vakar satiku čali, kuru nebiju satikusi veselu mūžibu. Biju pārsteigta, ka viņš mani vispār atpazina. Parunājām. Uzvedos un jutos neadekvāti, jo biju pārgurusi pēc darba.
Viņš bija šokā, ka esmu aprecējusies un gaidu bērnu, ka strādāju Stradiņos.

Es nezinu, ko tie dauņi runājuši par mani, bet vienīgais, ko nākas secināt, ka neko labu. It kā jau man ir pie dirsas, bet tajā pašā laikā, es atbildu ar neadekvātu uzvedību, vārdiem, reakcijām. Pēc tam to pārdzīvojot.

Vispār, pēdējā laikā es visu šausmīgi pārdzīvoju, ātri par visu apvainojos, ātri aizmirstu, apjūku, nogurstu, mocos ar visu..
es gribu mājās. gludināt veļu, plēst guļamistabā nost tapetes, gatavot Frīdai ņammu, tīrīt māju. Un vienmēr visi ir šokā, vinemēr neviens netic, ka man patīk un es to daru ar baudu.