Čau.
Es zinu, ka tā nedrīkst domāt un kur nu vēl runāt, bet.. skatoties spogulī es redzu tikai taukos slīdošu vali. Ritīgu nilzirgu. Begemotu.
Un vienīgais par ko es spēju tad domāt, kā pēc grūtniecības es tievēšu un būšu tik skaista, kā līdz šim vēl neesmu bijusi, kā pucēšos un mālēšos, kā grozīšu dupsi un smiešos, smaidīšu, ka man vairs nebūs nelaba dūša, nogurums, pietūkušas kājas vai sāpoši sāni, mugura, ka varēšu braukt ar riteni un gulēt uz muguras un vēdera.

Atceros, kā Dace man katru dienu mēdza teikt, ka viņa ir resna un pretīga, taču es viņai vienmēr mierīgā tonī atbildēju, ka viņa nav resna, bet gan gaida bērniņu un drīz vien viņa atkal varēs ieturēt diētas un visu pārējo. Tas it kā viņai līdzēja. Un arī pēc bērna pie dzimšanas, kad viņa dienu no dienas izteica piezīmes par to, cik pretīgi viņa izskatās, es vinemēr viņai atgādināju, ka nepieciešams tikai mazliet vairāk pacietības un pašpalīdzības, lai no tā visa atbrīvotos un drīz jau viņa atgūs vēlamo izskatu un aprises. Arī tas viņai it kā palīdzējis.
Un kad es pati esmu viņas vietā, es sāku saprast, cik tas liek justies lielai, neiekārojamai un vēl visādi. Noteikti ir jābūt līdzās kādam, kurš atgādina, ka gaidi bērniņu un esi skaista.