Ja es būtu palikusi ar Ronaldu, es būtu nonarkojusies un nodzērusies.
Bet.. man pietrūkst viņa.
Ronalds ir bijis labākais un tuvākais draugs, kāds man jebkad bijis. Protams, Dace neskaitās, jo viņa man ir vairāk kā draugs, viņa ir kā ģimenes loceklis.

Zināju, ka lielu lomu manu dzīves pārmaiņu iespējamībā spēlē Ronalda klatbūtne manā dzīvē.
Un es sapisu mūsu draudzību. Tā vnk. Ņēmu un sapisu. Un ne jau vienā dienā man tas pilnībā pretīgi izdevās. Es sapisu mūsu superīgo draudzību tā, ka man pat pašai ir pretīgi par to pat domāt, cik pretīgi es to visu darīju. Lēnām, mokoši un kretīniski, pretīgi.

Skumjākais ir tas, ka mūsu draudzība ir sadirsta tādā līmenī, ka viņu nav iespējams reanimēt.
Un man pietrūkst Ronalda.
Kāpēc?- tāpēc, ka viņam ir izsmalcināta humora izjūta. Tāpēc, ka viņš man palīdzētu, ja tas būtu nepieciešams. Tāpēc, ka es varu viņam uzticēties. Tāpēc, ka viņam ir laba sirds. Tāpēc, ka viņš ir smieklīgs. Tāpēc, ka.. viņš ir Ronalds un viņš ir superīgs un mīļš cilvēks.

Bet esmu sadirsusi mūsu draudzību un sāpinājusi viņu. Un man ir jāļauj viņam būt laimīgam bez manis. Un tā viņam ir daudz labāk. Un es zinu, ka viņš pat nemana manis neesamību līdzās vairs, ka viņam manis nepietrūkst un viņš pēc manis neilgojas. Un es zinu, ka viņam nav laika, vēlēšanās un intereses. Viņš man neraksta, nezvana, neliekas ne zinis. Es reizēm viņam aizrakstu, piezvanu. Vienmēr liekas, ka uzbāžos. Es cenšos viņu likt mierā, bet reizēm manas mokas no nezināšanas kā viņam iet.. mani padara tik vāju un nožēlojamu, ka es atkal viņa piplijos ar pastiprinātu interesi un alkām pēc viņa humora, pozitīvisma un uzmanības.


Mēs bijām labākie draugi. Mēs bijām nešķirami. Teju visi domāja, ka esam pāris. Neviens neticēja, ka man ir ilggadējs puisis, jo neviens viņu nekad neredzēja. Es visur un vienmēr biju ar Ronaldu. Mēs bijām kā salīmēti, vienmēr smējāmies, dejojām, dzērām, narkojāmies, braucām uz pasākumiem, gājām uz tirgu pēc ballītēm. Mēs neesam bijuši pie otra ciemos, bet zinām, kur apmēram otrs dzīvo.. es varētu turpināt bezgalīgi un tas nepalīdz, ne kripatiņu nekļūst vieglāk. Ne kripatiņu ilgas nerimstas.

Nu vot tā. Es jau apbimbājos. Forši.

Man pietrūkst Ronalda pozitīvisms un smiekli par ikvienu bēdu. Ar viņu dzīve liekas vienkāršaka un laimīgāka.
Bet es apzinos, ka ar viņu turpinot draudzību es būtu nodzērusies, nonarkojusies un.. nez, vai es vispār vēl būtu dzīva?! Kā arī draudzība vairs nebūtu tādā kvalitātē, kā tā bija pirmo pusotru gadu.

Martā es aizbraucu viņam līdzi uz kādu pasākumu. Mēs jau nebijām tikušies mūžību un mūsu draudzība jau bija pajukusi labu laiku. Mēs iedzērām, mazliet panarkojāmies. Es aizbraucu viņam līdzi, jo gribēju pastāstīt, ka esmu apprecējusies. Bet es nespēju. Es to tā arī nespēju izdarīt. Un es nespēšu ar viņu satitkies tagad, kad gaidu bērnu. Es vnk to nespēju.
Es negribu redzēt viņa vienaldzību un just viņa laimi, dzīvojot bez manis.
Kādu laiku.. mums vēl nesatikties. Lai aizmirstas brūces un pilnībā izvēdinās narkotikas un preteklības no manas meisas un gara. Un tad, kad es būšu reanimējusies pilnībā un būšu nostājusies uz savām morāli spēcīgajām kājām ar spēcīgu balstu.. tad es ar viņu satikšos, ja viņam būs vēlēšanās. Un arī viņam tad būs vieglāk. Viņam būs citi labākie draugi, citi joki, cits humors, cits smaids un citi atbalstāmie un atbalstītāji. Viņam būs cits skatiens, kuru viņš veltīs man. Un viņš būs laimīgs.Tad arī es viņam pastāstīšu, kā man ir gājis visu šo laiku.

Un viņš būs laimīgs.
Viņš ir laimīgs.

Es esmu laimīga, ka man bijis viņš un mūsu draudzība.