čau
Vairākas dienas es domāju par to, ka varbūt man sākt rakstīt grāmatu. Kaut kā ir tāda vēlēšanās, bet mani aptur vienīgais fakts, ka es zinu, ka Ričards pa kluso mēģinātu lasīt.. vai sēdētu aiz muguras un uzglūnētu katram rakstītajam vārdam. tas man traucē, es līdz ar to nespēju atraisīties un arī īpaši negribas vairs neko diži rakstīt.. tā ir sava veida psiholoģiskā kontrole. Es zinu, ka viņš to dara neapzināti, utt., bet.. es zinu, ka es tā nedaru. Es ievēroju viņa privātumu, ja man kas interesē es arī konkrēti pajautāju, bet dodu viņam brīvu vaļu.

Pēc maiņas dz.namā, pārrados mājās, kājas sapampušas, pārgurums ne tikai fizisks, bet arī psihoemocionāls. Ķermani pārklāja trīsas un aukstuma viļņi. Tas no pārguruma. Mani uzslavēja prakses vadītāja. It kā jau patīkami, bet.. es biju tik pārgurusi, ka nespēju tobrīd par to papriecāties. Tiešām galva kā spainis, acis sāpēja, kājas vairs neklausīja, ļodzījās..

atripojusi mājās.. uzsildīju iepriekšējās dienas vakariņas, mazliet ieēdu un tā kā nebiju visu dienu neko ēdusi, tikai 2 kafijas pa visu dienu.. man palika nelabi un diemžēl nācās izvemties. Tad palika labāk. Nevarētu teikt, ka arī šodien īpaši kkas ietu iekšā. Pagatavoju omleti, tā jau sev uzliku mazu porciju, bet pat puse neapēdās.. un atdevu Ričardam, kurš savu porciju bija jau iešņaucis, kamēr es locīju to gandrīz 1/2. Labi, ka ir rieksti, tie gan man ik pa laikam mazliet ieiet iekšā +jogurts ar palielām pauzēm un pa mutītei.
Kārtējo nakti murgoju kkādus debīlus sapņus, neskaitāmas reizes atmodos ar domu: "wtf?! kas par čerņu?!" un atkal aizmigu..

šovakar ar Ābeli jāsatiekas. Ceru, ka ne uz ilgu, jo man tik tiešām NEKO negribas. + vēl ir jāmācās lekcijai un eksāmenam.

Kaut kā jāsaņemas.. kkā jādabū spēks, jo savādāk gribas tik gulēt un gulēt.

Nevaru sagaidīt rītdienu- braucam ar mammu uz Talsiem. :)

Lai Tev jaukas brīvdienas!