es atcerējos vietu, kur es varu paslēpties no Tavām acīm. ŠEIT.

man lieliski izdodas izrādīt savu vienaldzību. un lieliski izdodas noturēties šajā līmenī. bet, kad visu acis novēršas.. es esmu tikai es. meitene, kurā nevar iemīlēties, kurai ir resni gurni un kura vispār.. esot cūka. uztveru to ļoti veselīgi, viss kārtībā. bet tajā pašā laikā, man tomēr ir skumji.
lietas, kuras norisinās pēdējā laikā dzen mani tādā stresā, ka šodien treniņa laikā mana sirds teju vai izleca ārā pa muti, man palika slikta dūša, es apstājos un izvēmos, tad skrēju tālāk, vēlreiz apstājos, apsēdos uz koka un salūzu, es sāku raudāt. paraudaju. noslaucīju asaras, ievilku pilnas plaušas ar gaisu, izpūtu, nospļavos un skrēju tālāk. es esmu stipra. es esmu biedējoši stipra. un jo vairāk man liek tādai būt, jo vairāk es atgrūžu pasauli ap sevi. jo vairāk man gribas būt vienai.
cilvēkiem vajadzētu vairāk piedomāt pie tā, ko viņi runā. reizēm šie vārdi var cilvēkus sāpināt. un reizēm šie vārdi var cilvēkus aizvainot. un reizēm šie vārdi var cilvēkus aizbiedēt. un reizēm.. uz neatgriešanos.

man no sirds ir žēl, ka tā viss ir sanācis. bet man šobrīd nav spēka un intereses cīnīties un uzspiest sev lietas, kuras uzspiest sev man šobrīd negribas.
es vnk vēlētos, kaut cilvēki reizēm nebūtu tik egoistiski. bet laikam jau tas nebūs cilvēces vēsturē iespējams.