Nu jau aprit nedēļa, kopš esmu sieva.
Neesmu tā arī vēl spējusi attapties un aprast ar jauno lomu. Laikam jau tāpēc, ka nav vēl bijusi kāda izteikta situācija, kur nāktos kaut kādā mērā just atšķirību. Jūtas tas, protams, nedz pastiprina, nedz dzesē. Vienīgais.. jūtu, kā mēs vēl jo vairāk tuvinamies otram, ar lielāku atbildību un mācāmies būt komanda, ģimenes sakne.
nevienu mirkli neesmu nožēlojusi pieņemto lēmumu un izdarīto izvēli. Šaubu man nav bijis nevienā mirklī, ka tieši šis cilvēks būs un ir mans vīrs. Mans cilvēks. Mans viss un ikviens.

Protams, savā mērā es labprāt vēlētos, lai mēs nebūtu bijuši izšķīrušies un līdz ar to 2 gadi mūsu dzīves nebūtu bijuši murgu un totālu muķību pilni, taču.. kaut kas manī tomēr liek saglabāt pašcieņu un mieru par visu padaŗito, piedzīvoto, pieļauto, saprasto..
šķiet, varbūt tieši šie 2 murgu pilnie gadi nesuši mums noteiktību un palīdzējuši saprast, ko mēs vēlamies. Kā arī atgūt redzi un ceļu vienam pie otra. Galu galā, tas tāpat nedrīkstēja tā vairs turpināties, kā tas bija jau sācies- kaušanās, strīdi, manis pazemošana, necieņa, visbeidzot krāpšana un klaja pamešana. Vai es viņam to piedodu, piedošu? es nezinu. Laikam jau esmu piedevusi, bet aizmirst to nespēšu nekad. Kāpēc? tāpēc, ka tajā mirklī mana iekšējā pasaule sabruka un es kļuvu par pilnīgi citu cilvēku, svešu cilvēku, slimu cilvēku.. tajā brīdī es pirmo reizi mūžā izjutu salauztas sirds sajūtu, kam tikt pāri man prasīja 2 garus un pretīgus gadus. šo divu gadu laikā mēs izaugām un attīstījāmies, iepazinām viens otru tuvāk un tālāk, izjutām to, cik ļoti mums patiesībā otrs ir nepieciešams un tuvs.

KATRU pāri darījumu savam esašajam vīram.. es izjutu kā pāri darījumu pašai sev. Bet ikreiz man atmiņā atgriezās viņa vienaldzība un manis pamešana, vārdi.. un es nepsēju pieņemt to, es nespēju sagremot to, ka dārgākais, kas man reiz bijis un spētu būt, mani spēj sāpināt un laupīt visu. visu vienā mirklī.

Protams. Es ieguldīju lielu un neatlaidīgu darbu, sevī. Iesākumā, protams, es to nedarīju, jo es sāku iziet no mājas, sāku satikt cilvēkus, iepazīties. Visi bija par mani sajūsmā, cilvēki izteica komplimentus, visur mani gaidīja un visur es biju laimīga. Kaut gan patiesībā, sirds man asiņoja un es slīku šajās asinīs, es slīku alkoholā un es slīku narkotikās. Un nevienu es sev nepielaidu klāt. Nevienam pašam es neļāvu sev tuvoties vairs. Es uzliku laimīga cilvēka masku, uz kuru uzķērās pilnīgi ikviens. Un tajā pašā laikā es noraudzījos, kā mans mīļotais cilvēks pūst kopā ar mani, neesot man līdzās. Bet es vnk nebiju spējīga.. man nepietika mīlestības labot visu. Kurā mirklī es attapos? attapos es tad, kad sāku pamanīt spogolī savu neglītumu, savus izkrītošos matus un pārgurušo ādu, savus pusizbirušos zobus un neaugošos nagus, negulētās naktis un pazaudētās vērtības, nespēju vairs ko kontrolēt un .. es pamanīju, ka mana dzīve un vērtības ir sabrukušas te pat.. manu acu priekšā. pie manām kājām. Pēdējais punkts tam visam bija tas, ka " draugi" no manis atteicās, paziņojot, ka es esmu resna, neglīta neveiksminiece. Turpinot par mani ņirgāties vēl apmēram 1/2 gadu. Es, protams, zinu, ka tie nebija nekādi draugi. Es ar viņiem iepazinos klubā caur citām paziņām, un mēs sadraudzējāmies. Mēs pavadijām kopā daudz laika, teju dzīvojām kopā. Mums bija super jautri, mēs dzērām, smēķējām, smējāmies, šāvām pīles un braucām makšķerēt. Mēs bijām kaimiņi pieRīgā. Un labi vien ir, ka viņi no manis šādā veidā atkratījās. Man jau arī neko tas nenozīmēja, viņi tikai iztukšoja pēdējās manas dvēseles krājumus, cieņu, cerības, sapņus, spēku.

Tas bija novembris, decembris. Principā, pirms gada, ap šo laiku. Es nolēmu mianīt savu dzīvi. Šī ir man 2. reize dzīvē, kad esmu nolēmusi mainīt savu dzīvi, uz labu. Un man ir abas reizes izdevies ar uzviju. Pērn man palīdzēja ceļojums. Es ar mammu aizbraucu uz kalniem. Pāris nedēļas biju prom, slēpoju, atpūtos, gāju saunā, staigājām, es biju prom. Un es nosolījos SEV, ka vairs ne, ka man ir jāatgūst jēga, jāatgūst sajēga un pašcieņa, jāatgūst iemesls, mērķi un.. jāatgūst sevi. Bet es apzinājos, ka es vairs nekad nespēšu būt tas cilvēks, kurš es biju kļuvis vai kādreiz būtu varējusi kļūt.
iesākumā nebija viegli. Es oficiāli ievācos pie sava tagadējā vīra. Mēs bijām tik ļoti noilgojušies viens pēc otra. Mēs mīlējāmies tā, it kā mums būtu 19 un mēs būtu nesen iemīlējušies līdz vājprātam. Pamazām es sāku atkopties, bet es zināju, ka tas nenotiks vienā dienā. Līdz pavasarī es sagaidīju triecienu, kas uzveda mani uz atgūšanās pareizā ceļa. Es zaudēju skolu. Kas bija kļuvusi par manu dzīvi. 2 soļus pirms izlaiduma, es tiku izslēgtu uz gadu. Tajā brīdī es raudāju, e sbiju tik nogurusi un pilna pārguruma, sāpju.. bet es neraudāju par to, ka neesmu ko paveikusi pietiekami. Es raudāju par to, ka es apzinājos, ka man atvērušās durvis garam, mokpilnam gadam atveseļošanās. Ka ceļojums nupat tik ir sācies.
Protams, mana iekšējā būtība dumpojās un mēģināja izgudrot visdažādākos citus evakuācijas plānus- uz ārzemēm, uz citu darbu, vēl kko. Bet pamazām, pamazām.. saprāts un apdomība remdināja manas ieceres un mācīja atkal pieņemt pareizos lēmumus. Es atteico no alkohola un nakts uzdzīves, narkotikas vairs nelietoju. Nu, ok, reizēm es tomēr palietoju, bet ne tādos daudzumos un apmēros, ka to varētu nosaukt par lietošanu. Es būvēju sevi no jauna un pa mazam, mazam domu skaidrumam sevi lipināju klāt pie atkal un atkal nākamā skaidruma un sevis. Es no jauna iztrādāju savas morāles un noteikumu kārtību. Sāku kalt plānus. Pienāca rudens. Atkal saskaršanās ar sāpēm saistībā ar skolu. šis bija mans pirmais rudens bez skolas. To arī ir jāiemācās. Un ir jāiemācā spieņemt un saprast pašam savas kļūdas.

Šķiet.. tas bija jau pavisam sen, bet tas bija pirms apmēram mēneša. Ceļojums uz Maljorku. Beidzot! BEIDZOT! es izjutu pirmos darba augļus. Es biju tik ļoti tuvu tam, k osauc par atgūšanos. Es biju atguvusi savu izskatu, savu simpātisko ārieni un ieguvusi simpātisku iekšieni. Es biju sevi atdziedinājusi no murgiem galvā un sāpēm sirdī. Protams, sāpes nekad neizzudīs, bet tās ir remdinātas, saprastas un pieņemtas. Esmu pārkāpusi pāri tam visam, sev, savam līķim. Esmu izaugusi un kristalizējusies. Atgriezusies no Maljorkas .. es biju gatava pilnībā atdot savu sirdi un sevi atkal savam mīļotajam cilvēkam, esošajam vīram. Līdz kādu rītu mēs nolēmām reģistrēt savu laulību.

Mūsu kāzas bija intīmas un lieliskas. Tieši tādas, kādas mēs vinemēr būtu gribējuši, bet nekad nebūtu spējuši iedomāties, ka mums kas tāds tik tiešām izdotos. Aizkustinoši. Un mēs jutāmies to tik tie''sam nopelnījuši. Nopelnījuši būt kopā.
Un sirdī katrs sev klusībā nozvērējāmies, nosolījāmies.. šoreiz visu nesadirst.

nu mums ir arī suns, kuru uzdāvināju esošajam vīram dz.dienā. Mums nu ir arī par ko rūpēties, ne tikai vienam par otru. Arī tas satuvina.

Es ļoti labi apzinos, ka šis ir tikai vēl viens sākums kādam stāstam, kuru es pat nenojaušu. Bet pagaidām.. šobrīd.. es esmu laimīga! Es esmu no sirds laimīga un pateicīga par to visu, ka sman šobrīd ir. Par savu vīru, par to, ka esmu dzīva un vesela, par to, ka vīrs ir dzīv sun vesels. Par sunīti Frīdu. Par sajēgu un saprātu, par mīlestību. Par jumtu virs galvas. par maizi, gaļu, ūdeni un pienu, ko galdā likt. Par kafiju no rītiem. Par to, ka man viss izdodas. Un par to, ka man pietika spēka un drosmes saņemtie sun paveikt, pieveikt sevi un savus dēmonus. Esmu pateicīga ikvienam un itvisam, kas stāvējis man klāt. esmu pateicīga par savu dzīvi.

Mana dzīve ir tik kvalitatīva, dzīva, īsta un pilna. Ne mirkli tā nedod man miera. Kaut arī es tiecos pēc tā.