Reizēm šķiet, ka pasaule ir tik netaisnīga, ka pietrūkst naudas, pietrūkst gardāko ēdienu, pietrūkst spēka un pietrūkst.. vienmēr kaut kā pietrūkst. Vnk ir jāsaprot, ka tāds nu ir tas cilvēks- viņam nekad nebūs gana un vinemēr viņš gribēs vēl un vēl un vēl un vēl un vēl.
Kā arī ir jāatceras vienmēr, nu.. vismaz mēģināt pēc iespējas vienmēr, izsekot līdzi saviem vārdiem, vēlmēm un tam, kurp dodamies un kādus lēmumus pieņemam. Personīgi, neciešu cilvēku saucienus par dzīvošanu šodien un tikai šajā mirklī. Protams, reizēm tas ir nepieciešams, jo tā ir lieliska atpūta. Bet līdz kam kas tāds mūs novedis? Paskaties apkārt! Man ir 24 gadi. Esmu stāvoklī. Pirms palikšanas stāvoklī apprecējos. Cilvēki to nesaprot. Viņi uzskata mūs par čok-čok.
Mēs tiekam uzskatīti par čok-čok, jo domājam par nākotni, sapņojam to un ceram sasniegt savus sapņus. Bet mūsu sapņi nav par nākotni tuvāko 5 gadu atskaitē. Mūsu sapņi ir par duadz tālāku nākotni, par laimīgiem laikiem, par mierpilniem laikiem, mīlestības pilniem laikiem.. par laikiem un kopā nodzīvotiem laikiem, esot kopā un piedživojot savu bērnu dzīves kopā, savu mazbērnu dzīves kopā. Mēs apzināmies, ka šobrīd, mums jauniem esot, ir jāiet smags un sarežģīts ceļš. Ir jāstrādā daudz un jāatrod sava vieta zem saules. Ir jānopelna laime, miers un nākotne.
Mēs nebūsim tie jaunākie vecāki saviem bērniem, tomēr mēs būsim pietiekami jauni, lai spētu kaut mēģināt saprast savus bērnus viņu trakajos tīņu gados. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc mēs nolēmām ieņemt bērnu. Mēs plānojām nākotni. Tas nenozīmē, ka mums ir uzradusies lieka nauda. Tādas mums vēl nav bijis. Mēs zinām un apzināmies, ka mūs gaida grūti laiki, negulētas naktis, raizes un rūpes, taču.. mēs arī zinām to, ka tādas lietas satuvina un mēs kopā spējam tikt tam visam cauri. Un mēs zinām, ka tas ir mūsu ceļš uz laimi.
Reiz bija laiks, kad es biju tik ļoti iemīlējusies, ka mana pasaule rinķoja tikai ap šo mīļoto. Un es zināju, ka pienāks grūtāki laiki un jūtas būs mainījušās, sašķobījušās utml., bet es zināju, ka neviens cits nespēs man tik daudz nozīmēt un būt tik tuvs. Cik vien bija mirkļu, kad atkārtoju sev un no sirds cerēju, ka mēs vienmēr būtu kopā, ka mēs apprecētos, ka mums viss ir kārtībā. Lai kur otrs būtu. Lai viņš mani mīl vairāk par visu. Pienāca laiki, kad tik tiešām jūtas sašķobījās dažādu iemeslu dēļ. Bet es vienmēr atminējos savas cerības un to lūdzošo sajūtu šajos "pazušanas" mirkļos neaizmirst par savu neizmērāmo mīlestību un ticību tai. Lai kas būtu bijis noticis, lai kā man gribējies triekt ellē ratā visu prom; lai kā es būtu bļāvusi un sūtījusi ārā..raudājusi un lūgusi nepieskarties, likt mani mierā.. sirdī vienmēr saglabājusies šī siltā sajūta. Man patīk to saukt par mīlestību.
Daudzi var, es atļauju!, drīkst mani saukt par stulbu, par muļķi, pat par lupatu, ka nevien esmu kopā, bet vēl apprecējusies un grasos dzemdēt no šāda cilvēka bērnu. Kurš nodarījis tik daudz sāpju. Un es viņam pretī. Esmu tik ļoti sāpīgi spridzinājusi.. bet vienmēr sāpējis man pašai divtik vairāk. DSāpināt cilvēku, kurš Tev nozīmē pasauli.. ir sāpināt sevi divtik. Man, personīgi, tā tas ir. Un cilvēki drīkst par mani smieties un drīkst teikt, ka tas ir saldi un tā taču nenotiek. Bet.. mēs esam kopā 5 gadus. Mēs dzīvojam kopā kopš 2.nedēļas mēs sākām satikties. Vienmēr visi cerējuši, ka mēs pašķirsimies un centušies mūs uz to pierunāt. Maniem draugiem un paziņām nepatīk viņš un viņa draugiem un paziņām nepatīku es. Bet kopā mēs esam laimīgi. Viņš ir mana labākā kompānija. Mans labākais atbalsts. Viņa apskāvieni ir vismīļākie un vislabākie. Viņa bučas ir visforšākās un vajadzīgākās. Viņa tuvums ir vajadzīgs kā miegs, kā ēdiens, kā skābeklis. Un, jā, cilvēki mēdz dusmoties, strīdēties, nesaprast viens otru. Tāda sir cilvēku attiecības. Un tad ivņi vēl mēdz arī pieļaut kļūdas. Un viņi mēdz tās nožēlot. Un ir vērtīgāk saglabāt un izglābt ko tādu, kas nozīmē tik daudz un kļuvis par daļu Tavas dzīves.. nevis atmest ar roku un meklēt nākamo, atkal nākamo un atkal nākamo. Protams.. man ir ļoti paveicies. Man ir dārgums, kuru iespējams glābt un kuru ir vienmēr vērts glābt. Reti kuram tā ir paveicies. Reti kurai sievietei ir tā paveicies.
Un cilvēki var smieties par to, ka mans vīrs tāds puišelis vien ir un nav nekāds vecis ar miljonu kabatā un lambordžini garāžā. Un man nav ūdeļādas kažoks un rokoko stila guļamistabas interjers. Bet.. mēs esam jauni. Un arī miljonāri ne vienmeŗ jau piedzimst miljonāri. Un par vīru ir jāizaug, jākļūst, jānobriest. Un visiem šiem smējējiem un krutajiem es veltu vidējo pirktu. Un es neticu, ka kaut 3 no viņiem visiem ir tik čakli un rūpīgi, uzticami savā darbā, cik lielisks ir mans vīrs. Varbūt es nevaru vairs lepoties ar savu vīru esam man līdzās, garām pastaigām un ilgstoši kopā pavadītu laiku romantiskā noskaņā, jo.. viņam reti kad ir laiks, taču es varu lepoties ar visu savu lepnumu par to, cik strādīgs un apzinīgs viņš ir.
Un vispār, smieklīgi, cik cilvēkiem ļoti rūp citu attiecības, kamēr viņiem pašiem īsti tādu nemaz nav. Kā saka- nav sava dzīve. Un cik ļoti cilvēkiem patīk baumot un padarīt lietas visu acīs riebīgi bēdīgā gaismā, nomelnot, apmelot un vērpt intrigas. Bet laikam ejot un mūsu iekšējai personībai augot, esam iemācījušies no tā visa spēt izvairīties un dzīvot neskarti tā visa. Cilvēki var mēļot ko vien vēlas.
Un es zinu, ka laiks apēdīs sirdī gruzdošos sūdus, ko esam pieļāvuši. Galvenais, ka esam raduši atkal un atkal ceļu pie otra.