vecāki būtu spējīgi izēst no Tevis kaut pēdējo santīmu, piemuļķot Tevi un atņemt Tev pienākošo un piederošo, izņirgājoties par Tavu it kā nožēlojamību, ko galu galā paši vecāki Tev ir radījuši.. tad arī Tev nebūtu nekāda svētuma sajūta vairs vecākus uzskatīt par tādiem vēcākiem, kā lielākumam tautiešu. Mani vecāki uzvedas tā it kā viņu bērni būtu viņu sāncenši, konkurenti, kļūdas. Ir neiespējami dzīvot laimīgi šādu cilvēku tuvumā. Un viņi nemitīgi mēģina no Tevis gūt kādu labumu. Nemitīgi. Ikviena vizīte, izdarītā leita ti kun tā atsauksies uz viņime, nesot viņiem kādu labumu. Man no tās visas liekulības jau metas nelabi un gribas vemt. Man ir pretīgi no tā, ko viņi izpilda. Viņiem ir totāli sadirsta morāle, piedirsta dvēsele un izkropļota psihe. Es negribu tajā perversībā turpmāk vairs noskatīties. Es negribu mācīties no viņiem un būt tik pat pretīga un necienīga. Es negribu būt saviem bērniem tāda- vienaldzīga, egoistiska pašlabuma meklētāja. Un te arī ir izskaidrojums, kāpēc es vinemēr jūtos tik vientuļa un sirdī vienmēr jūtos viena. Vai Tev tiešām liekas, ka ar tādiem vecākiem/ tādu ģimeni ir iespējams normālam cilvēkam justies savādāk?! Vai Tev tiešām liekas, ka šādos apstākļos ir iespējams nevēlēties miru un brīvību?-cenšoties pie tā tikt, aizbēgot no šiem morālajiem kropļiem? Jā, es esmu ļauna, es esmu briesmonis utt. Bet vai tā ir, ja es vnk izklāstu lieta sīstajos vārdos, faktus patiesajā gaismā? Vai tik tie''sam citiem ir tik gŗuti to apzināt. Pretīgi. Nožēlojami.

	2012.06.21  13.16 atradu skyrock radio. Klausos. traki. gribu royale menthol.

	2012.06.21  12.41 casual I just want someone to come and save me, from life, from fear, from memories, from everything. Just take me away.

	2012.06.20  12.20 dzīve mainās. čau. Vai Tev kādreiz būtu ienācis prātā, ka dzīve šādi mainīsies? ka tā spēj mainīties tā? hehe protams, man likās, ka viss ir nemainīgs, neskatoties uz manu pārliecību, ka dzīvē mainās pilnīgi it viss. iepsējams, šīs pārmiaņas ir visai dramatiskas, atsaucoties uz maniem personīgajiem dzīves pavērsieniem un " šok-moment", BET.. tajā pašā laikā esmu kaut kā lieliski spējusi tikt ar sevi galā, saņemt sevi rokās, pieņemt un saprast notikušo. Pieļauju, ka tas ir visai cienījami un apbrīnojami. Ne kuram katram ir šādas dotības- pieņemt un spēt pielāgoties, samierināties un gūt prieku no negaidītām un neparedzētām pārmaiņām. neskatoties uz to, ka patiesībā jua maz tur tā prieka, kuru smelt no pēdējā laika notikumiem, taču.. dzīve neapstājas ne uz mirkli. Lai arī kā reizēm gribētos, lai tā apstātos vai atgrieztos kādā notikumā. un vienu es zinu pilnīgi noteikti. Ja lietas nebūtu notikušas tā, kā tās notikušas-> es nebūtu tā, kas es esmu šobrīd. Un es zinu, ka, lai cik pretīgi man pašai tas izklausītos, tas man ir bijis vajadzīgs. Cik noprotu, esmu kļuvusi skaistāka. Protams, ne tik skaistā kā es biju, jo man ir īsi un pretīgi mati, taču.. esmu kļuvusi skaistāka. un par spīti visam, mani caururbj, caurvij pilnīgas dvēseles skumjas. sajūta, it kā mani sapņi būtu izdzisuši no manas atmiņas, it kā dvēsele būtu izvarota, it kā .. es būtu salauzta. Mood: sad

	2012.05.14  15.04 Ir sajūta, it kā pagājis gadsimts, kopš pēdējās reizes, kad esmu šeit ko rakstījusi. Bet .. iespējams, tas tāpēc, ka es biju nomaldījusies pati no sevis. Un tik daudz lietas un nelietas ir mainījušās. Tu pat aptvert nespēj. Bet reizēm es tā arī nevaru saprast, vai es esmu laimīga vai neesmu. Neskatoties uz to, ka esmu saņēmusi sevi rokās un daudzas lietas vērsusi par labu.. es dziļi sirdī tomēr skumstu. Un skumstu es par pārāk daudz ko. Cilvēki manas skumjas un sirds gruzdēšanu skaidro ar- " Tu pārāk daudz domā!" un man pārāk daudz rūp. bet vismaz esmu atradusi ceļu mājup. Nu pienācis laiks, kad man jāsaņem visas savas spējas un varītes vienā kamolā.. jo ir jāpabeidz skola. Un es gribu ticēt, ka es to spēju! ESI, LŪDZU, AR MANI UN ATBALSTI MANI! Paldies, ka Tu esi! Mood: tired

	2011.10.17  19.32 es atcerējos vietu, kur es varu paslēpties no Tavām acīm. ŠEIT. man lieliski izdodas izrādīt savu vienaldzību. un lieliski izdodas noturēties šajā līmenī. bet, kad visu acis novēršas.. es esmu tikai es. meitene, kurā nevar iemīlēties, kurai ir resni gurni un kura vispār.. esot cūka. uztveru to ļoti veselīgi, viss kārtībā. bet tajā pašā laikā, man tomēr ir skumji. lietas, kuras norisinās pēdējā laikā dzen mani tādā stresā, ka šodien treniņa laikā mana sirds teju vai izleca ārā pa muti, man palika slikta dūša, es apstājos un izvēmos, tad skrēju tālāk, vēlreiz apstājos, apsēdos uz koka un salūzu, es sāku raudāt. paraudaju. noslaucīju asaras, ievilku pilnas plaušas ar gaisu, izpūtu, nospļavos un skrēju tālāk. es esmu stipra. es esmu biedējoši stipra. un jo vairāk man liek tādai būt, jo vairāk es atgrūžu pasauli ap sevi. jo vairāk man gribas būt vienai. cilvēkiem vajadzētu vairāk piedomāt pie tā, ko viņi runā. reizēm šie vārdi var cilvēkus sāpināt. un reizēm šie vārdi var cilvēkus aizvainot. un reizēm šie vārdi var cilvēkus aizbiedēt. un reizēm.. uz neatgriešanos. man no sirds ir žēl, ka tā viss ir sanācis. bet man šobrīd nav spēka un intereses cīnīties un uzspiest sev lietas, kuras uzspiest sev man šobrīd negribas. es vnk vēlētos, kaut cilvēki reizēm nebūtu tik egoistiski. bet laikam jau tas nebūs cilvēces vēsturē iespējams.

	2011.09.28  00.24 dejavu TAS IR DAUDZ GRŪTĀK, NEKĀ MAN LIKĀS, KA BŪS. MANA BALLĪŠU DVĒSELE MANĪ NU KŪSĀ KĀ NEGUDRA. 1 TELEFONA ZVANS NO BALLĪTES NEDĒĻAS GANDRĪZ VIDŪ UN ESMU NEMIERA PILNA. ES IEKŠĒJI " LŪDZU DIEVU" KAUT MAN NETIKTU SNIEGTS PIEDĀVĀJUMS DODIES BALLĪTES VIRZĪENĀ.. JO TIEŠI TAS MAN IR GRŪTĀKAIS- PATEIKT NĒ, KAD VISA MIESA TO VIEN GAIDA, KĀ PATEIKT " JĀ" BALLĪTEI. IR PAGĀJIS PIETIEKAMI ILGS LAIKS, KOPŠ NEESMU BALLĒJUSIES, LAI ES SPĒTU NOTURĒTIES UN PALIKT MIERĀ. ŠEIT, AR SAVU APŅEMŠANOS MAINĪT IERASTĀS DZĪVES LIETAS UN UZLABOT DZĪVES PRODUKTIVITĀTI, LASOT RIČARDA BRENSONA GRĀMATU, PIE KURAS BEIDZOT ESMU TIKUSI UN SOLĪJUSI ŠĪ VAKARA/ NAKTS LAIKĀ IZLASĪT. ES IELŪGUMU NESAŅĒMU. UN NU JŪTOS KĀ MAZLIET MUĻĶE, JO TĀ IR SPĒLĒŠANĀS AR MANĀM JŪTĀM. NĒ, ES PATI SPĒLĒJOS. SOLU SEV VIENU, BET IEKŠĒJAIS NEMIERA GARS TOMĒR VĒLAS KO CITU. BET TĀ JAU IR TIKAI MIESA. ESMU PIETIEKAMI STIPRA UN NOLĒMUSI TĀDA ARĪ PALIKT. MAN RĪT IR GARA DIENA, KĀ ARĪ PARĪT TĀDA BŪS UN PAT VĒL GARĀKA NEKĀ RĪTDIENA, TĀPĒC MAN VAJADZĪGI SPĒKI. PAGĀJUŠĀ GADA RUDENĪ MAN BIJA PĀRPĀRĒM SPĒKA, LAI SKRIETU UN DARĪTU PILNĪBĀ VISU, KO DOTAJĀ MIRKLĪ MAN IEGRIBAS. TIE LAIKI IR GARĀM. ESMU STINGRI NOLĒMUSI TURĒTIES PIE SAVA. IZKOPT NO JAUNA SEVI. PILNVEIDOT SEVI. UN ATKAL ES IZJUTU SPĒCĪGU DEJAVU. UN VAKAR VAKARĀ, KAD SAJUTU VIENU NO SPĒCĪGĀKAJIEM DEJAVU, MAN PAT IENĀCA PRĀTĀ DOMA PAR TEIKUMU " PASKRIEN GAR ACĪM VISA DZĪVE" . VARBŪT TIEŠI TAS NOTIEK AR "MUMS", KURIEM IR DOTA DZĪVĒ 2. IESPĒJA? VARBŪT TĀPĒC MĒS KKĀ NEBŪT TOMĒR NESPĒJAM VAIRS BŪT IERASTI PARASTIE CILVĒKI UN AR IERASTI PARASTU DZĪVES UZTVERI? BET SAJŪTA, KURA PĀRŅEM, KAD IZJŪTU ŠOS DEJAVU IR ĻOTI NEPATĪKAMA. SIRDS SITAS DAUDZ STRAUJĀK UN BIEDĒJOŠI. REIZĒM MAN PALIEK PAVISAM BAISI. UN VISSKUMJĀKAIS IR TAS, KA LIELĀKĀ DAĻA CILVĒKU MANI UZSKATĪTU PAR TRAKU UN APGALVOTU, KA MAN IR ŠIZOFRĒNIJA VAI VĒL KĀDA PSIHISKA NOVIRZE. LIETA TĀDA, KA ES VISĀM TĀM MUĻĶĪBĀM NETICU. BET NOLIEGT VIŅU ESAMĪBU UN PARĀDĪŠANOS ES NESPĒJU. KĀPĒC ES PĒDĒJĀ LAIKĀ ESMU SASKUMUSI UN NESPĒJU PAR KATRU SĪKUMU VAIRS ĶIĶINĀT UN SMIETIES LĪDZ ASARĀM? ATBILDE MEKLĒJAMA KONKRĒTI ŠAJĀ IERAKSTĀ- DEJAVU. ES NESPĒJU SMIETIES PRECĪZI TAJĀ MIRKLĪ, KAD IZJŪTU, KA REIZ JAU ESMU SMĒJUSIES UN IZJUTUSI TO, KO KONKRĒTAJĀ MIRKLĪ IZJŪTU. SAPROTIET.. TĀ SAJŪTA IR ĻOTI NEPATĪKAMA. UN, IESPĒJAMS, ŠĪ ZINĀŠANA PAR NOTIKUMIEM UN LIETĀM IR MANA IESPĒJA MAINĪT UN IEVIRZĪT LIETAS TĀ, KĀ ES VĒLOS, NEVIS ĻAUT LIETĀM PAŠĀM NOTIKT PĒC SAVA PAREDZĒTĀ CEĻA. BET ES NEZINU VAI TAS BŪTU PRĀTĪGI- LAUPĪT CILVĒKIEM VIŅU PIRMO REIZI ŠO MIRKĻU PIEDZĪVOŠANĀ. NĒ, PIEDODIET, ES NEVĒLOS JŪS BIEDĒT. NEKLAUSIETIES, LŪDZU, MANĪ. ES TIEŠĀM NEGRIBU JŪS BIEDĒT. PIETIKS AR MANI VIENU PAŠU- PĀRBIJUŠOS KĀ MAZU MEITENI. BET SAPROTIET, ES ŠAJOS MIRKĻOS JŪTOS TIK VIENA UN VIENTUĻA ŠAJĀ DEJAVU TELPĀ, KĀ NEVIENS LĪDZ ŠIM NAV LICIS MAN SAJUST, CIK VIENTUĻŠ CILVĒKS VAR JUSTIES.. NESAPRASTS. ES NEJŪKU PRĀTĀ. ES VNK GRIBU PADALĪTIES AR KĀDU, JO ŠIE DEJAVU VAIRS NAV IZTURAMI.

	2011.09.12  00.00 es nezinu, kā lai to visu paskaidro, bet es jūtoos no vienas puses ļoti labi, bet no otras puses es jūtos pilnīgā dirsā. Viss ir pilnīgā dirsā, bet tajā pašā laikā, viss ir ļoti labi. °Brīžiem liekas, ka es jūku prātā. Varbūt manis nemaz nav?

	2011.07.19  22.39 "Cau! Piedod, ka es Tev vairs nerakstu. Es vnk zinu, ka es nespēju šeit būt vārdos tik atklāta, kā man reizēm gribētos pret Tevi būt. Reizēm man vnk gribas izteikt sajūtu rūgtumu vārdos, kuri, iespējams, dzīvē nemaz nav tik rūgti. Es gribu Tev pasūdzēties, cik bēdīga un salauzta es brīžiem sevī jūtos. Brīžiem es gribu būt citur. Brīžiem es gribu pavisam citu dzīvi. Brīžiem man ir tik skumji, ka saraujas sausumā mana sirds..jo tā ir izslāpusi kaislīgas dzīves mīlestības. Es gribu būt laimīga. Un kad tas teju jau ir sācies, kkas notie greizi un es atkal esmu ieslodzīta un pakārtota noteikumiem un ierobežojumiem. Es smoku, vai dzirdi?! es smoku šajā psihoemocionālajā cietumā. Jo vairāk mani mēģina ieslodzīt, jo vairāk es gribu izbēgt, izrauties no tā visa. Reizēm man gribas raudāt. Reizēm man gribas būt pašai, darot to, ko es tajā mirklī gribu. Bet man nemitīgi ir jāpiedomā, vai es to drīkstu.. jo cilvēkiem patīk nosodīt un patīk pārmest to, ko es daru. Kaut gan nosodījumam un pārmetumiem nav pamata. Bieži gribas apstādināt laiku un atvērt acis nosodītājiem un ierobežotājiem ar: " Attopies! Mēs esam pieauguši cilvēki! Mums gribas to, ko mēs zinām, ko gribam, tāpēc to arī vēlamies darīt un neaupšaubāmi arī darītu! Atpisies! Ja Tev ir kkādi idiotiski aizspriedumi! Es gribu Savā dzīvē darīt to, ko es gribu darīt!! ATPISIES! Atpisies! vnk AT-PI-SIESSSSsssss!!!" Man nav 40 gadu. Man nav bērnu. Man nav nekā tāda, kas varētu man traucēt dzīvot tā, kā es vēlos. Es gribu būt laimīga! Un es vēl aizvien nejūtos vainīga par to, ka man tika salauzta sirds ar vārdiem: " es Tevi vairs nemīlu. Tu nekad nebūsi mana sieva!" un vienaldzīgu aiziešanu, iziešanu pa dzīvokļa durvīm, uz neatgriešanos. Es vēl aizvien nejūtos vainīga, ka man tajā mirklī atvērās acis un es pieņēmu notiekošo, pieņēmu cilvēka lēmumu un pieņēmu faktu. es nejūtos vainīga par to, ka mans jūtas mainījās. es tiešām nejūtos vainīga, ka tādas jūtas nav iespējams atgūt. Es nejūtos vainīga par to, ka es vēlos būt laimīga un baudīt savu dzīvi tā, kā es to vēlos. Un, nē, bļaģ.. zajebala jau- nē, tas nenozīmē, ka es gribu pisties apkārt utt. Man ir apriebušās tās idiotiskās, egoistiskās fantāzijas no visu to pārmetēju un ierobežotāju puses. Es gribu būt es pati un darīt to, ko es vēlos. Ja es vēlos satikt draugus un ar viņiem parunāties, pasmieties- tad es vēlos to darīt un labprāt to arī darītu. Tā nav tusēšana- tā ir draugu satikšana. Un arī, ja es ietu tusēt- kas par to?! Man nav 40 gadu un bērnu , utt. Es esmu jauna un man tiek likts noskatīties, kā aizslīd mana jaunība gar acīm. Es gribu būt brīva un es gribu just savas iespējas. Man sāp sirds. Sāp par to, ka man nav brīvības, lai justos labi. Sāp sirds par to, ka mani šajā jautājumā nesaprot un tiek pārmests. Sāp sirds par to, ka cilvēki nesaprot, ka es nevēlos saviem mazbērniem stāstīt par to, kā es 22 g.v. sēdēju mājās, kgan apkārt pasaulē bija tik daudz iespēju, ko darīt. Man ir apnicis un nav vairs spēka. Man gribas raudāt. Un man netiek dota iespēja to visu izbeigt. Es kā vienmēr esot visa ļaunuma iemesojums un sakne. Es esmu nogurusi no tā. Es gribu būt laimīga un noderīga. Es neesmu trofeja un neesmu ķeksītis mājās. Es gribu Savu Lielisko Dzīvi!!!

	2011.05.27  20.02 kāpēc es dzeru vīnu vienatnē, kāpēc es žagojos? kāpēc es cenšo izprast dzīvi vienatnē? kāpēc es mēģinu atrast sevi, esot aizņemta, bet tomēr vientatnē? ... atbilde ir pavisam vienkārša.. es vnk esmu pieradusi būt viena. Iesākumā man tas nepatika. Iesākumā, pēc tam, kad man parādījās 1. nopietnās attiecības, tik daudz laika kopā pavadīta. utt., es tiku brutāli atstāta viena, iesākumā es iemācījos būt viena, nu es iemācījos izbaudīt to, ka esmu viena un brīvībā. Es dievinu VĒL AIZVIEN savu brīvību. Un mana brīv\iba nozīmē but pašai ar sevi. Būt vienītī, būt kopā ar savaām domām, būt ar sevi. Man nevienu nevajag, izņemot mirkļus, kad es tomēr varu būt kopā ar šo vienu noteikto. Es esmu sevi nolēmusi mūžīgi vienam un tikai vienam ikvienā dzīves posmā. Atkādinājums par nekrāpšanu man vienmēr saglabājas tetovējums" Tu un neviens cits" . Vakar pēc krosa es jutos lieliski, es izjutu to, ko sen nebiju jutusu. Es izjutu sevi, to bezpalīdzīgo, nomocīto, pārkarsušo, kā Ušakovbs, cilvēku, kurš vēlējies pārpilnīgi izsīst un gūt baudu no tā, ko dara. Es dzeru vīnu, nesmu pat pusē, bet secinu, ka tasir liliski, būt pašam priekš sevis. Un nu, kad rakstu kaut ko, es secinu, ka man ir kāds potenciāls. Varbūt man arī sākt izbaudīt dzīvi pilnībā un dzīvot kā Bellai?! Rakstīt savas grāmatas ar saviempiedzīvojumiem, ar savām atklāsmēm Un te nu pienāk mirklis, kad man vairs nav ko teikt, kad es esmu izsmelta. Un vienīgais, ko man gribas teikt- kaut viss būtu izvērties savādāk, Tā kā man gribējās. es ieguvu to, ko es gribu, BET.. es nevaru to izmantot, ja godīgi sakām. Dzīve spēlē interesantas lomas un spēlējas ar mūsu jūtām un vēlmēm. Mani ik dienu nomoka mindfucks. Un es nezinu kāds ir iemesls. Es zinu to, ko es zinu . un Es zinu to, ko esmu bijusi izlēmusi jau no paša sākuma, Bet tajā pašā laikā.. es gribu dzīves garšu, es gribu trakot, es gribu baudīt, es gribu būt traka un radīt lietas kuras atcerēties, rdīt atmiņas, radīt mirkļus,l kuru dēl dzīvot un mosties, kad nav city fakino iemeslu!! Es gribu izbaudīt dzivi un piepildīt! Un pašlaik, diemžēl, liel'\akoties man šķiet izniekota mana pēdājāl aika dzīve.. sēžot un neko nesasniedzot, s'ēzot un neko nedaor. Man besī. Un Vistrākais ir tas, ka man līdzās ir cilēks, kuru tas arī besī, bet viņš neko nepasāk, esot puisis.. esot puisis. puišiem parasti ir jāpiespiež darīt meitenes to, kas tām ir jādara. es visu mūžu tiecos oēc esamības būt zem tupeles, bet es esmu pārāk neatkarīga un valdonīga, pārāk spēcīga un spējīga, lai kāds būtu spējis mani savaldīt. Man besī. Bebsis saka , ka saprastu, ja es iemīlētos k'dā citā šo visy lietu dēļ, bet es viņam neticu. Esmu 12356% pārliecināta, ka viņa ne tikai ar Diānu, bet vēl ar kādu kkas ir bijis. Man nesāp, es vnk gribētu lai viņš atzīstas. es būtu priecīga, ja viņš pirms kā nopiejna ar mums būtu ko darīsi ar citām, lai būtu pārliecināts, ka tik tiešām vēlās mani. :) atā

	2011.05.06  16.23 čau Vairākas dienas es domāju par to, ka varbūt man sākt rakstīt grāmatu. Kaut kā ir tāda vēlēšanās, bet mani aptur vienīgais fakts, ka es zinu, ka Ričards pa kluso mēģinātu lasīt.. vai sēdētu aiz muguras un uzglūnētu katram rakstītajam vārdam. tas man traucē, es līdz ar to nespēju atraisīties un arī īpaši negribas vairs neko diži rakstīt.. tā ir sava veida psiholoģiskā kontrole. Es zinu, ka viņš to dara neapzināti, utt., bet.. es zinu, ka es tā nedaru. Es ievēroju viņa privātumu, ja man kas interesē es arī konkrēti pajautāju, bet dodu viņam brīvu vaļu. Pēc maiņas dz.namā, pārrados mājās, kājas sapampušas, pārgurums ne tikai fizisks, bet arī psihoemocionāls. Ķermani pārklāja trīsas un aukstuma viļņi. Tas no pārguruma. Mani uzslavēja prakses vadītāja. It kā jau patīkami, bet.. es biju tik pārgurusi, ka nespēju tobrīd par to papriecāties. Tiešām galva kā spainis, acis sāpēja, kājas vairs neklausīja, ļodzījās.. atripojusi mājās.. uzsildīju iepriekšējās dienas vakariņas, mazliet ieēdu un tā kā nebiju visu dienu neko ēdusi, tikai 2 kafijas pa visu dienu.. man palika nelabi un diemžēl nācās izvemties. Tad palika labāk. Nevarētu teikt, ka arī šodien īpaši kkas ietu iekšā. Pagatavoju omleti, tā jau sev uzliku mazu porciju, bet pat puse neapēdās.. un atdevu Ričardam, kurš savu porciju bija jau iešņaucis, kamēr es locīju to gandrīz 1/2. Labi, ka ir rieksti, tie gan man ik pa laikam mazliet ieiet iekšā +jogurts ar palielām pauzēm un pa mutītei. Kārtējo nakti murgoju kkādus debīlus sapņus, neskaitāmas reizes atmodos ar domu: "wtf?! kas par čerņu?!" un atkal aizmigu.. šovakar ar Ābeli jāsatiekas. Ceru, ka ne uz ilgu, jo man tik tiešām NEKO negribas. + vēl ir jāmācās lekcijai un eksāmenam. Kaut kā jāsaņemas.. kkā jādabū spēks, jo savādāk gribas tik gulēt un gulēt. Nevaru sagaidīt rītdienu- braucam ar mammu uz Talsiem. :) Lai Tev jaukas brīvdienas!

	2011.04.21  15.26 Čau man pat ir bail iedomāties par 6.dienu. Tik ļoti negribas. Tāds besis. Es vispār nemaz nezinu, ko man gribas. Nē, vienu es zinu, es gribu notievēt beidzot, bet pamazām, pamazām es eju uz to. besis, besis, besis.. tāds pilnīgs besis, jo neko negribas, fiziska noguruma sajūta, vienaldzīgums, neieinteresētība.. nezinu, kas ar mani. ārā karsti, dzīvoklī auksti. besis. Jaukas brīvdienas! Čau!

	2011.04.09  23.48 *** Pēdējā laikā man kkā bija aizmirsies, ka man vajadzētu kko pierakstīt, ziņot Tev par sevi vai vēl kko.. Piedod. Lieta tāda, ka man vnk nav bijis īsti ko teikt. Piedod. ------------------ Did you ever fall for someone you know you shouldn't? Try hard to fight your feelings but you just couldn't? You fall deeper with each passing day but try hard to hide it in every possible way. He's only a friend and nothing else. A simple glance turns into a stare, but you pretend that you don't care. It's not right for you two to be. Is that why you hide it so no one can see? But how long will you pretend? Keep lying that he's just a friend? -----------------(nav jāuztver personiski, vnk iekopēju, jo, ja es ko tādu iekopētu Fb, tad Ričards atkal sadomātos, ka tas ir kkas ne tas, kam vajadzētu būt, utt., bet patiesībā ir daudz šādu tekstu, bilžu utt, kas man vnk liekas jaukas, interesantas vai vēl kādi, ar ko vēlētos padalīties ar citiem-> nevis tāpēc, ka tas skar mani. Ne būt nē, arī daudzus linkus es pat neizlasu līdz pat kaut vai vidum, bet padalos, jo liekas, ka kādam citam tas varētu interesēt.) Pēdējā laikā man iet visai čābīgi. Bieži sāp galva, ir nelaba dūša tāpēc. Stress ir visai augstā līmenī. Nenoliku eksāmenu, sen tā ar mani nebija atgadījies. Teju vai atstiepu kājas no stressa, kas nāca līdz ar šo eksāmena nenolikšanu. Bet tas patiesais sirds prieks, kas mani pārņēma, kad noliku ar 2.x .. to nespēj aizvietot nekas!! tā ir lieliska sajūta un sajūta, ka Dievs mani mīl!! Un man prātā bija tikai 1 oma: "YES!! I'm back in the game, bitchēēēes!!!!!!" Un ikvienā šādā pagrimuma un dirsas caurumā atrašanās sajūtu virpulī... es vienmēr atgūstot kārtis savās rokās, izjūtu ļoti lielu laimi un pateicību par to, ka man ir iespēja mācīties tālāk, ka man ir iespēja turpināt savas iesāktās lietas. Un reizēm es esmu tik neizsakāmi pateicīga par to, ka man ir šīs iespējas! Ka man tā paveicas! Jā, es tiešām vēl aizvien nejūtos nopelnījusi vairākas lietas skolā.. BET es esmu no sirds dziļumiem pateicīga par to, ka man tomēr ir izdevies izkulties tām cauri. Es smagi strādāju pie tā, lai man izdotos, bet zinu, ka varētu daudz labāk. Mans raksturs ir kļuvis mīksts un sagrozāms attiecībā uz mācībām, it īpaši pēc dz.dienas, kad mamma izteicās par mani, ka viņa zinot, cik es ļoti spēju ieburties mācībās un panākt savu.. izjūtot viņas pārliecību par maniem spēkiem un neatlaidību, es tik ļoti no visas savas būtības izjutu vainas un kauna sajūtu sevī. Man bija kauns pašas priekšā par to, ka esmu tā nolaidusies un zaudējusi koncentrēšanās spējas. Kopš mana dzīve pārvērtusies kājām gaisā.. pēdējā mācību gada laikā, man ir bijis ļoti grūti nostāties atpakaļ uz sava ceļa. Kopš rīta, kad man tika salauztas pēdējās veselās sirds daļas.. es zaudēju prātu un meklēju vietas, cilvēkus un iespējas, lai neizjustu šīs iekšējās sāpes. Es mēģināju paslēpties pati no savām sāpēm. Man uz ausīm, acīm un izjūtām bija uzkāpis milzīgs, nevīžigs un slims lācis, kas ,iespējams, centās mani izcelt no pagrimuma un vēl lielākām sirdssāpēm. Paldies Dievam, ar mani viss ir kārtībā. Paldies Dievam, es esmu vēl dzīva. Un paldies Dievam, es vēl aizvien spēju sakarīgi domāt. Viens no lielākajiem ieguvumiem šīs manis pazušanas laikā - ir spēja uztvert informāciju daudz plašākā diapazonā. un es esmu pilna ticības, cerību un spēka turpināt cīnīties par sevi un saviem ejamajiem ceļiem. Un es zinu, ka lai kur arī es nonāktu, ar mani viss būs kārtībā. Un es no sirds ticu, ka man viss izdodas. Es jau netaisos pārvērst pasauli par labāk, jo apzinos, ka tas nav manos spēkos. Es tikai gribu sasniegt savus mērķus. Un viens no galvenajiem maniem mērķiem ir būt laimīgai. Un šo laimi ietver miers, kuru sniegtu sakārtotība manās lietās. Un pagaidām mans galvenais mērķis ir pabeigt skolu. Un man ir histēriska iekšējā panika par bakalaura darbu. Pēdējos 2 rītus es ceļos ar bailēm par to, ka tuvojas tas brīdis, kad man tas būs jāaizstāv un jāparāda, ka es neesmu tāda lūzere un tik bezcerīga, par kādu mani mēģina pārvērst manas kursabiedrenes. Es vnk esmu ieņēmusi tādu mierā likšanas režīmu attiecīgi viņu uzvedībai, kur man nav tiesību pat izteikt savu viedokli, jo es neesmu nedz precējusies, nedz man ir bērni, nedz man visa dzīve ir vienas vienīgas mācības. Iespējams , es esmu pārāk mīksta, lai spētu nodoties 100% mācībām un iepinu savā ikdienā 85% Savas Dzīves. Un, iespējams, tas ir ļoti slikti, jo tas novērš manas domas no mācībām un lietām, kuras man ir jāzina. Skolā es tik tiešām jūtos mazliet kā nulle, jo es neesmu tik kompetenta, kā man vajadzētu. Un man par to ir ne tikai kauns, bet arī dusmas uz sevi. Es vnk ar katru dienu aizvien vairāk apzinos, ka pavisam vnk tas nav tas, ko es vēlos.. es nevēlos strādāt amatā, kuru apgūstu.. tas arī viss. Mani interesē plašāks skatījums. Es nepaciešu ierāmēšanu.. tāpēc man ir grūti. manas intereses pavisam vnk sliecas arī citās tēmās. Un tāpēc man ir grūti malt vienu un to pašu, vienu un to pašu.. par vienām un tāpm pašām situācijām, par vienām un tām pašām tēmām, lietām, darbībām.. Un vistrakākais ir tas, ka mani ļoti kaitina reizēm tas, cik ļoti teorētiski tiek pasniegta tik skaista lieta kā dzimšana. Man tas liekas skaisti un burvīgi, dabiski. Bet brīdī, kad Tev ir tas jādefinē, jāiztirzā un visiem tiem riebīgajiem medicīnas terminoloģijā lietotajiem apzīmējumiem, jāizklāsta kas, kad un kāpēc notiek.. man vnk gribas kliegt! Jo dzimst bērns, nevis gaļas gabals. Un man riebjas apzīmējums: "Grūtniecības atrisināšana"- tā it kā tas būtu kā kkāda nevēlama situācija, kā kkāda ārpuskārtas lieta, darbība, kura nevienu neaizkustina. Es vēl aizvien neesmu aizmirsusi, kā es no sirds izjutu laimi sirdī un asaras pārskrienam savus vaigus, kad pirmo reizi piedalījos dzemdībāsu n redzēju bērna pirmo elpas vilcienu.. Esmu tik pilna spēka darīt un cīnīties par lietām un darbiem, kurus es vēlos savā dzīvē. Esmu gatava palīdzēt arī tiem, kuri vēlas manu palīdzību. Un man pietiek ar vnk "Paldies".. jo tā es jūtos noderīga. Man patīk justies noderīgai un piedalīties darbībās, kur ,iespējams, mans vārds nekad arī neparādītos. Bet man tas nespēlē lomu, jo man galvenais ir process un tas, kā cilvēks pēc tam uz mani raugās, ciena mani un novērtē manu viedokli. Man patīk sajūtas. Es tiecos dzīvē pēc sajūtām. Es kolekcionēju pozitīvās sjaūtas. Un es nemēdzu un man riebjas, kad manā kolekcijā iemājo kāda negatīva lieta. Es mēģinu to izanalizēt un pārvērst kādā mācībā, cenšoties uztvert to kā pozitīvu stimulu. Vakar es stundu gaidīju Ričardu, jo pēc eksāmena pārlikšanas, gribēju viņu satikt. Tā nu es devos lēnā pastaigā. Nebraucu ar sabiedrisko transportu, bet gāju ar kājām, aizgāju uz Vecrīgu, klausoties mūziku, pastaigājos, lēni, nesteidzīgi, apskatot to, ko parasti nākas palaist gar acīm steigā.. un tā nu es nonācu līdz Doma laukumam, kur mani uzrunāja baznīca.. iesākumā domāju, ka vnk, lai apmierinātu savu sirdsdegsmi, paskatīšos, kas publicēts pie ziņojumu dēļa. Un tā nu tas notika.. vairākas minūtes (pēc tam, kad biju izpētījusi ziņojumu dēli) es raudzījos uz apmeklējumu laikiem. Tieši 5.dienas apmeklējumiem. Baznīca jau brīdi bija atvērta apmeklējumiem. Un es stāvēju un cīnījos ar sevi.. līdz tomēr devos iekšā. Es sen jau nebiju bijusi baznīcā- Sev. Esmu gājusi svētdienas skolā, agrāk pirms gulētiešanas skaitījām kopā ar māsu un brāli lūgšanu.. vecvecāki audzināja mīlēt Dievu- vienalga, kaut vai Savu Dievu. Un tā es radīju, pieņēmu un iemīlēju Savu Dievu, kuram mēdzu agrāk ļoti bieži pievērsties, lai kaut vai vnk parunātos, izteiktu to, kas sakrājies. Un sen jau es to nebiju darījusi. Tā it kā es būtu uz viņu apvainojusies. Es iegāju lūgšanu kapellā. Iesākumā kautrīgi un vēl aizvien nocietinājusies apskatīju foto attēlus, kuri bija izstādīti izstādes veidā gar sienām.. un tad es paraudzījos uz Jēzus gleznu pie sienas, iedegtām svecītēm. Es biju tur viena. Un .. es vnk sabruku. Tas bija piliens manā emocionālajā jūrā. Atturīgi apsēdos vienā no pēdējiem krēsliem. Iesākumā es vnk sēdēju un raudzījos, nesteidzīgi, mierīgi visapkārt. Tad manu sirdi sāka pildīt miers.. man vnk bija pietrūcis. Un es sāku pie sevis runāt, stāstīt, lūgt piedošanu par to, ka neesmu runājusi ar viņu tik ilgi. Un es sāku raudāt, asaras bira viena pēc otras, viena pēc otras, kā trakas nemitējās. Gluži kā lietus ārpus baznīcas. Es sēdēju viena pati, baznīcas stūrī un runāju ar Savu Dievu. Atcerējos mirkļus, kad kopā ar vecvecākiem skaitījām lūgšanu pirms miega, atcerējos, cik laimīga es biju, kad biju vēl bērns.. es sajutu sajūtas, par kurām biju aizmirsusi. Es radu sevī mieru. Man neko vairāk nevajadzēja. Pagaidām. Un es jutu, ka vēlos atgriezties. Ne jau uz dievkalpojumiem, koncertiem, sanāksānām, draudzēm, sektām vai vēl kko tādu, nē! Es vnk jutu, ka man pietrūkst un ir nepieciešams šis laiks, ko pavadīt kopā ar sevi, savām domām un Savu Dievu. Sēžot tur, esot izgājusi visādām stulbām lietām cauri, es jutos laimīga. Jutos pateicīga. Un es izteicu pateicību. Vakarā, mājās, man nācās piedzīvot kārtējo riebīgo strīdu. Un es sajutu, ka man ir atgriezušās jūtas, sajūtas, emocijas, sirds atkal ir sadzijusi un pilna spēka turēties pie tā, kas man reiz no rītiem lika mosties un cīnīties, rast gaismu un atzinību. Un te nu atkal tas tika sagrozīts un ietekmēts. Atkal mani sāka sāpināt un aizskart ar lietām, kuras sāpina. Un redzot viņa sejā tādu nelaimību un asaras acīs.. es izjutu kā lēnām mana sirds atkal lūzt. Un es izjutu, tik sen neizjustas sajūtas.. es izjutu jūtas. Un es jutu, ka es šim cilvēkam esmu vajadzīga vairāk par visu. Es esmu viņa vienīgais glābiņš izdzīvot un nesajukt prātā, nesakrist čupā un neļauties aizmirstībai un nolemtībai. Un es izjutu, ka šis ir tas cilvēks, kurš man ir vajadzīgs. UN es pateicos savam veselajam saprātam, kurš mani jau savlaicīgi bija brīdinājis un licis saprast, ka arī laikā, kad man var sašķobīties pārliecība- man ir jānoturas un jāturpina ticēt, jāturpina atkārtot, ka mums viss izdodas, jo kādu dienu es to varu nožēlot, ja ļaušos laika vājībām. Un te nu bija tas mirklis, kad es jutu, ka man ir bijusi taisnība. Lietas mainās, dzīve mainās, .. nāk sūdi un iet sūdi.. nāk depresijas, nelaimība, grūtības, vājprāts.. bet pa vidu tam visam ir jārod nostāja un pārliecība. Mums ir jaaizver acis, jāaizspiež ausis un skaļāk par visu, kas uzmācas ar savām pārliecībām, kura snesakrīt ar Tavām.. Tev ir jābļauj!! Tev ir jākliedz sava laimes zināšana. Un tad tā atkāpsies Un bailes pazudīs. Un visi Tavi visdziļākajā stūrī paslēptie bubuļi ielīdīs atpakaļ tumšajā stūrī, jo sapratīs, ka Tu esi stiprs. Jo Tu tāds esi Un es tāda esmu. Un tieši visgrūtākajos brīžos es cenšos nepakrist. Gandrīz visa mana šī brīža dzīve ir sadirsta līdz pēdējam. Bet es zinu un ticu, ka kādu dienu tā būs pilna laimes, pateicības un apbrīna vērta. Un es nepadošos! Es gribu piepildīt to, kas man ir jāpiepilda!! Paldies!

	2011.02.05  22.12 es nezinu, ko dzīve no manis grib.. Bet es saku kā ir- tas ir ārprāts. Es nespēju, es vnk nespēju apstāties, izlemt, atteikties. Bet es zinu, ka es mīlu. Un, iespējams, ne to, kuru man vajadzētu mīlēt. Un es ceru, ka man viss nokārtosies un manas jūtas pierims. Tikai žēl, ka es šo cilvēku vairs nekad nespēšu aizmirst. Un žēl, ka šis cilvēks man kļūst aizvien tuvāks un tuvāks jo katru satikto reizi. Es cenšos ieturēt un saglabāt distanci, bet es vienmēr atgriežos, pati it kā nevēlēdamās. Es attopos vietās un mirkļos, kurus es mēģinu atraidīt un izvairīties no tiem. Un tad es sev uzdodu jautājumu- ko gan es šeit daru?! Kāpēc es atkal šeit esmu. Bet nekas man nav dārgāks kā šī cilvēka apskāviens, sajūta, kura raisās pakrūtē.. un sajūta, ka viss ir pa īstam. Un es ienīstu sevi par visiem tiem meliem, kurus esmu viņam teikusi, par visu to, ka jau savlaicīgi parūpējos, lai mēs nebūtu kopā.. lai es vnk nespētu mierīgi būt ar viņu kopā. Mans liktenis jau sen tika izlemts. Un es atjēdzos tobrīd, kad uz ielas netīšām satiku kristapu. Tikšanās bija sekunžu gara un nevainīga- nevainīgs, dabisks smaids+ "čau!". Un kopš tā mirkļa, manā galvā viss sāka sakārtoties. Es spēju saprast, kas darāms, kas atraidāms. Un šoreiz man jāklausa savam prātam, ne sirdij. Un reizēm tas ir tik ļoti grūti- zināt, ka Tu kāda dēļ būtu gatavs uz da jebko.. un šādu trakumu sirdī Tu pret nevienu neesi jutis, un zini, ka ..ka vnk esi saticis savu Otru pusi. Bet Tev ir jāatsakas no šī cilvēka. Un to Tu arī neskaitāmas reizes atkal un atkal centies izdarītt- atteikties un cerēt, ka gūsi beidzot mieru. Bet tas neizdodas. Viņš pats neļauj atteikties. Šim cilvēkam bez manis būtu tik labi, tik daudz iespēju un variantu. .es tik tiešām ticu, ka bez manis šim cilvēkam būtu daudz labāk un laimīgāk.. bet viņš pasmejas un neļauj sev pat to pārbaudīt. Ar katru dienu teju viņš ieķeras "manos svārkos" aizvien stingrāk un niķīgi atsakās klausīties manos vārdos. Kaut man kādu dienu pietiktu spēka panākt šajā cilvēkā pārliecību, ka tomēr ir jādodas katram savu ceļu. Pagaidām dienu no dienas, man sāk aizvien vairāk pietrūkt spēka, viņš ir mans ennerģijas vampīrs, cilvēks, kurā es vairs neesmu ieinteresēta. Vienīgais, par ko es spēju domāt- kā aizbēgt no viņa un gūt mieru. ................ Es vnk gribu būt laimīga.

	2011.01.19  16.20 pēdējās dienās man ir pavisam čābīgi. -sliktas dūšas; -galvas reiboņi; -tuvu ģīboņiem; -atslēgšanās visdažādākajās vietās; -mežonīgas, ļoti reti piedzīvojama stipruma galvassāpes; -pilnīgs fizisks bezspēks; -sirdsklauves; -neliela aizdusa; -bālums. Kas vainīgs? Nav ne jausmas. Es vnk ceru, ka tas drīz pāries. Es mazliet baidos, tas nu ir jāatzīst. Gan jau es izķepurošos. Paldies par uzmanību.

	2011.01.13  00.04 zini,... es laikam tomeer JAU evaru itureet! :p

	2011.01.05  02.25 PALDIES!!! Nesaki man neko.. Paklusē.. Ir vienkārši ļoti labi. ka Tu esi pasaulē! -------------------- Tu sēdi blakus cilvēkam, skaties uz viņu, Tevī ir dalītas jūtas, krāsaina emociju gamma. No vienas puses Tu tā vien gribi viņu ssamīļot un sabučot.. bet no otras puses Tevi tik ļoti kkas attur no tā. Un reizēm ir labi, ka Tu spēj noturēties, pamocīt sevi, lai nākamajai reizei, kad samīļosi un sabučosi, Tu izjustu vēl spēcīgāku ilgu aplaimojumu sevī. Es ļoti ilgojos. Tiešā ļoti ilgojos. No pirmā sekundes mirkļa, kad manam skatienam šī cilvēka vairs līdzās nav. -------------------- Ar nepacietību gaiidu, kad beidzot man būs brīvs mirkklis, lai aizbrauktu uz Pļavniekiem un nodotu atkal maiņai savu telefonu. Man viņš ir sačakarējis jau pietiekami daudz, lai es spētu mīlēt šo telefonu turpmāk tik pat ļoti kā līdz noteiktajam laikam.

	2011.01.03  21.38 hi hi.. Saderam uz saldējumu, ka neatradīsi mani šeit! :p

	2010.12.27  02.05 nu bet, Lāčuk! Es neesmu tā, kura laupa iespējas. Es ļauju izbaudīt VISAS iespējas. Protams, cerība ir vienmēr un tai jēga ir vienmēr. Un kamēr tiks izmantotas VISAS iespējas, ko dzīve sniedz, es turpināšu cerēt, ka kāds beidzot atjēgsies un izvēlēsies Mani kā savu Iespēju. ..... bija nepieciešams gandrīz 1/2 gads, lai no tā Visa, kas man bija, aizbēgtu. Bija nepieciešams viens vakars, lai atgrieztos Tur, kur es biju mājās. Tā, it kā pēdējā 1/2 gada nekad nebūtu bijis. Un tas ir tik fantastiski. Justies atkal kā mājās, kopā ar ģimeni. Tie paši, manis pirktie, aizkari, tie paši, manis pirktie, pārvalki.. mana saimniecība, manas rūpes, mana kārtība un mani noteikumi. Tik labi ir atkal būt mājās. ... Un es cenšos atgriezties pie bijušajām laimītes sajūtām, lai aizvietotu 1 jaunu un spēcīgu laimes sajūtu, no kuras es cenšos atteikties. Es mānu sevi un pasauli. Es nemaz nevaru atteikties no tā, no kura ne vienu pašu mirkli nejūtos sveša. Es jūtos kādam pilnīgi viss, tas pilda mani, un arī pildītāju pašu. Tagad es zinu. Es esmu laimīga. Un šis ir mans ceļš. Es esmu satikusi Savu Otru pusi. Ko gan cilvēkam vēl vairāk dzīvē vajag par mīlestību? :) Arlabunakti! Es nekur nepazudīšu. Kā jau vienmēŗ. Marija

	2010.12.24  21.42 Mēs esam līdzīgi dzelzceļa sliedēm, kas satikties nedrīkst, bet izšķirties nevar.