Es gribu norunāt tikšanos ar psihoterapeiti, jo. Jo manī ir sakrājušās pārāk daudz iekšējās lietas, caurumi, nesaprašanas un gļēvulības. UN tās manāmi sāk žņaugt aizvien spēcīgāk un spēcīgāk. Laikam ejot e sapjaušu aizvien vairāk lietu, kuras traucē man dzīvot.

Esmu pārāk piekasīga apkārtējiem, lūdzot no viņiem gandŗiz neiespējamo- tīrību, kārtību, organizētību, prāta skaidrību, izlēmību, stabilitāti. Man apkārt esošie cilvēki nav spējīgi uz tādām lietām. Esmu pārāk piekasīga tāpēc, ka kārtība, tīrība, skaidrība, noteiktība, organizētība, izlēmība un stabilitāte dara mani mierīgāku, tas liek man just lielāku kontroli pār savu dzīvi. Man apkārt nepieciešama kārtība, kontrole. Taču vienīgais, ar ko man ikdienā nākas saskarties ir vispārējs haoss. Tas dzen izmisumā, rada mani bezpalīdzību un pūdē mani. Un tā kā esmu grūtniece, ir aizvien grūtāk ar šīm lietām tikt galā, cīnīties ar tām un ieviest kaut daļēju kārtību.

Es gribu psihoterapeitei pateikt, cik ļoti es mīlu savu vīru un cik ļoti daudz viņš man nozīmē, taču.. viņš ir kā jēla ola manās rokās. Jā, viņš ir manās rokās. Lielākoties es jūtos kā viņa māte, tēvs, labākais draugs, draudzene, sieva, mājkalpotāja, skolotāja. Protams, ja man tas nepatiktu, es nebūtu ar viņu kopā. Bet mīlestība ir spēcīgāka par visu un es esmu ar šo cilvēku kopā. Esmu nogurusi no atbalsta sniegšanas citiem. Esmu pārgurusi no nemitīgiem pūliņiem iedrošināt un barot ar spēcinošām motivācijām citus.

Ikdienā, katru dienu, visur sastopos ar cilvēku vienaldzību un neieinteresētību manī, manās lietās un darbībās. Ja kāds pajautā kaut ko par mani, tad ir pilnīgi un skaidri redzama tikai pieklājības un virspusēja interese. Patiesībā cilvēkiem ir vienalga kā man iet, kas es esmu un kāpēc.

Patiesībā, jo vairāk es saskaros ar sevi un pavadu laiku vientulībā.. man nākas secināt, ka visus šos gadus, ko esmu pavadījusi atgrūzdama studijas, to pieredzi un praksi, ko esmu veikusi.. , patiesībā, es visu to laiku baidījos. Es paniski baidījos atvērt savu muti un ko teikt. Vienīgais, ko es darīju, es tēloju muļķi. Es biju tas kauna traips, kurš vienmeŗ kavē, kurš nekad neko nezina, kuram nekad nav bijis laiks, kurš vienmeŗ ir tusējis nevis mācījies, kurš vienmēr nav izgulējies un neko nav dzirdējis, kurš neko nemāk un grib ātrāk prom, kurš vienmēr steidzas no maiņas pēc iespējas ātrāk mājās.. Kāpēc? Tāpēc, ka man ir paniskas bailes būt labākais nekā es sevi sniedzu cilvēkiem. Man ir paniskas bailes būt labākai. Es negribu būt pirmā un labākā, es nezinu kā tas ir, jo man ir bail no tā. Man riebjas tā uzmanība, man riebjas vērtēšana, man riebjas cilvēku skatieni un skaudība. Es paniski baidos no cilvēku skaudības un ļaunuma, ko tie izgāž, kad kāds cits ir labāks, veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks.. man riebjas konkurence, jo es vienmēr paeju malā. Es vienmēr jūtos mazāk pelnījusi to visu, ko es varētu sasniegt. Es baidos darīt lietas viena pati. Es baidos riskēt, jo tas var izdoties un uzturēt šo uzvaras atbildību ir smagāka nasta nekā uzvara un sasniegumi.

Dodoties praksē es dabiski darīju lietas, es stresa situācijā rīkojos automātiski, nekontrolējot sevi. Tas viss nāca no manis, kaut kur no manas zemapziņas. Es vēlētos būt ārsts un lai cilvēki mani ciena, lai tie ņem vērā manus padomus un uztver manus vārdus un lēmumus nopietni. Līdz šim man bija licies, ka mana jušana līdzi ikvienam pacientam, ir nožēlojama un mīkstčaulīga, ka tāds ārsts nevienam nav vajadzīgs un tāds ārsts ir pilnīgs sūdbambulis. Man likās, ka labāk es necentīšos ne maz un saglabāšu savu iespaidu par sevi, ka esmu pilnīga lūzere, pilnīga daune. Bet.. es vineīgā aizgāju mācīties medicīnu tāpēc, ka tas bija kas tāds, ko es nekad nebiju mācījusies skolā. Tā bija joma, ko es pārzināju tikai ģimenes locekļu līmenī. Manā ģimenē ir vairāki medicīnas pārstāvji. Un esot darbā vairākkārtīgi piedzīvoju dejavu. To ir grūti izskaidrot, taču.. kad es pirmo reizi ieraudzīju savas rokas stresa situācijā, es uz mirkli noticēju, ka esmu radīta tam visam. Citi zaudē prātu, krīt panikā. Es.. kļūstu par rīcību. Rīcību, ko diez vai es spētu tik adekvāti un produktīvi izlemt un izdarīt, ja situācija būtu vnk tāpat vien. Gluži tāpat kā kalnos, kad vēl neviens nebija paspējis attapties un nebija paspējis sākt palīdzēt, kad es jau biju nometusies uz ceļiem un glābu patēva dzīvību, lai viņa mugurkauls netiktu samalts miltos. Es atapos tikai pēc tam, kad viss jau bija rimies un iestājies miers. Apkārtējie bija šokēti par reakcijas un rīcības ātrumu. Es tagad neglaudu sev pleciņu, tas mani biedē. Šī situācija bija viena no tādām, kuras mani biedē. Es nezinu, no kurienes tas man nāk.

Un jo vairāk esmu pēdējos mēnešos saskārusies ar mums pieejamo medicīnu, jo vairāk man gribas iesaistītites un parūpēties par šiem nabaga cilvēkiem, kuri pakļauti komplikācijām, palielinātam riskam saslimt ar vēl citām nelaimēm utml., ārstu vienaldzības un nolaidības dēļ, nespējas sastrādāties un organizēt, nest savu atbildību. Es zinu, ka ir viegli runāt un darīt ir kas pavisam cits. Taču man brīžiem liekas, ka varbūt tomēr man būtu jāmēģina, lai arī cik biedējoši tas varētu likties. Lai arī cik grūts ceļs tas varētu būt. Ceļs bez atbalsta, bez motivējošiem stimuliem no apkārtējiem, bez .. redzi, dzīve man ir tikai viena un viņa ir ļoti īsa. Kamēr es veltītu laiku citiem un šiem cēliem mērķiem, es pazaudētu savu ģimeni, nokavētu kā izaug mani bērni un nepamanītu, kā vīrs mīcās ar citām. Medicīna ir paredzēta tikai fanātiķiem. Un fanātisms prasa no cilvēka daudz. Tas prasa laiku, interesi, koncentrēšanos, darbu, spēku.. dzīvi. Protams, lai būtu labs mediķis, tad Tev nepieciešams fanātisms.

Un tomēr, es gribētu mēģināt, bet nav ticības, ka man tas izdotos. Jo man ir bail būt labākai. Un es negribu būt viena.