Pēdējās grūtniecības dienas ir kā atgriešanās tīņu vecumā. Viss un visi Tevi sāpina, viss aizskar, Tu nespēj kontrolēt visas situācijas un tas Tevi dzen izmisumā, Tu mēdz apraudāties un no tā paliek vieglāk, nāk miegs, Tu esi nepacietīgs un nervozs, noguris, pastiprinātāk svīsti.

Es esmu viena no tiem cilvēkiem, kuriem ir kauns par savu ģimeni. Lai cik tas drausmīgi, nežēlīgi utml neizklausītos, esmu pietiekami drosmīga atzīties. Viens no galvenajiem iemesliem šādām sajūtām ir nemitīgā otra graušana, psihoemocionāla ievainošana, tirzāšana un noniecināšana, neiejūtība, bezlīdzjūtība, vienaldzība un izsmiekli neveiksmēs un vājajās vietās, brīžos. Manos spēkos nav to mainīt un nav jēgas arī par to runāt. Es tikai no visas sirds ceru, ka manis pašas ģimenē kas tāds nedzims. Es no sirds ceru, ka manis pašas ģimene būs pretstats šim, iepriekš minētajam.

Dievs dod izturību!