tas, kas man ir šobrīd un tas, līdz kam esmu nonākusi. Tas nav nācis viegli, bet aizvien tuvāk šim mirklim un pat ne precīzi vēl šobrīd, apzināti tiecos uz sevis atgūšanu.
2 gadus savas dzīves esmu pavadījusi bēgot, psihojot, ārdoties, iekšēji kliedzot, klusumā raudot. Tiešām nezinu, kā vārdos to paskaidrot. Pirms pāris dienām tiku pie sava vecā datora, kurš pilns ar bildēm, kuras skatoties, iespējams redzēt kā es pārvēršos par briesmoni, kā es kļūstu par pretīgu, riebīgu, morālu kropli. Kā izdziest manas acis un .. kā asaro mana sirds. Kā es sevi pazudinu. Noskatīties to visu nebija viegli. Bet.. tas man bija vajadzīgs un noder kā paraugam, lai es zinātu, kad es nezinu, kāda es vēlos būt, es vismaz zināšu, kas es negribu būt. Un es negribu būt Viņa. Tā, kuru es pat neatpazīstu.
Paldies Dieviņam, ka viņš ir stāvējis man klāt un palīdzējis nākt pie prāta un atgūt pa kripatiņai sevi. Esmu ceļā uz sevi.