nu bet, Lāčuk!
Es neesmu tā, kura laupa iespējas. Es ļauju izbaudīt VISAS iespējas. Protams, cerība ir vienmēr un tai jēga ir vienmēr. Un kamēr tiks izmantotas VISAS iespējas, ko dzīve sniedz, es turpināšu cerēt, ka kāds beidzot atjēgsies un izvēlēsies Mani kā savu Iespēju.
.....
bija nepieciešams gandrīz 1/2 gads, lai no tā Visa, kas man bija, aizbēgtu. Bija nepieciešams viens vakars, lai atgrieztos Tur, kur es biju mājās. Tā, it kā pēdējā 1/2 gada nekad nebūtu bijis. Un tas ir tik fantastiski. Justies atkal kā mājās, kopā ar ģimeni.
Tie paši, manis pirktie, aizkari, tie paši, manis pirktie, pārvalki.. mana saimniecība, manas rūpes, mana kārtība un mani noteikumi. Tik labi ir atkal būt mājās.
...
Un es cenšos atgriezties pie bijušajām laimītes sajūtām, lai aizvietotu 1 jaunu un spēcīgu laimes sajūtu, no kuras es cenšos atteikties. Es mānu sevi un pasauli. Es nemaz nevaru atteikties no tā, no kura ne vienu pašu mirkli nejūtos sveša. Es jūtos kādam pilnīgi viss, tas pilda mani, un arī pildītāju pašu.

Tagad es zinu. Es esmu laimīga.
Un šis ir mans ceļš. Es esmu satikusi Savu Otru pusi. Ko gan cilvēkam vēl vairāk dzīvē vajag par mīlestību? :)

Arlabunakti!
Es nekur nepazudīšu. Kā jau vienmēŗ.

Marija